"Ak, pavisam mazu brītiņu," sacīja Margo. "Kādus divdesmit gadus, man šķiet."
"Divdesmit gadus!" iesaucās Džo.
"Kādu gadu šurp vai turp," turpināja Margo. "Mums pūķienēm jāpaguļ, lai labi izskatītos. Turklāt divdesmit gadi nav nekas liels. Matilde tur, uz to pusi," viņa teica, nenoteikti pamādama pret alas ieeju, "guļ aizmigusi divreiz ilgāk. Un,
runājot par Agnesi, neviens viņu nav redzējis gadsimtiem ilgi. Parasti es būtu gulējusi ilgāk, bet tie galda piederumi mani uzmodināja."
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
Margo nopūtās. "Brīnumaini spoži, bet būtu nu labāk gājuši, no kurienes nākdami."
"Pasaki to vēlreiz," no stūra īdzīgi teica arfa.
Džo pacēla īpaši bagātīgi rotātu zobenu. "Vai visiem pūķiem ir apslēptie dārgumi?" viņš jautāja.
"Protams, mīļo zēn," atbildēja Margo. "Mēs visi esam sajūsmā par skaistiem nieciņiem. Tas ir vienīgais, ko mēs vēlamies. To un pa laikam kādas pāris aitas." Viņa nopūtās. "Ak, bet ko tik par mums nestāsta! Nodedzinot pilis. Cīnoties ar bruņiniekiem zirga mugurā. Aprijot princeses un bēdu māktas dāmiņas, lai nu kas tās tādas būtu. Saproti, dienā nav tik daudz stundu, lai pietiktu visām šīm muļķībām."
Džo piekrītoši pamāja.
"Un, runājot par karotājvaroņiem, kas ierodas, domādami, ka var tāpat vien nogalināt tevi…" Margo sapīkusi turpināja. "Tā ir baigā nekaunība, ja tu man jautā!"
"Kā jūs uzdrīkstaties! Izbeidziet!" iekliedzās dusmīga balss. "Lieciet mani mierā!"
Tā bija arfa. Ducis sviesta nažu un zupas karošu komplekts pa kārtai raustīja tās stīgas.
Pūķiene aizkaitināta pagriezās un izgrūda brīdinošu karstu dūmu mutuli to virzienā. Arfa paģība. Naži un karotes aizsteidzās projām, bet pārgrupējās blakus svečturiem, kur tad mežonīgi lēkāja, klabēdami un šķindēdami.
"Mīļais, varbūt tu vari pārbaudīt savas karotājvaroņa iemaņas pie tiem visiem," sacīja Margo.
"Patiesībā," teica Džo, "es nemaz neesmu karotāj varonis."
"To gan ne mūžam nevarētu pateikt, uzmetot viņam acis!" atsaucās Veronika, kas laimīgi šūpojās šurp un turp savā būrītī.
"Mani uz Jezgas zemi atsauca tas tur Randalfs," paskaidroja Džo, ar galvu pamādams uz burvja pusi. "Viņš solīja, ka nosūtīšot mani atpakaļ, kad varēs. Tāpēc es esmu šeit. Es nevarēju pieļaut, ka viņu apēd pūķis, ne gluži tā, ka tu to būtu darījusi," viņš steigšus piebilda.
"Nē, dabiski, nebūtu," sacīja Margo. "Ak, bet tu, nabaga Džo. Pazudis un viens svešā pasaulē…"
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
Pūķiene nostenējās un pievērsās Randalfam. "Ak, lūdzu, pasteidzies," viņa vārgi izdvesa. "Man vai galva plīst!"
Randalfs papurināja galvu. "Diemžēl noburti galda piederumi var būt ļoti sarežģīts uzdevums, kundze. Tiešām ļoti sarežģīts."
"Godīgi! Sauc vien sevi par burvi," nicīgi teica Margo. Viņa pagriezās pret Džo. "Man jāsaka, es nevaru iztēloties, kādas ir tavas iespējas pamest Jezgas zemi."
"Ar Džo viss būs kārtībā," purinot galvu, apgalvoja Randalfs. "Bet baidos, ka galda piederumus ir nobūris kāds lietpratējs. Man būs jāatgriežas savā mājaslaivā un jāieskatās burvestību grāmatā. Ar šādu nolūku mēs dosimies projām. Es atvados, kundze."
"Nē, neatvadies vis," iebilda Margo. Viņa izlocījās apkārt, ar asti aizšķērsodama Randalfam izeju.
"Ko… ko tas nozīmē?" Randalfs bija sašutis.
"Norberts ir bijis tāds mīlulis. Džo ir bijis īsts džentlmenis, un tas trieciena papagailis rādās ļoti jauks…"
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
"Bet neviens no jums nekur neies, līdz pēdējais no tiem sasodītajiem galda piederumiem nebūs piespiests apgulties un ciest klusu," viņa auroja. "Man vienalga, ko tu dari. Man vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs. Bet es gribu, lai tie tiek apklusināti reizi par visām reizēm!"
