"Tūlīt, kungs," elfi nočivināja un aizsteidzās izpildīt to, kas viņiem bija likts.
Kventins, atvieglots, ka doktors Kampiens viņa ziņu nebija uztvēris pārāk bargi, noņēma apmetni un pakarināja to uz āķa pie durvīm. "Kā būtu ar kādu jauku rituļmaizīti?" viņš apjautājās. "Es pirmīt dažas izgarnēju īpaši jums, un…"
"Kventin," doktors Kampiens viņu pārtrauca. "Šis nav īstais brīdis rituļmaizītēm."
"Nav gan, kungs," piekrita Kventins. "Cik muļķīgi no manas puses."
Tieši tobrīd no gaiteņa atskanēja kāju šļūkāšana un satrauktas balsis. Durvis atvērās, un elfi iebrāzās istabā, vilkdami garu, smagu pavadu, kuras galā bija visai nodriskāts,
lai neteiktu saburzīts, burvis. No viņa augstās pieres līdz garā, asā zoda galam pletās sarežģīts grumbu tīkls. Viņa ausis bija grumbainas, viņa deguns bija grumbains, pat viņa grumbas bija grumbainas.
"Kā jūs uzdrīkstaties tā ar mani apieties?" viņš protestēja. "Nevar gribēt, lai es šādos apstākļos strādātu!"
"Goda vārds, tu esi grumbains!" ieņirdzās doktors Kampiens. "Es vienmēr piemirstu."
"Kas tur par brīnumu?" atcirta Rodžers. "Pieķēdēts tajā smacīgajā, mazajā istabelē, strādājot no ausmas līdz rietam. Es tev saku, ilgi es to vairs neizturēšu. Un tad vēl tasi" Viņš parāva pavadu. "Visa tā necieņa."
"Tā ir tevis paša vaina," asi teica Kventins. "Tev nevajag mēģināt izbēgt."
"Es jau to visu esmu paskaidrojis," augstprātīgi sacīja Rodžers. "Es tikai izlocīju kājas."
"Tu skrēji," Kventins viņam atgādināja.
"Es tikai atsaucos dabas aicinājumam," iebilda Rodžers. "Tu biji saģērbies kā veļas mazgātāja," sacīja Kventins. "To es arī paskaidroju," Rodžers nedroši iesāka. "Tas sākās, kad es kā bērns mēdzu uzlaikot mātes kleitas…"
"Lai nu tas paliek," doktors Kampiens iejaucās. "Es tevi ataicināju, lai runātu par man kaut ko ļoti svarīgu…"
"Par Ragaino Baronu," teica Rodžers Grumbainais.
"Tu lasi manas domas," ņirdza doktors Kampiens.
Burvis pamāja ar galvu. "Ceru, ka galda piederumi izdarīja visu tev pa prātam."
"Jā, izdarīja," sacīja doktors Kampiens. "Diemžēl gadījās maza ķeršanās."
"Ķeršanās?" pārjautāja Rodžers.
"Tiešām, visai uzjautrinoši," turpināja doktors Kampiens, diezgan histēriski ņirdzot. "Šķiet, ka galda piederumi pievilināja pūķieni Kventina sārtajam paviljonam tieši tā, kā mēs bijām plānojuši, diemžēl paviljonā atradās nepareizā persona."
"Nepareizā persona?" jautāja Rodžers.
"Bet, Rodžer!" doktors Kampiens iesmējās. "Tu sāc izklausīties pēc atbalss."
"Pēc atbalss?" jautāja Rodžers.
Doktora Kampiena ņirgas vērtās visai nejaukas. "Es esmu nolēmis īstenot plānu B," viņš teica.
Burvja grumbainā seja sašļuka. "Ne jau…"
"Jā, Rodžer," mežonīgi ņirgdams, sacīja doktors Kampiens. "Lidojošie drēbju skapji."
"Bet doktor Kampien," iebilda Rodžers. "Es tiešām to nevaru ieteikt. Vēl ne. Tie nav gatavi."
"Manu mīļo Rodžer," teica doktors Kampiens. "Es ceru, ka man nevajag atkal uzkarsēt metāla apakšbikses."
Rodžers Grumbainais paspēra soli atpakaļ. "Tikai ne apakšbikses, es tevi lūdzu! Vienīgi…"
"Vienīgi kas?" Pirkstu bungošanas troksnis pieņēmās spēkā.
"Tas ar lidošanu ir viegli," Rodžers Grumbainais paskaidroja, "bet salikt skapjus kopā ir īsts murgs! No instrukcijām nav nekādas jēgas, un vienmēr paliek pāri kāda lieka skrūve…"
"Pietiek visu šo atrunu!" ieaurojās doktors Kampiens. Viņš sasita plaukstas. Elfi pielēca miera stājā. "Atnesiet man Lielo burvestību grāmatu!"
"Tūlīt, kungs," elfi notrallināja un aizsteidzās pa citām durvīm.
"…un tad vēl skabargas!"
