"Ar tevi kopā vienmēr gadās kāds pārpratums," iečivinājās papagailiene.
"Aizveries, Veronika. Man bija tāds iespaids, ka Henrijs Spalvainais ir karotājvaronis, kuru es biju prasījis stiprs, uzticams un… mm… spalvām noaudzis. Bet, ja, kā tu saki, viņš īstenībā ir suns, tad tev jābūt karotāj varonim…"
"Viņš neizskatās diez ko stiprs un, šajā sakarībā, diez ko spalvains," noraidoši teica Veronika. "Ja viņš ir karotājvaronis, tad es esmu doktors Kampiens no Ņirgu noras!"
"Veronika," Randalfs strupi noskaldīja, "esmu tev teicis nevis vienu, bet tūkstoš reižu: manā klātbūtnē nekad nepieminēt šīs personas vārdu!"
"Uzjundi atmiņas, ja?" Veronika ķircināja un uzspurdza gaisā. Randalfs mēģināja viņai iesist.
"Au, skaties, kur tu lido," Norberts uzkliedza, atkāpdamies soli, kad papagailiene ietriecās viņam ausī.
Džo pieķērās pie liela pakarināta poda, jo šķita, ka visa istaba sasveras uz vienu pusi.
"Aizpogā to ciet, tu lielais stulbeni!" Veronika atcirta.
"Tu un kura armija?" Norberts nepalika parādā.
Džo izbrīnīts ar ieplestu muti vēroja, kā burvis, milzis un papagailiene dusmīgi metās cits citam virsū. Tas bija pilnīgs ārprāts. Kas viņi bija? Kur viņš atradās? Un, pats svarīgākais, kā viņš tiks mājās?
"Bija… bija patīkami ar jums iepazīties," viņš kliedza, pārtraukdams trīs kliedzošos cīnītājus, "bet ir jau vēls un man vēl jāpilda mājas darbs. Man tiešām tagad vajadzētu iet projām…"
Visi trīs apklusa skaļas kliegšanas, kasīšanās un nosodījumu vidū.
"Vēls?" pārjautāja Randalfs.
"Iet projām?" piebalsoja Norberts.
Veronika, spalvas sabozusi, lēkāja augšup lejup burvim uz galvas. "Tu nekur neiesi!" viņa nokliedza.
.
2
"Au!" iesaucās Džo, berzēdams roku.
"Vēlreiz, kungs?" apjautājās trejacis milzis, noliekdamies viņam pāri.
"Nē, ar trim reizēm pilnīgi pietiek," skumīgi teica Džo.
Nekas tā nepārliecina, ka tu nesapņo, kā milzis, kas kniebj tev rokā, un Džo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka tas nav sapnis. Bet, ja tas nebija sapnis, tad kur gan viņš atradās? Un kā viņš te bija nokļuvis? Henrijs luncināja asti un nolaizīja milzim roku.
Iekams Džo radās izdevība kaut ko pajautāt, sienas pulkstenis virs pavarda sāka izdot neatlaidīgu troksni. Bija dzirdama klepošana, sīkas rīklītes nokremšļošanās, dūru un zābaku dauzīšana pret nelielajām koka durtiņām, kuras pēkšņi atsprāga vaļā. Mazs elfs ar netīra paskata apakšbiksēm kājā un ap vidukli apsietu gumijotas saites gabalu izlēca laukā un uzšāvās gaisā.
"Pulkstenis pieci!" tas spalgi iekliedzās, saitei nostiepjoties, iekams tika parauts atpakaļ, un ar apslāpētu blīkšķi pazuda atpakaļ pulkstenī.
"Pieci?" apnikuma mākts, pārjautāja Randalfs. "Bet ārā ir tumšs."
Durtiņas atsprāga vaļā otrreiz, un elfs pabāza laukā galvu. "Vai uz to pusi," tas teica un atkal pazuda.
"Tas draņķa pulkstenis atkal atpaliek," Randalfs norūca. "Laikam jātīra mehānisms."
"Nu, protams," ar ļaunu pieskaņu teica Veronika. "Spriežot pēc tā, kādā stāvoklī ir tās apakšbikses."
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
"Aizveries, Veronika!" atkārtoja Veronika. "Tā ir tava atbilde uz visu. Bet es neaizvēršos! Sauc vien sevi par burvi. Tev ir tikai viena burvestība, un pat ar to tu nevari kā nākas tikt galā." Viņa pamāja ar spārnu uz Džo pusi. "Saproti, paskaties uz viņu," viņa sacīja. "Vai kaut kas nav īsti kārtībā ar mani vai ar mūsu tā saucamo karotājvaroni? Nemaz nepieminot, ka viņš ir sīks un stulbs. Un, kas attiecas uz viņa spalvaino pavadoni…"
"Kšš, Veronika," teica Norberts, noglāstīdams Henrijam galvu. "Tu aizskarsi viņa jūtas."
Henrijs luncināja asti.
