"Vai tu esi pārliecināts, ka gribi to darīt, Džo?" jautāja Veronika. "Neviens nevērtētu tevi zemāk, ja tu to nedarītu."
Džo papurināja galvu. "Es gan vērtētu zemāk," viņš sacīja. "Turklāt, bez Randalfa es nekad netikšu mājās. Es būšu te iestrēdzis uz visiem laikiem."
"Ir sliktākas vietas, kur iestrēgt," teica Veronika. "Piemēram, pūķa vēdera iekšpusē." Viņa pamanīja izteiksmi Džo acīs. "Tomēr, ja tev tas jādara, tad tev tas jādara," viņa piebilda. "Es iešu tev līdzi."
"Es tāpat," sacīja Norberts, "ja tu vispirms atraisīsi man zābakus."
"Paldies," teica Džo. Henrijs ierējās. "Paldies jums visiem."
"Uzvara vai nāve!" nokliedzās Veronika.
Džo novaidējās.
"Viss būs labi," viņš sev apgalvoja, murminādams pusbalsī. "Es jau iepriekš esmu stājies pretī lielam milzim. Un nemaz nebija tik slikti. Kā Randalfs vienmēr mēdz teikt: Tev
ir jāiebiedē pretinieks, puis. Parādi viņiem, kurš ir noteicējs."
Viņš notrauca sviedru lāses no pieres. "Bet pūķis," viņš noelsās. "Šausmīgs, milzīgs, uguni spļaujošs pūķis!"
Viņš paskatījās uz tumšajiem dūmiem, kas vēlās laukā pa alas ieeju. Ar kairu brīdi tie kļuva biezāki un kodīgāki. Acīm asarojot un sirdij sitoties, viņš drosmīgi soļoja uz priekšu. Tuvojoties ieejai, viņš varēja saklausīt, kā tunelī atbalsojas dīvainas skanas krācieni un šnaukāšanās, burbuļošana un rūkšana, un kāda maza balstiņa, kas lūdzās saudzēt dzīvību…
"Lūdzu, lūdzu, mīļi lūdzu, noliec mani zemē, esi labs pūķis," Randalfs čaloja.
Atkal ar galvu uz leju viņš karājās no pūķa nagiem, viņa galvai atrodoties pāris sprīžu attālumā no zvēra platās un smirdīgās mutes ar knābi. Šķelta mēle izšāvās laukā un nolaizīja viņam seju. Acis iepletās. Žokļi krakšķot pavērās…
"Nē, nē, nē," Randalfs atsāka. "Tu negribi mani ēst. Pē! Pē!" viņš sauca, sašķobīdams seju. "Nejauks! Sīksts! Ciets!" Viņš nospļāvās. "Briesmīgi!"
Savādi skatīdamies uz viņu, pūķis platāk atvēra lielo muti. Randalfs skatījās lejup" garā, asinssarkanā tunelī. Smaka bija neiedomājama; karstums neciešams.
"Apžēlojies," viņš noelsās. "Tu nevari mani apēst, es esmu burvis!"
Viņiem aiz muguras galda piederumi uzsāka klusu, skumīgu bēru marša šķindoņu. Pūķis samiedza lielās, dzeltenās acis.
Pēkšņi no ārpuses atskanēja skaidra, iespējams, mazliet satraukta balss.
"Tas esmu es, Džo Barbariskais! Milžu pieveicējs, burvju draugs un paša Ragainā Barona aizstāvis! Un es domāju, ka tev to vajadzētu zināt, nav labi ēst cilvēkus!"
6
Tiklīdz varonīgie vārdi bija tikuši pāri viņa lūpām, Džo tos nožēloja. Kas gan viņam bija prātā? Beigu beigās, pūķis bija pūķis, un šis, kā viņš jau zināja, bija briesmonis!
No alas atskanēja skrapstoša skaņa, un parādījās pūķa milzīgā, zvīņainā galva. Tas paskatījās apkārt ar kvēlojošām, dzeltenām acīm. Tā skatiens apstājās pie zēna, papagaiļa, ne visai liela milža un diezgan netīrīga paskata suna.
Tas nosprauslājās. Melnu dūmu riņķis uzvijās gaisā un aizlidoja.
Džo izmisīgi centās apturēt zobu klabēšanu. Šis nebija īstais brīdis zaudēt savaldību.
"Lūk, varenais pūķi!" viņš sauca. "Es, Džo Barbariskais, stāvu tavā priekšā kopā ar savu bezbailīgo kaujas suni Henriju… Neganto. Un Norberts Ne-Ļoti… mm… ViegliSavaldāmais-Kacl-Viņš-Iekarsis. Tu noteikti negribētu viņu sadusmot, tici man." Džo piebikstīja Norbertam.
"Grrrrr!" vārgi izdvesa Norberts.
Pūķis uzrauca vienu uzaci.
"Un viņš nav viens!" neatlaidās Džo. "Jo viņš ir ieradies ar lielu armiju… tiešām, tiešām dusmīgu milžu."
Pūķis sarauca pieri un palīda uz priekšu, lai labāk redzētu. Tad paskatījās apkārt.
