Nostiepās virve, nopaukšķēja korķis, nolaidās atsvars, un Randalfam ap potītēm savilkās cilpa. Ar skaļu vūīištā uzrāva viņu gaisā, kur viņš bezpalīdzīgi nokarājās no centrālā balsta, galvai atrodoties metru virs zemes.
"Kaut kas nedzirdēts!" Randalfs nosmējās. "Ārkārtīgi neparasta gadatirgus atrakcija." Viņš sāka locīties, liekot asinīm pieplūst galvā. "Jāatzīst, man visai patīk, kā man no tā kut degunā." Viņš mazliet pacēla galvu uz augšu. "Ļoti uzjautrinoši, paldies. Tagad jūs varat laist mani zemē."
It kā atbildot, no ārpuses atskanēja kling, kling, kling. Skaņa tuvojās, kļūdama aizvien skaļāka un skaļāka.
"Kas tad tas?" viņš brīnījās.
Ārā visas galvas pavērsās pret pils vārtiem.
"Tie ir galda piederumi! Tie atgriežas!" iesaucās kāds dārznieka palīgs.
"Tipiski!" nomurmināja Bensons. Redzot, kā garām padrāžas cukura standziņas, viņam izkrita no rokas sauja noasinātu zariņu. "Un es jau domāju, ka cukura standziņas pieder vēsturei."
Laužot ceļu cauri pūlim, galda piederumi drāzās pāri dārzam. Priekšā šķindēdamas skrēja karotes, aiz tām nāca dakšas un naži, un tiem pa pēdām sekoja gaļas dalāmie cirvji. To visu noslēdza olu griezējs aizelsies, skanēdams un trinkšķēdams.
Džo pagriezās apkārt. Norberts nolika sāņus pūkaino rotaļu trusīti, ko viņš glauda sev klāt, un izstiepa kaklu. Galda piederumiem skrienot garām, Veronika uzspurdza virs putnu vanniņas.
"Tie visi skrien uz to nojumi," kāds iekliedzās. "Skatieties!"
Tiešām, ar cukura standziņām priekšgalā, galda piederumi devās uz Rožlapiņu jaukuma paviljona pusi. Cukura standziņas pasvieda sāņus telts atloku un iesteidzās iekšā. Pārējie sekoja.
"Nevar būt!" iesaucās Randalfs, kam sirds sāka mežonīgi sisties. "Te darbojas spēcīga maģija. Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk…"
Tieši tad, kad pēdējie galda piederumi olu griezējs un mazais sudraba zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Saimons iegāja nojumē, atskanēja tik varens rēciens, ka zeme nodrebēja.
"RŪŪŪĀĀĀĀĀĀH!"
Olu griezējs šausmās notrinkšķēja, kad viņam sānu noskrāpēja liels nags.
"Īīk!" izbailēs nopīkstēja zobu bakstāmais.
Ārpusē kāds iekliedzās: "Tas ir pūķis!", kad liels, spārnots radījums pēkšņi nolaidās uz sārtās un ceriņkrāsas telts.
Visapkārt skanēja šausmu pilni saucieni un kliedzieni, kamēr visi centās nokļūt iespējami tālāk no Rožlapiņu jaukuma paviljona. Pagriezuši muguru pils sienām vai slēpjoties zem steķu galdiem, vai vienkārši pietupstoties un aptverot citam citu drošības dēļ, viņi noskatījās, kā nolaidās pūķis.
Tas pacēla galvu un izgrūda triumfējošu liesmu kūli. Beidzot, pēc ilgas un varenas vajāšanas, dārgums bija notverts!
Pūķis paliecās uz priekšu un aptvēra telti ar savām lielajām, zvīņu klātajām priekškājām, otrā pusē savienojoties mežonīgajiem nagiem. Tad, aiz piepūles noņurdējies, tas vilka, cik vien jaudāja. Stiprinājuma virves satrūka, un telts mietiņi pajuka, kamēr pūķis savāca galda piederumus audekla iekšpusē, saņēma kopā stūrus, lai neviens nevarētu izbēgt, un
pārmeta to visu sev pār plecu. Ar spēcīgu lēcienu pūķis pacēlās debesīs un aizlidoja projām.
Kādu brīdi pils dārzā valdīja klusums. Tad no skatuves puses atskanēja vientuļa balss.
"Tā nu ir īsta gadatirgus atrakcija," balss teica.
"Pareizi! Pareizi!" kāds cits piebalsoja, un daži elfi sāka pieklājīgi aplaudēt.
Visā tajā noskatījies, pie vārtiem stāvošais garais, saku mpušais indivīds apmetnī ar kapuci novaidējās. "Viņam tika nepareizais. Saimnieks būs loti neapmierināts," viņš murmināja, šmaukdams projām.
Saucējs skraidelēja apkārt putnu vanniņai dārza vidū, pielicis pie lūpām megafonu. "Ragainais Barons ir nolaupīts! Ragainais Barons ir nolaupīts!"