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
7
Spēcīgs, dzestrs vējš svilpoja cauri Elfu mežam. Koku truši, uzmetušies uz ozolu un priežu zemākajiem zariem, nemierīgi krāca miegā un, siltumu meklējot, spiedās ciešāk kopā, bet uz laktas satupušie sikspārņputni augstu pie džabdžaba koku galotnēm kliedza, kad tika svaidīti šurp un turp.
"Vai!"
Cauri kokiem slampāja salīcis stāvs, ar kaulainiem pirkstiem tverdams plīvojošo apmetni un saturot uzvilkto kapuci. Ar katru soli viņa zābaki dziļi iegrima dubļu un kritušo lapu glumajā masā, kavējot viņu un liekot aiz piepūles svīst par spīti aukstumam.
Meža vidū bija klajums, to sauca par Ņirgu noru, un klajuma vidū atradās pieticīgs miteklis, būvēts no koka un bagātīgi izrotāts. Stāvs ar kapuci galvā lauza ceļu uz durvju pusi.
Vējš auroja apkārt mājai, liekot zaļganzilajiem slēģiem grabēt un koka lubiņām uz jumta klabēt. Mājas iekšpusē, sēdēdams ēnā uz sarežģīti izgrebta troņa ar augstu atzveltni, gaidīja doktors Kampiens.
"Drīz." viņš ņirdza. "Loti drīz."
It kā pēc mājiena ārdurvis atsprāga vaļā. Doktors Kampiens pasmaidīja.
"Vai tas esi tu, Kventin?"
"J… jā, kungs," elsa Kventins, ar pūlēm aizvērdams durvis stiprajā vējā. "Vai dieniņ," viņš sacīja. "Ārā plosās auka. Man ar pūlēm nācās spert katru soli." Viņš noguris papurināja galvu. "Es esmu galīgi pārguris."
"Pārguris?" doktors Kampiens ieņirdzās. "Tas ir burvīgi. Es ceru, ka tu nes labu zinu."
Kventins noņēma kapuci, izlīdzināja mazliet izspūrušās zeltainās cirtas un uzskrullēja savu lielisko ūsu galus. Viņš pacēla acis. Tronis bija novietots dziļā ēnā. Bija redzamas vienīgi doktora Kampiena pārsteidzoši zilās acis. Zalgojot
un nemirkšķinot tās ieurbās vinā no tumsas. Kventins juta, ka ceļi viņam sāk drebēt.
"Nu?" vaicāja doktors Kampiens. "Es pieņemu, ka ar Ragaino Baronu beidzot viss ir nokārtots." Viņš nepatīkami ieņirdzās. "Esmu pārliecināts, ka mūsu zvīņainā draudzene izbaudīja savu mazo uzkodu." Augstās, mazliet draudīgās ņirgas pieņēmās spēkā. "Vai viņa sagrauza tam kaulus?" viņš jautāja. "Vai viņa tam atrāva locekli pa loceklim?"
"Īstenībā, kungs," nokārdams galvu, sacīja Kventins. "Man jums kaut kas jāizstāsta."
Acis sašaurinājās līdz spraugām. "Un kas tieši?" viņš noprasīja.
Kventins satraukts norija siekalas un dziļi ievilka elpu. "Viss negāja gluži pēc plāna," viņš steigšus izgrūda.
Doktors Kampiens nopūtās. "Paskaidro tuvāk," viņš vēsi teica.
"Gadījās mazs juceklis," Kventins paskaidroja. "Dārza svētkos. Šķiet, ka pūķis varētu būt sagremojis nepareizo personu."
"Nepareizo personu?" īgni pārjautāja doktors Kampiens.
"Viņš ieradās pēdējā brīdi un visu samaitāja," sacīja Kventins. "Es tur neko nevarēju līdzēt."
"Kas?" Izklausījās, ka nu viņš ir nikns.
"Tas bu… bu… burvis," Kventins stostījās. "Randalfs. Randalfs Gudrais.
"Man vajadzēja zināt," doktors Kampiens nomurmināja, ar īsajiem, resnajiem pirkstiem bungodams pa troņa roku balstiem. "Kāpēc viņam jābāž deguns manās darīšanās?"
Kventins atļāvās mazliet pasmaidīt. "Ja vien es pazīstu savus pūķus," viņš teica, "tas laikam pataupīja viņa lielo degunu pašu pēdējo."
Doktors Kampiens ieņirdzās. "Jā, es ceru," viņš sacīja. "Bet tas tomēr atstāj neatrisinātu mazo jautājumu par neapēsto Ragaino Baronu."
"Plāns B, kungs?" vaicāja Kventins.
"Plāns B," doktors Kampiens apstiprināja. Viņš sasita rokas, un kā no gaisa parādījās ducis elfu. "Atslēdziet Rodžeru Grumbaino un atvediet pie manis," viņš pavēlēja. "Ejiet!"