"Ā, skat, viņa luncināmais vicinās!" Norberts sauca. "Vai viņš grib, lai viņam pakasa vēderu? Viņš grib? Viņš grib?"
Norberts satraukti lēkāja. Istaba draudīgi sasvērās uz priekšu un atpakaļ, un uz grīdas nokrita grāmatas un rīki.
"Norberti" Randalfs viņu stingri apsauca. "Uzvedies, kā nākas! Atceries, kas notika ar pūdeli Mēriju. Tu taču negribi, ka tas atkal gadītos, ko?"
Norberts pārstāja lēkāt un aizšļūca uz istabas kaktu.
"Ļoti nervozi radījumi tie pūdeļi," teica Veronika, uzmetusies Randalfam uz galvas. "Sagandēja paklāju!"
"Aizveries, Veronika!" uzkliedza Randalfs. "Tas viss pieder pagātnei. Mums te ir jauns karotājvaronis, un viņš būs lielisks." Burvis uzlika roku Džo uz pleca. "Vai ne, Džo? Jāpaveic darbs Ragainā Barona nolūkiem. Kad viņš būs aprīkots…"
"Aprīkots?" pārjautāja Džo. "Kā tu to domā aprīkots? Es negribu tikt aprīkots. Es tikai gribu zināt, kas te notiek," viņš dusmīgi piebilda.
"Mieru, mieru!" iesaucās Veronika.
"Karotājvaroņa ātrā daba," teica Randalfs. "Lieliski!"
"Par ko tu runā?" Džo jautāja. "Man jātiek atpakaļ uz tēju. Un man ir tā eseja. Es pat vēl neesmu sācis…"
"Tēja? Eseja?" smaidot atkārtoja Randalfs. "Ā, jā. Karotājvaroņa milzu varoņdarbi lielais tējas turnīrs, episkā briesmoņu esejas pieveikšana! Protams, tev jāatgriežas pie šo uzdevumu veikšanas, bet vispirms, ja vien tu varētu piepalīdzēt pie sīka, maza uzdevuma, kas mums te ir…"
"Es nevaru!" Džo uzstāja. "Man rīt ir skola. Man jātiek atpakaļ. Ja tu mani dabūji šurp, tu vari aizsūtīt mani atpakaļ."
"Es uz to nepaļautos," Veronika nomurmināja.
"Man tā šķiet, ka tu nenovērtē, ar kādām grūtībām saistīta karotājvaroņa atsaukšana no citas pasaules," Randalfs nopietni sacīja. "Saproti, varoņi tā vienkārši neaug kokos, tas ir, izņemot tos, kuri aug Varoņkoku zemē. Tas ir ilgs un rūpīgs process, tici man; nekādā ziņā ne tik viegls, kā tev varbūt liekas."
"Bet…" Džo iesāka.
"Vispirms, trim Jezgas zemes mēnešiem jābūt pareizi izkārtotiem, un tas nenotiek bieži: Ja mēs būtu palaiduši garām šīvakara trīsstūra konfigurāciju, nav zināms, cik ilgi mums nāktos gaidīt nākamo."
"Bet…"
"Tālāk," Randalfs turpināja, "sīka tehniska kavēkļa dēļ saistībā ar pašiem buramvārdiem…"
"Viņš grib teikt, ka pusi no tiem ir pazaudējis," sacīja Veronika.
Randalfs neņēma viņu vērā. "Tu esi tikai otrais varonis, ko es tiešām esmu veiksmīgi atsaucis. Pirmais bija Kventins…"
"Tas ar pūdeli un kilogramu glazūras cukura," Veronika iejaucās starpā.
Džo saklausīja klusu šņaukāšanos un, pacēlis galvu, redzēja trīs lielas, brangas asaras noritam no Norberta asinīm pieplūdušajām acīm pāri kunkuļainajiem vaigiem. "Nabaga mīļais Kventins," viņš šņukstēja.
"Pinkšķis!" Veronika viņu izsmēja.
"Jā, bet viņam nebija nevienas izdevības!" Norberts vaimanāja.
"Rimstieties jūs abi," teica Randalfs.
"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš ar piedurkni noslaucīja degunu, bet turpināja šņaukāties.
"Kā jau es teicu," turpināja Randalfs, "vispirms bija Kventins, un tagad es esmu atsaucis tevi…"
"Bet tev nebija nekādu tiesību!" kliedza Džo. "Es nelūdzu, lai mani atsauc! Es nelūdzu, lai mani izrauj cauri dzīvžogam, lejā pa tuneli un iekšā šajā, šajā… krāmu istabā!" "Baigā nekaunība," atskanēja apslāpēta balss no pulksteņa.
"Es nelūdzu, lai mani aprīko kāds stulbs burvis! Un apvaino stulbs papagailis! Un knaiba stulbs trejacu milzis!" ārdījās Džo.
"Īstenībā," ierunājās Norberts, "tu lūdzi gan, lai tev iekniebj. Tu teici: "Iekniebiet man. Ja tas ir sapnis, tad…""
"AIZVERIES!" kliedza Džo. "AIZVERIES!"