"Tev, protams, taisnība. Piedod man," sacīja Veronika. "Tad kā īsti tu esi iecerējis nogalināt šo pūķi?"
"Nogalināt?" pārjautāja Džo. Viņš pakasīja galvu. "Man likās, ka mēs varētu aprunāties. Pakaulēties. Vienoties par apmaiņu. Man likās, ka es varētu padiskutēt ar to…"
"Diskutēt ar pūķi?" iejautājās Veronika. "Nesmīdini mani. Es tev saku, ja vien Randalfs nebūs žigls uz kājām, un tā viņam būtu pirmā reize, tad viņš ir pazudis. Tas pūķis apsvilinās viņu kraukšķīgu ar vienu ugunīgās elpas šalti!"
Tieši tobrīd, pārspējot riteņu klabēšanu, atskanēja vārgi sadzirdama tālīna rēkoņa.
"Vai dzirdējāt to?" jautāja Veronika.
"Dzirdējām ko?" atjautāja Norberts.
Džo drūmi skatījās uz priekšu. "Tikai ātrāk, Norbert!" viņš teica milzim. "Ātrāk!"
Mazā tējkarotīte nopūtās, kad tā paklupa un ieslīdēja vienā no dziļajām rievām, ko bija pametuši milža Kolosālā ātruma Spārnotie zābaki. Putekļi sabira tai apkārt, atņemot spozmi tās mirdzumam un padarot grūtāku izrāpšanos no šaurā grāvīša.
Tikusi atpakaļ uz cietas zemes, tā pielieca savu kausiņu uz vienu pusi un ieklausījās. Tālu, tālu priekšā tā saklausīja zemu, draudīgu rēcienu, kas atbalsojās nemīlīgajā apkārtnē un lika tai nodrebēt visā garumā.
Ne pārāk tālu priekšā, bet attālinoties ar katru nākamo minūti, bija pārējie. Milzis, papagailis, karotājvaronis un viņa kaujas suns.
Šķindot pa akmeņaino taku, tējkarote ar klusu nopūtu atkal devās tālāk, cik ātri vien spēja.
Alas iekšpusē skaņas, kas atbalsojās lielajā kupolveida alā, pieņēmās spēkā. Galda piederumi bija sagrupējušies orķestra izkārtojumā, mēģinot uzskaņoties. Šķindēdami un skanēdami tie šūpojās uz dārgumu kalna, kamēr pūķis skaļi slampāja apkārt.
Karotes klinkstēja. Naži klabēja. Vienu brīdi veselu kūku dakšiņu komplektu gandrīz iznīcināja pūķa lielā masa, kad tām gandrīz uzkāpa virsū. Vienīgi cukura standziņu ātrā domāšana un veikli novietots katla vāks pasargāja tās no saspiešanas un deformācijas.
Šausmu pārņemts, Randalfs to visu vēroja. Viņš bija sakņupis aiz liela, robota akmens pie sienas, drebēdams no
pūķa izskata, kurš, kā šķita, uzkurināja sevī niknumu. Kā viņš bija izglābies, nekad nebūs skaidrs pašam.
Vienu brīdi viņš tika sasiets Jaukuma paviljona iekšpusē, kur asi galda piederumi durstīja un bakstīja katru miesas sprīdi; nākamajā brīdī liels nags pāršķēla audumu, virvi un gandrīz arī viņam kaklu.
Randalfs nodrebinājās, to iedomādamies.
Protams, no rēkoņas, deguma smakas un vēderu kutinošās lidojuma sajūtas nemaz nerunājot par pūļa saucieniem: "Tas ir pūķis! Tas ir pūķis! Bēdziet, glābiet dzīvību!" Randalfs bija nopratis, ka viņu satvēris kaut kāds pūķis. Bet nekas nebūtu varējis viņu sagatavot tā šausmīgā radījuma izskatam, kas viņa priekšā saslējās pakaļkājās, kad viņš izkrita no telts pa vielu galda piederumu jūrai.
Tas bija gigantisks. Milzīgs! Katra mirgojošā zvīņa bija pusdienu šķīvja lielumā; katrs nags bija kā garš, saliekts rapieris. Tā dūmojošās nāsis vien bija pietiekami lielas, lai tajās ievietotu burvja galvu ar visu smailo cepuri.
Kad pūķis bija pamanījis sakņupušo burvi, tā acis bija plati iepletušās un tā snuķis bija gandrīz skāris Randalfa degunu. Tā nāsis bija ošņājušas. Tā vēders bija kurkstējis. Dūmu strūklas bija uzvijušās gaisā…
"īlkJ" Randalfs bija iesmilkstējies un meties meklēt patvērumu.
Ar k.ling-klang-šķind-krah viņš izmisīgi bija rāpies pāri v dārgumu kaudzei, pūķis bija centies viņu sagrābt un, kad tas neizdevās, bija neapmierināti nosprauslājies.
