Randalfs gudri pamāja. Tiešām, lielais, žvadzošais troksnis atskanēja ik reizi, kad lēkājošas tējkarotes kāta gals uzsita pa zemi.
"Labi novērots, manu zēn," viņš uzslavēja. "Tur iedarbojas mans dubultais pārslēdzis."
"Es tev teikšu ko citu," sacīja Džo. "Es to tējkaroti esmu redzējis iepriekš."
"Pēc manas pieredzes viena tējkarote ļoti atgādina citas," iebilda Randalfs, savādi lēkādams uz vienas kājas un smagi elsdams.
"Pasteidzies!" mudināja Margo. Viņa satvēra galvu un lēni šūpojās uz priekšu un atpakaļ, kamēr apdullinošais troksnis turpinājās. "Es tiešām, tiešām nezinu, vai spēšu to vēl ilgāk izturēt."
"Pretējo burvestību nevar steidzināt, kundze," atbildēja Randalfs. Viņš pārtrauca lēkāšanu, pacēla rokas un sāka neatņemdamies pusbalsī murmināt.
"Tev taču īstenībā nav ne jausmas, ko tu dari, vai ne?" ierunājās Veronika.
"Aizveries, Veronika," nošņācās Randalfs. Pēkšņi mazā tējkarotīte uzlēca uz prāva akmens un uzstājīgi tam piesita. Pēc šīs skaņas visi pārējie galda piederumi apklusa. Visi naži, visas dakšas, visas karotes. Alā beidzot valdīja klusums izņemot klusu pīk, pīk, pīk, Veronikai būrītī šūpojoties šurp un turp.
"Es tam nespēju noticēt!" viņa iesaucās. "Ko tu izdarīji, vecais blēdi?"
"Man nav ne jausmas," sacīja Randalfs, kurš izskatījās tikpat pārsteigts kā pārējie.
Tobrīd mazā tējkarote pagriezās un sāka lēkāt projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākusi.
Visi aizturēja elpu.
Cukura standziņas sakustējās pirmās. Nodrebējušas un iečīkstējušās tās aiztipināja pakaļ tējkarotei. Pārējie galda piederumi, tagad būdami rāmi un izkārtojušies skaidrās
ierindās, sekoja cieši nopakaļ. Kad pats pēdējais mazais zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Simons pazuda tunelī, Margo izdvesa garu, laimīgu atvieglojuma nopūtu.
"Tie ir projām," viņa teica. "Labi, ka tā. Es nezinu, kā lai tev pateicos."
Randalfs beidzot nolaida rokas un pagriezās pret pūķieni. "Toties es zinu," viņš sacīja.
.
8
"Tas ir lieliski!" Džo sauca, pārspējot pretvēja radīto troksni. "Pilnīgi fantastiski!"
Agrāk viņš bija lidojis ar lidmašīnām, braucis ar atrakciju vagoniņiem, sēdējis uz vaļēja autobusa jumta, bet nekas nespēja līdzināties tam saviļņojumam un satraukumam, kāds bija, traucoties uz pūķa muguras.
Krāšņi saposies jaunajā karotājvaroņa ietērpā, kuru Margo bija atļāvusi izraudzīties no sava dārgumu krājuma, viņš sēdēja uz ērta, polsterēta sēdekļa starp Margo lielajiem, ādainajiem spārniem. No viņa pa labi bija Norberts, kam uz pleca uzmetusies Veronika; viņam klēpī bija iekārtojies Henrijs.
"P<5r-stei-dzo-ši," Džo nomurmināja, skatīdamies apkārt, cenšoties neko nepalaist garām.
Virs viņa bija tumšās, zvaigznēm nosētās debesis, bez mākoņiem un kristāla dzidrumā, visiem trim mēnešiem spoži spīdot. Zem viņa atradās Jezgas zeme, izklāta kā liela karte, kuru apspīdēja violetā, dzeltenā un zaļā mēness gaisma. Kādu sikspārņputnu, kas lidoja pārāk tuvu garām, pūķienes ugunīgās elpas brīdinājuma pūtiens apsvilināja un aiznesa pa gaisu.
Viņiem priekšā slējās Dunošais kalns, liels, tumšs un iespaidīgs. Dunn, tas noskanēja, tik tikko saklausāmi lēni plandošo spārnu dēļ. Un aiz vulkāna, cik tālu vien skatiens sniedzās, pletās Pelējuma kalni.
"Pieturiet cepures!" Margo uzsauca, kad, noplivinājusi spārnus un noplīkšķinājusi asti, viņa strauji sasvērās uz sāniem un planēja lejup, Dunošā kalna virzienā.
