"Ak, tie ir īpaši. Vajadzīga īsta kolekcionāra acs, lai tos novērtētu," sacīja Margo. "Tādus var tikai vēlēties."
Randalfs nepacietīgi noklakšķināja mēli. "Jā, jā," viņš teica. "Nešaubos, ka tie ir ļoti jauki, bet mums tiešām vajadzētu iet…"
"Vai tās ir īstās?" jautāja Norberts. Viņš pacēla divas visai apdauzītas konservu bundžas.
Margo pagriezās. "Jā, jā, ir gan!" Viņa uzsmaidīja Norbertam. "Tas ir labi! Es redzu, ka tev ir īsta kolekcionāra acs!" viņa smiedamās apgalvoja. "Īstenībā trīs!"
Norberts laimīgs staroja.
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
"Paskatieties uz šo meistarību," Margo pārkliedza trokšņainos galda piederumus. "Tik smalki, tik izteiksmīgi. Un, ja iedomājas, ka tās tika radītas, lai uzglabātu… vārītas pupiņas! Elpa aizraujas!"
"Tās tiešām ir skaistas," nedroši sacīja Džo.
"Tiešām skaistas," Norberts piekrita. "Pārāk skaistas, lai atstātu mētājamies apkārt. Tev tās vajag izstādīt, cik vien
labi iespējams," viņš stāstīja pūķienei. "Varbūt uz pjedestāla. Vai vitrīnā." Viņš pagriezās un sarauca pieri. "Īstenībā, ja tu man jautā, tad visu šo vietu vajadzētu pamatīgi sakopt!"
"Tu tā domā?" jautāja Margo.
"Jā, noteikti," apgalvoja Norberts. "Tam vienmēr ir jēga mājās, manā virtuvē. Saproti, jābūt sistēmai. Es turu visus kastroļus uz āķiem un cepamās pannas virs pieliekamā durvīm. Tās ir parocīgas, lai uzsistu elfiem pa galvu," paskaidroja Norberts. "Bet te es ieteiktu grēdas."
"Ak, man patīk, kā tas izklausās," sacīja Margo.
"Jā," turpināja Norberts, teatrāli vicinādams rokas. "Tur mums varētu būt sarūsējusī grēda. Un šeit aso, duramo priekšmetu grēda. Un te…" Viņš uzmeta acis cukura standziņām, kas dejoja stepu uz kāda kastroļa. "Mums varētu būt trokšņainā grēda."
"Cerams, ne pārāk trokšņaina," piebilda Margo, uzsitot ar asti pa garāmejošu karošu kori.
"Un te," sacīja Norberts, stāvēdams alas vidū, "tev varētu būt liela, augsta, milzīga grēda ar mirdzošām lietām!" "Mīļais!" dūdoja Margo. "Tu esi mākslinieks."
Ragainā Barona pilī dārza svētki bija pēkšņi beigušies. Pēc visa tā uztraukuma un haosa, kad pēkšņi bija uzradies un pazudis pūķis, neviens vairs īsti nevēlējās svētkus turpināt.
"Kas par dienu!" Bensons nopūtās.
"Vari to pateikt vēlreiz," teica dārznieka palīgs, no matiem lasīdams koka šķēpeles.
"Kas to lai zina, kas tiem galda piederumiem bija uznācis!" sacīja Bensons. "Un tad vēl tas pūķis!"
"Pēdējais pūķis, ko es redzēju, bija Grietiņa," atminējās dārznieka palīgs. "Un tas bija vismaz pirms desmit gadiem…"
"Un paskaties, kā te tagad izskatās!" teica Bensons.
īrisa stends bija sagrauts, smaržu burkas saplīsušas gulēja zemē blakus izlietu sejas krāsu peļķēm, bet runkuļi, kas nebija samīdīti, visi bija pazuduši, tos bija sabāzuši kabatās troļļi, dodamies atpakaļ uz Troļļu tiltu. Miera mīļumu stūrī daudz mazu, pūkainu dzīvnieciņu lodāja cauri salauztām sētiņām un drāzās projām. Un tam visam pa vidu sārtā smirdcūka skraidelēja šurp un turp, sašutumā kviekdama un meklēdama savu pazudušo asti.
Ragainais Barons slāja cauri postažai, pusbalsī murminādams.
"Pilnīga izgāšanās!" viņš gaudās. "Nelaime! Viss ir sagrauts! Visi viesi aizgājuši mājās! Ingrida ir histērijā!" Viņš nosusināja sviedru lāses uz pieres. "Vismaz sliktāk vairs nevar būt!"
"Norbert!" Randalfs neiecietīgi uzsauca, kamēr milzis rosījās pa pūķienes alu. "Mums tiešām jādodas ceļā."
"Ne tik strauji, Resnīt! Man likās, ka tu kaut ko gribēji darīt ar tiem galda piederumiem," atgādināja Margo, pieceldamās augstāk un nopētīdama burvi ar dzeltenajām acīm.
