Šķind! Šķind! KLING! KLANG!
Kas par kņadu! Džo domāja un saviebās. Pie kā gan tā novedīs?
Pūķiene pielika nagu pie savām plānajām lūpām. "Ššššššf" viņa šņāca. "Es jums vairs neteikšu."
Galda piederumi pieklusa otru reizi. Ne pavisam. Bet pietiekami, lai Džo saklausītu citu troksni savādu, apslapētu ņurdēšanu un stenēšanu, kas nāca kaut kur no sienas puses.
"Grrrmmbl flammel-flan," balss žēlojās. "Flīīīm…"
Džo ieskatījās ēnās. Tur, nepilnus desmit metrus no ieejas alā, uz grīdas sēdēja tukls stāvs, pūlēdamies noņemt lielu metāla spaini, kas bija stingri uzmaukts viņam galvā. Džo blenza…
"Randalf?" viņš ierunājās. "Vai tas esi tu?"
"Omm kmomf miff!" balss atkliedza pretī.
Džo piegāja klāt un satvēra spaini. "Saņem viņu aiz kājām, Norbert," viņš teica. "Un, kad es teikšu, velc."
Norberts darīja, kā bija likts. Veronika sēdēja viņam uz galvas un vēroja. Henrijs lēni luncināja asti.
"Viss kārtībā?" jautāja Džo.
Galda piederumi šķindēja un skanēja viņiem aiz muguras.
Norberts stingrāk aptvēra burvja potītes. "Viss kārtībā," viņš atsaucās.
"Velc!" iekliedzās Džo.
Iesākumā -, ja neskaita skaļu kliedzienu, kas atbalsojās no spaiņa, nekas nenotika. Džo mainīja tvērienu.
"Vēlreiz!" viņš uzsauca.
Šoreiz, kamēr Norberts vilka aiz kājām, Džo grieza spaini. Atskanēja skaļš panks! Norberts palaida vaļā potītes un nokrita zemē. Džo atstreipuļoja atpakaļ ar spaini rokās. Un starp viņiem, vēl aizvien uz grīdas, ar priekšā izstieptām kājām, sēdēja Randalfs. Viņš divreiz pamirkšķināja acis.
"Vaāāi!" viņš iekliedzās, ieraudzījis pūķieni. "Viņa gribēja mani apēst!"
Pūķiene nostenējās. "Tipiski," viņa sacīja. "Te nu jūs atkal redzat."
"Viņa gribēja gani" Randalfs sašutis uzstāja. "Viņa bija saķēmsi mani un gatavojās norīt mani veselu. Ja jūs nebūtu ieradušies, kad ieradāties…"
"Es tikai biju ziņkārīga," pūķiene teica Džo. "Viņš parādījās kopā ar to visu," viņa piebilda, norādīdama uz trokšņainajiem galda piederumiem. "Es domāju, ka viņš ir dāvana par brīvu."
"Dāvana par brīvu?" Randalfs apvainots izgrūda.
"Nelaime bija tā, ka viņš tik ļoti locījās!" pūķiene turpināja. "Viņš izslīdēja no mana tvēriena un nokrita ar galvu pa priekšu, un iesprūda tajā tur," viņa paskaidroja, norādīdama uz spaini. "Tā bija pilnīgi viņa paša vaina." Viņa pieliecās un uzrāva Randalfu kājās. "Tagad, ja tikai tu pastāvētu mierā, tu jocīgais, mazais vīreli, atļauj man stādīties priekšā. Es esmu Margo…"
"Dāvana par brīvu!" Randalfs auroja. "Kā tu uzdrīksties!"
Galda piederumu šķindoņa atkal kļuva skaļāka, īpaši trokšņaina bija kāda gaļas dalāmo cirvju grupa. Pūķiene sakampa galvu.
"Man," viņa novaidējās, "man sākas migrēna."
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
"Tik tiešām dāvana par brīvu." Randalfs papurināja galvu. "Daru tev zināmu, kundze, ka es esmu burvis. Mans vārds ir Randalfs Gudrais; mana nodarbošanās burvestības. Es tiešām esmu smalkākais burvis, kāds pašlaik dzīvo uz Apburtā ezera."
"Drīzāk vienīgais burvis," Veronika iespraucās pa vidu.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
"Ak burvis, ko?" Margo jautāja, pacēlusi acis. Viņa ar galvu pagurusi pamāja galda piederumu virzienā. "Tādā gadījumā tu varbūt varētu mazliet pieklusināt to baru."
Randalfs strauji ievilka elpu un papurināja galvu. "Tas nav tik viegli veicams, kundze," viņš sacīja. "Skaidrs, ka šie galda piederumi ir noburti. Nešaubos, ka te darbojas tumšie spēki."
"Jā, un varu saderēt, ka es zinu, kura tumšie spēki!" nočivināja Veronika.