"Ciet klusu, Rodžer!" skarbi uzsauca doktors Kampiens. "Manā ciešā uzraudzībā es tev ļaušu ieskatīties Lielajā burvestību grāmatā," viņš paziņoja. "Mēs palaidīsim drēbju skapjus šovakar!"
"Bet…"
Doktors Kampiens ieņirdzās. "Es pilnīgi paļaujos uz tavu prasmi, Rodžer. Tu un tavi biedri burvji labāk nepieviliet mani, vai arī…"
Rodžers samulsis pamīņājās. "Apakšbikses?" viņš satraukti jautāja. Doktors Kampiens pamāja ar galvu.
Elsdami un pūzdami elfi atgriezās ar smagu koka kasti; burvestību grāmata bija ieslēgta tajā. Viņi piesteidzās pie troņa.
11 Lielā burvestību grāmata, kungs," elfi vienā balsī paziņoja.
"Nolieciet to uz manas lasāmās pults," doktors Kampiens
viņiem pavēlēja. "Tad, kad Rodžers būs beidzis lasīt atbilstošo burvestību, paņemiet viņu pavadā un aizvediet atpakaļ. Un nekādas blēdības," viņš ņirdza. "Vai saproti?"
"Blēdības, doktor Kampien?" jautāja Rodžers. "Es nesaprotu, par ko tu runā."
Tēraudzilās acis nikni raudzījās no ēnām. "Piesargies, Rodžer Grumbainais," iesmējies sacīja doktors Kampiens. "Es vērošu katru tavu gājienu."
Sīkā tējkarotīte bija gandrīz beigusi savu episko ceļojumu. Kad skatam pavērās kalnu ala, tā nopūtās, paklupa un nokrita, piecēlās un atkal nopūtās. Gals bija vai acīm saredzams.
Ar klusu dzin-dzin tējkarote ielēca alas ieejā.
Lai gan ārā metās tumšs, jo saule bija nolaidusies tuvu apvārsnim, alas iekšpusē bija daudz tumšāks. Tējkarote apstājās un piešķieba savu kausiņu uz vienu pusi.
Troksnis. Tunelī, kas veda dziļi kalna iekšienē, atbalsojās daudz dažādu trokšņu. Šķindoņa un klaboņa.
IJn paceltas balsis…
"Es darīšu jebko," kliedza viena balss, neapšaubāmi būdama pie pacietības robežas. "Tikai apklusini tos!"
"Es daru visu, ko spēju!" sauca cita.
"Un tas nav daudz!" dzēlīgi aizrādīja trešā.
Mazā tējkarotīte gāja tālāk. Dzin, dzin, dzin. Pāri akmeņiem un grantij, pāri kādam mazam kauliņam tā turpināja ceļu pa tuneli, tuvodamās blāvajai, sarkanajai kvēlei tā galā. Kvēle nāca tuvāk un tuvāk; atbalsojošies trokšņi kļuva skaļāki un skaļāki.
Pēkšņi tunelis pavērās, un mazā tējkarotīte atradās plašas pazemes alas malā. Pagriezuši muguru, tajā stāvēja priekšmeti, kuriem tā bija sekojusi no pils. Aiz tiem bija pūķis. Un aiz pūķa…
Mazā tējkarote izdvesa nopūtu un sāka lēkāt pa putekļaino grīdu.
Cukura standziņas pirmās pamanīja jaunpienācēju. To paceltā puse uzstājīgi pieklaudzināja zelta kausam pie sāna. Naži noklikšķēja, karotes nošķindēja, dakšas noklabēja, līdz galda piederumi cits pēc cita apjauta mazās tējkarotes klātbūtni savā vidū.
Tie parādījās no visiem alas kaktiem. Gaļas dalāmie cirvji un iesmi, dakšas, putotāji un smeļamie kausi, olu karotītes un zupas karotes, kūku dakšiņas un sviesta nazīši, pat druknais olu griezējs, visi sāka steigties uz to vietu, kur mazā tējkarote dejoja savu savādo, lēkājošo, mazo deju.
"Ka tevi parāvis!" pūķiene noņurdējās. "Kas tad tagad notiek?"
"Es mēģinu pretējo burvestību," svarīgā balsī paziņoja Randalfs, vicinādams rokas, "ar trejkāršu apvadu un dubultu pārslēdzi. Tas ir visai sarežģīti. Man nepieciešams pilnīgs klusums."
"Nekādu izredžu," Margo pārkliedza troksni. "Aizvien ļaunāk un ļaunāk!"
"Jā, bet klausieties," teica Džo. "Tagad ir citādi."
Trokšņa kakofonijas vietā, kuru galda piederumi bija sacēluši kopš ierašanās, cits pēc cita tie uzsāka vienu un to pašu ritmisko dauzīšanu BLĪKŠf BLĪKŠ! BLĪKŠf BLĪKŠ/ līdz visa to lielā masa dauzīja reizē.
"Tā ir tējkarote," sacīja Džo. "Tie seko viņas vadībai."