"Jā, protams," sacīja Randalfs, drebēdams un netīšām iekāpdams Trinnas podā. "Sasodīts!"
"Sasodīts? Vai tā ir kāda jauna burvestība?" jautāja Veronika.
"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzsauca Randalfs un aizklankšķināja īgņoties kaktā.
"Tuvāk vairs ne, podiņa smaka," nikni teica arfa.
"Tā," mundri sacīja Margo. "Ķersimies pie uzkopšanas! Tu, Džo, esi atbildīgs par asajiem, smailajiem priekšmetiem kaudzē."
"Tu domā zobenus un šķēpus, un karotājiem domātu apburtu bruņojumu?" satraukti jautāja Džo.
"Jā, jā, lai vai ko," atbildēja Margo. "Un tu, trieciena papagailiene, vari būt atbildīga par sarūsējušo grēdu."
"Liels paldies," teica Veronika un aizlidoja.
"Un mēs abi, Norbert, veidosim jauku, lielu grēdu ar mirdzošajām lietām!"
"Burvīgi," sacīja Norberts, sasizdams rokas. "Es dievinu mirdzošas lietas."
Tieši tobrīd gara nažu rinda no smalkiem sviesta nazīšiem līdz prāviem gaļas dalāmiem nažiem padejoja garām, pa ceļam žvadzinot saraustītu ritmu. Atskanēja pūķienes niknā balss.
"Randalf! Mīļais! Tie vēl aizvien nerimstas! Margo kļūst mazliet dusmīga!" viņa auroja.
Stūrī Randalfs nosprauslājās, mēģinādams nodabūt podu no kājas. "Kundze, mazliet pacietības, lūdzu. Buršana acīmredzot ir bijusi spēcīga, un tai vajadzīga uzmanīga… Sasodīts/" Pods turējās stingri.
"Vēl joprojām mēģini to Sasodīts buršanu?" kaut kur no augšas ietrallinājās Veronika.
"Aizveries, Ver…" Randalfam mute palika vaļā.
Virs viņa uz alas dzegas bija uztupināts vecs, sarūsējis un krietni apbružāts putnu būris. Veronika lēkāja tam pa iekšpusi.
"Burvīgs, vai ne?" Veronika apjautājās sentimentālā balsī. "Būrītis!" Viņa nopūtās. "Tajā ir laktiņa, kas šūpojas. Un mazs zvaniņš. Un paskat, tieši tas, par ko es vienmēr sapņoju spogulītis!" Viņa uzsmaidīja savam atspulgam. "Jo, kad es gribu redzēt draudzīgu seju…"
"Veronika!" Randalfs asi uzsauca. "Būrīši ir kanārijputniņiem. Atceries, kas tu esi! Tu esi burvja draudzene, un tava vieta ir te lejā, uz manas smailās cepures malas."
' "Tavai cepurei nav spogulīša," Veronika protestēja. "Arī zvanina ne."
"Veronika!" Randalfs uzkliedza. "Smailā cepure! Tūlīt!"
'Ne laktiņas, kas šūpojas," izaicinoši turpināja Veronika. "Veronika!"
"Vai tu tur atkal cel nemieru, burvi?" ierēcās Margo. "Margo kļūst dusmīga! Jums nepatiks Margo, kad viņa ir dusmīga!"
"Es tikai darbojos ar buramvārdiem," kaunīgi sacīja Randalfs. "Nu tad turpini," nikni teica pūķiene. "Tā, Norbert, mīļais, ~ kur mēs palikām? Ak, cik gudri!
Pūstas lejkannas jā, tās debešķīgi mirguļo, vai ne?"
Uzmetis niknu skatienu Veronikai, Randalfs pārklankšķināja pāri alai, kur sviesta nazīši dejoja trokšņainu sambu. Viņš sāka vicināt rokas un pusbalsī murmināja.
Pa to laiku Džo vāca kopā brīnišķīgus zobenus, burvju bruņucepures un fantastiska veidojuma šķēpus un veidoja jauku grēdu alas tālākajā galā. Henrijs laimīgs rēja viņam blakus.
"Vai es drīkstu pielaikot kaut ko no šī bruņojuma?" Džo jautāja, turēdams rokā sudraba bruņucepuri ar smalki veidotiem spārniem un izliektiem ragiem.
"Manu mīļo zēn," atbildēja Margo, "dari to. Tās karotājvaroņa lietas īstenībā ir visai garlaicīgas. Tās manai gaumei nav pietiekami mirdzošas. Ņem, ko tik vien vēlies."
"Paldies," starodams teica Džo. Ja viņam nācās palikt Jezgas zemē vēl kādu laiku, viņš varētu arī izskatīties pēc pārliecinoša karotājvaroņa.
"Pēc savas īsās snaudas es biju piemirsusi, ka man ir tik burvīgas bagātības," Margo dūdoja. "Tas tik viegli notiek."
Džo pielaikoja bronzas krūšu aizsegu. "Cik ilgi tu biji aizmigusi?" viņš jautāja.