"Protams, tu viņus nevari redzēt… viņi ir lieli maskēšanās meistari!" apgalvoja Džo. "Bet viņi ir šeit. Slēpjas aiz akmeņiem. Simtiem. Un apbruņoti apbruņoti līdz zobiem. Tikai gaida manu komandu, lai mestos cīņā."
Pūķis sāka ritmiski bungot ar nagiem pa zemi.
"Un tas vēl nav viss," izmisīgi turpināja Džo. "Man ir papagaiļi."
"Annh?" noņurdēja pūķis.
"Jā, papagaiļi," atkārtoja Džo. "Trieciena papagaiļi! Šis ir mans Spārnu komodors. Tam pakļauti divi duči papagaiļu eskadronu."
"Visi trenēti bezieroču cīņā un vislabākajā fiziskajā gatavībā," ātri piemetināja Veronika. "Nikni, nežēlīgi, un tiem dots stingrs rīkojums neņemt gūstekņus." Viņas balss pieklusa līdz, kā viņa cerēja, draudīgam čukstam. "Ielaidies tik ar vienu no maniem eskadroniem, un… un… un viņi tev parādīs!"
"Tu esi brīdināts," sacīja Džo. "Es un mana varenā armija esam ieradušies," viņš ar roku pavēzēja visapkārt, "lai atbrīvotu burvi. Atbrīvo viņu tūlīt, un neviens necietīs."
Pūķis izskatījās apjucis. "Necietīs?" tas iemnājās. "Bet, protams, mīļais, neviens necietīs ja vien es neizlemšu citādi!"
Džo aizrāvās elpa. "Tas prot runāt," viņš nošņāca.
Veronika palocīja galvu. "Pūķi ir ļoti labi atdarinātāji, tāpat kā papagaiļi vai slinkumputni, kad tos var iekustināt. Kurš ir glītais pūķis? Kurš ir glītais pūķis?"
"Aizveries, Veronika," Džo nošņācās un pievērsās gigantiskajam zvēram. "Kur ir Randalfs?" viņš jautāja, cik droši un iespaidīgi varēdams. Viņš sarauca pieri. "Mēs taču nenākam par vēlu, ko? Es domāju…" Viņš saminstinājās. "Tu neesi viņu apēdis?"
Pūķis atmeta galvu atpakaļ un kratījās smieklos. "Randalfs! Tad tā viņu sauc, ja? Nē, mīļais, man ne sapņos nav rādījies apēst kādu, ko sauc Randalfs. Kas par briesmīgu vārdu!"
Džo atviegloti nopūtās.
"Tā kā jūs esat te, tad labāk nāciet iekšā," pūķis teica. "F.s necietīšu runas, ka Margo Pūķelpa likusi ciemiņiem aukstumā stāvēt laukā. Nāciet! Nāciet!" Un līdz ar teikto galva pazuda atpakaļ alā.
Džo paskatījās uz Veroniku, kura paskatījās uz Norbertu, kas paskatījās uz Henriju, kurš, riedams un luncinādams asti, iedrāzās alā. Pārējie viņam sekoja.
"Tas ir tik tipiski no jūsu, pūķu kāvēju puses," pūķiene teica. "Jūs ieraugāt tādu lielisku radījumu kā es un izdarāt pārsteidzīgus secinājumus."
Viņai aiz muguras šķindēja galda piederumi. Viņas balss pacēlās pāri troksnim.
"Jūs iztēlojaties, ka es nevaru vien sagaidīt, lai aprītu jūs veselus. Saproti, tas ir tik vulgāri…"
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
"Turpretī deviņos gadījumos no desmit…" Tagad viņa
kliedza. "Kas man tiešām iet pie sirds, ir uzsildīta tējas
kūka un biskvītu standzina…"
Viņai aiz muguras galda piederumi bija noveduši sevi līdz neprātīgam troksnim un rosībai. Pūķiene niknumā apsviedās apkārt.
"Palieciet taču mierā!" viņa uzkliedza. Tad atmeta atpakaļ galvu. "Es jūtu, ka man atkal var uznākt migrēna."
Galda piederumi paklausīja, samazinot troksni līdz daudz mierinošākam pianissimo. Džo stāvēja ar pavērtu muti, nespēdams noticēt tam, ko redzēja.
Viņš atradās milzīgā alā karstā, tumšā un neticami nekārtīgā. Grabažas bija izmētātas pa visu grīdu un vidū pacēlās lielā, nestabilā kaudzē. Vairums priekšmetu bija klusi un mierīgi, bet daļa naži, dakšas, karotes un citi dažādi galda piederumi, kurus viņš agrāk bija redzējis dārza svētkos, galīgi nebija tādi.
Kas notiek? Džo netika skaidrībā.
Tie šķindēja un skanēja. Tie lēca un lēkāja apkārt. Nažu pulciņš no viņa pa kreisi sita kopā asmeņus un klakšķināja spalus. No viņa pa labi dakšu grupa trinkšķēja un rībēja. Tālāk nāca zupas karošu trio, smeļamo kausu kvartets. Un visi dejoja vienā, neatlaidīgā ritmā, kas atkal pieņēmās spēkā…