Randalfs drebēja no bārdas gala līdz zābaku purniem. Viņš bija izglābies bet uz cik ilgu laiku? Izgrūzdams īsas liesmu mēles, pūķis rāpoja pa visu dārgumu kaudzi, palūkodamies zem vairogiem un atkritumu spaiņu vākiem, rakņādamies dakšās un karotēs un mezdams sāņus vērtīgus priekšmetus citu pēc cita.
Tad ostīdams kaut ko aizdomīgu, tas nejausi iešņauca spalvotu zelta bruņucepuri vienā no platajām nāsīm. Tas klepoja, krāca, šķaudīja un bruņucepure izšāvās laukā ar milzu ātrumu, atsizdamās pret sānu sienu ar skaļu klang.
Randalfs sarāvās aiz akmens.
"Kāpēc es?" viņš klusi novaidējās. "Kāpēc tas vienmēr notiek ar mani? Ak, ko tik es nedotu, lai atkal būtu savā jaukajā mājaslaivā augstu uzstutējis kājas, ar tējas krūzi vienā rokā un rituļmaizīti otrā."
Pūķis turpināja pārmeklēt dārgumu kaudzi, jaukdamies metāla priekšmetos ar šaušalīgu sparu un apņēmību. Sirdij sitoties kaklā, Randalfs riskēja palūrēt gar akmens malu.
Slikti bija tas, ka laukā ceļš bija alas otrajā galā. Labi bija tas, ka, turoties ēnā, viņš, iespējams, varētu aizlavīties gar sienām nepamanīts.
Galvu pieliecis un sirdij dauzoties, ka vai plīst, Randalfs devās uz priekšu. īsiem, ātriem pārskrējieniem viņš steidzās no klints līdz akmenim, no plaisas līdz spraugai. Pēdējais gabals bija pats grūtākais. Starp kori, aiz kuras viņš slēpās, un akmeņu krāvumu blakus ieejai pletās kailas klints plašā virsma.
"Paliec mierā," viņš sev teica. "Pagaidi, līdz pūķis pagriezīsies uz otru pusi, un… Aiziet."
Traukdamies uz priekšu kā sprinteris no starta balstiem, Randalfs brāzās pāri tukšajai vietai. Pūķis nosprauslājās.
"Gandrīz jau klāt," Randalfs čukstēja, mudinādams sevi tālāk. "Gandrīz…"
Tieši tobrīd kāda spalga balss iesaucās: "Kundze! Kundze!" Tā bija burvju arfa. "Viņš ir te!" tā kliedza. "Resnais burvis ir te!"
Acīm kvēlojot, nagiem zalgojot, pūķis pagriezās apkārt. Randalfs paklupa un nostiepās uz alas grīdas kā nodzīta ķekatpele. Pūķa acis bija cieši pievērstas viņam. Pārāk
lielu šausmu pārņemts, lai kustētos, viņš skatījās, kā milzīgais radījums sasita ādainos spārnus, izlocīja nagus un, lielos žokļus iepletis, metās uz priekšu. "ROOOĀĀĀRRRU!"
"Oo, šoreiz es to dzirdēju," sacīja Norberts, kad troksnis atbalsojās viņiem visapkārt.
"Droši vien esam jau pavisam tuvu," teica Džo.
Norberts nodrebinājās. "Izklausās, ka tas tiešām ir sadusmots."
"Vai arī dusmīgs," skaidroja Veronika, "vai arī ir izsalcis. Varbūt mēs galu galā neesam par vēlu."
"Tas ir īstais gars, Veronika," paslavēja Džo.
"Labais, vecais Randalfs," nosmējās papagailiene. "Notrenkā to pūķi, cik spēj…"
Pēkšņi Norberts apsēdās un aizslīdēja uz bikšu dibena. Veronika ieķērcās. Džo iekliedzās. Henrijs ierējās un nolēca drošībā uz cietas zemes.
"Atvainojos," aizelsies sacīja Norberts. "Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā apstāties."
"Bet kādēļ mēs esam apstājušies?" Veronika noprasīja, sakārtodama izbužinātās spalvas.
" Tā tur dēļ," teica Norberts un norādīja.
Džo un Veronika pagriezās un sekoja viņa netīrā, izstieptā pirksta līnijai. Tas rādīja uz alas ieeju.
"Dūmi," klusi sacīja Veronika.
"Pēdas," ievēroja Džo.
Henrijs luncināja asti un rēja vispirms uz alu, tad augšup uz Džo.
"Vai viņš ir tur iekšā, draudziņ?" jautāja Džo. "Vai Randalfs ir tur?" Viņš satraukts norija siekalas. "Kopā ar pūķi?"
Gaisā atbalsojās rēkoņa, un no alas ieejas izvēlās jauns dūmu mutulis. Henrijs satraukts rēja.
"Dusmīgs vai izsalcis, tik un tā tas izklausās bīstami," trīcošā balsī teica Norberts.