"Aizveries, Veronika!" Randalfs atcirta. "Kā jau es teicu, burvība ir sarežģīta padarīšana. Tā prasa milzums prasmes un iemaņu un daudzu gadu vingrināšanos. Bet tev laimīgā kārtā, kundze, burvība ir mazliet mana specialitāte."
"Kāda veiksme!" Veronika sarkastiski nomurmināja.
"Veronika, es tevi brīdinu!" Randalfs nošņācās. Viņš vērsās pie Margo. "Pastāsti man visu, ko tu zini par šiem galda piederumiem."
"Nu, tie parādījās manas alas priekšā," viņa stāstīja. "Padarīja mani vāju, tiešām gan, ar savu burvīgo mūziku un tad izvazāja mani ar lielu jandāliņu, līdz beidzot es tos panācu. Es tos gribēju pievienot savai dārgumu krātuvei. Kurš pūķis gan negribētu?" Viņa papurināja galvu. "Bet tagad es sāku vēlēties, kaut būtu likusi tos mierā."
"Tu neesi vienīgā," Randalfs nomurmināja, berzēdams sasisto un apdauzīto ķermeni.
Ala drebēja no trokšņa. Pūķiene izvalbīja acis. "Tie ir tik skaļi" viņa teica. "Es nezinu, kā es jebkad varēšu atkal iemigt."
"Iemigt?" pārjautāja Džo. "Man likās, tu tikai nupat esi pamodusies."
"Tādi nu ir tie pūķi," sacīja Veronika. "Deviņdesmit deviņus procentus mūža tie pavada gulēdami un pārējo laiku jūsmodami par bagātībām…" Viņa pavīpsnāja. "Ja vien šo grabažu kaudzi var saukt par bagātībām."
"Es atvainojos," aizvainota ierunājās Margo.
"Paskat vien uz to visu," Veronika pavēzēja spārnu. "Neesmu redzējusi tādu atkritumu izgāztuvi."
Margo nāsis sāka kūpēt. "Kā tu uzdrīksties!" viņa ierēcās. "Tā ir mana apslēptā manta, par ko tu runā. Dārgi dzimtas īpašumi. Nenovērtējami dārgumi…"
"Kā tas spainis, ja?" pavaicāja Veronika.
"Spainis? Spainis!" Margo dedzīgi iebilda. Viņa pacēla to no grīdas, izslējās, cik augstu ļāva ala, un nikni noraudzījās uz viņiem. "Tas nav nekāds spainis! Vai jums nemaz nav gaumes? Vai jūs neprotat saskatīt skaisto?" viņa rēca. "Tas ir svētais Trinnas pods, kas tiek iztukšots tikai reizi tūkstoš gados."
"Brr!" noskurinājās Randalfs, spļaudīdamies, sprausladams un pārbaudīdams, vai kaut kas nav ieķēries bārdā.
"Brr?" nerimās Margo. "Tas ir mākslas darbs!" "Tas ir naktspods!" sauca Randalfs. "Un tas bija man galvā!"
"Un, kā izskatās, ne gluži tukšs," teica Veronika. "Tas ir ļoti skaists," sacīja Džo, mēģinādams nolīdzināt asumus. Viņš paskatījās apkārt. "Tev ir tik daudz jauku lietu."
Pūķienes acis atmaiga. "Ir gan, vai ne?" viņa mīlīgi ierunājās. "Un tu noteikti esi lietpratējs šādās lietās, jaunekli. To es varu pateikt." Viņa staroja. "Tas man ir prasījis daudzus gadus lai izveidotu savu kolekciju. Sudraba vairogs šur, dārgakmeņiem rotāta diadēma tur…" Viņa paskatījās apkārt, lepni smaidīdama, līdz viņas skatiens apstājās pie skaļajiem un nepaklausīgajiem galda piederumiem. "Lieciet to krūšu aizsegu mierā!" viņa uzkliedza iesmu komplektam. "Un jūs tur, smeļamie kausi. Iii līt pat rimstieties!"
Šķincl! Šķind! Kling! Klang!
Viņa atkal pievērsās Džo un izbolīja acis. "Godīgi sakot, mīļais," viņa teica, "es nezinu, cik ilgi vēl to varēšu izturēt."
Džo līdzjūtīgi pamāja ar galvu. "Vai tev ir vēl kādi nenovērtējami dārgumi šajā krātuvē?" viņš jautāja.
"Protams, mīļais!" atbildēja Margo. "Apburtie spoguļi, maģiskie zobeni, necaursitamas karotāju bruņas, zini, kā jau parasti." Viņa nopētīja lielo dārgumu krātuvi. "Bet tie nav nekas, salīdzinot ar maniem visvērtīgākajiem priekšmetiem…" Viņa aprāvās un sāka rakņāties vērtslietu kaudzē. "Tepat kaut kur tie ir," viņa murmināja un nopūtās. "Man jāatzīst, te viss ir drusku nekārtīgs."
"Kas tie tādi ir?" apjautājās Džo, iesaistīdamies meklējumos.