No visām pusēm bija dzirdami elsieni, tiem sekoja rūpju pilna murmināšana (un kāds smiekliņš). Tad atskanēja skaidra balss: "Nē, es neesmu nolaupīts."
Goblins pagriezās un atradās vaigu vaigā ar vairāk nekā labi pazīstamo bruņucepuri un ūsām. "Tava Ragainā Baronība!" viņš iesaucās. "Vai patiesi tas būtu tu?"
"Protams, tu muļķi! Kas tad lai es būtu?"
Saucējs pacēla megafonu. "Ragainais Barons ir drošībā! Ragainais Barons ir drošībā!"
No jauna atskanēja pieklājīgi aplausi (un daži reti svilpieni). Ragainais Barons nikni raudzījās uz pūli.
"Tā, kas ir tas viss, ko es dzirdu par galda piederumiem? Vai cukura standziņas ir atrastas?"
"Vai cukura standziņas ir atrastas?" saucējs norēcās megafonā.
"Vai noteikti jāatkārto viss, ko es saku?" dusmojās Ragainais Barons.
"Vai noteikti jāatkārto viss, ko Ragainais Barons saka?" saucējs dārdināja pret pūli.
"Nevis viņi. Tu!" kliedza Ragainais Barons.
"Nevis viņi…"
"Dod man to!" Barons viņu pārtrauca, satverdams megafonu un pievērsdamies pūlim. "Tā, vai kāds man pateiks, kas notiek?"
"Randalfs iegāja sārtajā un ceriņkrāsas Rožlapiņu jaukuma paviljonā," sacīja Džo, panākdams uz priekšu. "Un tad, kādu cukura standziņu vadībā, visi galda piederumi ar troksni izbrāzās cauri dārzam un arī pazuda paviljonā."
"Vai tu teici cukura standziņu?" satraukts jautāja Barons.
"Un tad no debesīm metās lejup pūķis, savāca kopā paviljonu, Randalfu un visus galda piederumus un aizlidoja."
"Bet tas ir briesmīgi!" iesaucās Ragainais Barons.
"Es zinu," asarainā balsī piekrita Džo. "Nabaga Randalfs."
"Nē, es domāju cukura standziņas," sacīja Ragainais Barons. "Ko gan Ingrida teiks?"
"Bet kā ar Randalfu?" Džo neatlaidās. Kad nu burvis bija projām, tāpat bija zudusi viņa vienīgā cerība jebkad tikt projām no Jezgas zemes.
"VOLTER!"
"Man pietiekami daudz ir pašam uz kakla, arī bez raizēm par kādu otršķirīgu burvi, kas nonācis ķezā," sacīja Ragainais Barons. "Turklāt tu taču esi karotājvaronis. Es biju domājis, ka cīņa ar pūķiem ir īsti tavā garā."
"VOL-TER!"
"Tagad atvainojiet mani, pienākums sauc," paskaidroja Ragainais Barons un pagriezās. "Nāku, manu saldo kūciņ!" viņš sauca.
Kad Ragainais Barons aizsoļoja, Džo pamanīja Norbertu laužam ceļu cauri pūlim no pretējās puses. Henrijs rikšoja viņam blakus; Veronika sēdēja viņam uz galvas.
"Galvu augšā!" viņa jautri uzmundrināja. "Iespējams, tas nekad nenotiks."
"Jau ir noticis," drūmi teica Džo. "Tas pūķis aiznesa Randalfu."
"Ko tu teici?" Veronika iesaucās. "Ak, vecais, dumjais mulki!"
"Pūķis!" iekliedzās Norberts. "Nevar būūūūūt!!" viņš vaimanāja, izplūstot asarās.
"Ticiet, ka no Randalfa," sacīja Veronika, "pūķim iznāks pusdienas."
"Pusdienas!" iegaudojās Norberts.
"Mums viņš jāizglābj," teica Džo. "Vai kāds redzēja, uz kuru pusi pūķis aizlidoja?"
"Man ienāca prātā laba doma," ierunājās Veronika. Viņa uzspurdza no Norberta galvas un aizlidoja. "Sekojiet man," viņa aicināja, "uz stendu Salauzts, pazudis vai nederīgi"
Tiklīdz viņi sasniedza stendu, Veronika atrada, ko bija meklējusi. Tur, iespiests starp kožu saēstu jaku un sarūsējušu runkuļu griezēju, bija nobružāts rullis. Džo to pacēla.
"Trīs rāceņi, pusglāze zāles, pudele ķekatpelespiena… " viņš lasīja. "Izskatās pēc tāda kā iepirkumu saraksta."
"Nē!" sauca Veronika. "Otrā pusē, dumjais!"
Džo pagrieza rullim otru pusi. Tā bija Jezgas zemes karte. Uz tās bija redzams Apburtais ezers, kur viņš sākumā bija ieradies. Un Goblinpilsēta, kur Randalfs viņu bija ietērpis kā karotājvaroni. Un Milžu kalni…