Dunn, noskanēja vulkāns, ar vieglu sprādzienu izgrūzdams mazu, pelēki dzeltenu dūmu mākonīti.
"Auni!" Džo iekliedzās.
Pūķiene aplidoja apkārt Dunošajam kalnam vienu, divas, trīs reizes, iekams atkal pacēlās augšup debesīs. "Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi kārtīgi izlocīju spārnus," Margo satraukti sacīja. "Es biju galīgi aizmirsusi, kā tas var uzmundrināt!" To teikusi, viņa sakļāva spārnus un metās lejup slaidā lokā.
"Uūūūā!" Džo kliedza, vēderā visam sagriežoties. Izlīdzinoties lidojumam, viņš atmeta galvu atpakaļ un smējās. "Vēlreiz!" viņš iesaucās. "Vēlreiz!"
"Urrb!" nostenējās Randalfs. Atšķirībā no pārējiem, viņam nebija ērta sēdekļa īstenībā vispār nekāda. Viņš sēdēja pūķienei pakaļpusē, iespiests starp divām robainajām astes spurām, un no visa spēka turējās, kad garā čūskveida aste sitās uz vienu un otru pusi. "Kāpēc man jāsēž te pakaļpusē?" viņš sauca.
"Tāpēc ka tu esi pārāk resns, lai sēdētu priekšā," Margo stingri sauca pretī.
"Bet kā tad ar viņu?" kliedza Randalfs, rādīdams uz Norbertu un gandrīz nokrizdams.
"Tas ir savādāk," paskaidroja Margo. "Norberts ir mans draugs, vai ne, mīļais?"
Norberts laimīgs staroja.
"Tas ir kas nedzirdēts!" protestēja burvis. Vēja plūsma apslāpēja viņa vārdus.
Džo pagriezās. "Vai tu kaut ko teici, Randalf?" viņš jautāja.
Randalfs atkliedza pretī. Džo varēja redzēt burvja muti kustamies, bet vēja plūsmas un pūķienes plandošo spārnu dēļ viņš tikpat kā neko nesaprata.
"Ko, lūdzu?" viņš kliedza.
Saucot pretī, Randalfam seja aiz piepūles sašķobījās. Atkal viņa vārdus aiznesa vējš.
"Vai jūs varat dzirdēt, ko viņš saka?" Džo jautāja pārējiem.
"Varbūt viņš grib teikt, ka viņam ļoti patīk ceļojums," plati smaidīdams teica Norberts un pamāja Randalfam.
"Tā ir jauka pārmaiņa," Veronika piebilda. "Galu galā ap šo laiku viņš parasti jau būtu cieši aizmidzis."
Tālu priekšā aiz Pelējuma kalniem skatam pavērās Apburtais ezers, kas mirdzēja krāsaino mēnešu gaismā. Džo pēkšņi jutās vīlies. "Mēs drīz būsim tur," viņš teica.
Norberts pagriezās un pasmaidīja. "Cik jauki pārmaiņas pēc tikt nestam, nevis nest," viņš sacīja. "Kā būtu ar vēl vienu riņķi ap Dunošo kalnu?"
"Ā, jā!" Džo iesaucās.
"Vai tā var, Margo?" Norberts jautāja.
"Tevis dēļ, mīļā sirds, jebko," atbildēja Margo, izliekdama spārnus un apmezdama lielu loku kalna virzienā.
Astei spēcīgi mētājoties, Randalfs izmisīgi turējās. "Kas tad nu tagad notiek?" viņš auroja. Bet neviens nedzirdēja.
Šoreiz, slīpā leņķī tuvojoties Dunošajam kalnam, Margo nolaidās zemu, gandrīz skarot virsotni un apmetot loku ap kūpošo krāteri. Džo skatījās lejup asinssarkanajā bezdibenī. Tas kvēloja kā dziestoša ugunskura ogles, un silta, mazliet nepatīkama migliņa skāra viņam seju, liekot rīklei kņudēt un acīm asarot.
Pūķiene sašķieba spārnus un, kad vientuļais dūmu mutulis parādījās krātera virsotnē, droši aiztraucās tālāk. Tad, spēcīgi saplivinājusi spārnus, viņa aizplanēja apkārt vulkānam. Viņa lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, riņķodama virs tā atkal un atkal. Pa labi vertikālā klints aiztraucās viņiem garām, zaudējot skaidras aprises. Šķita, ka mēneši griežas debesīs.
"Vīni!" sauca Norberts un Džo, aiz prieka gavilēdami.
"Vau!" rēja Henrijs.
"Vūūb!" stenēja Randalfs.
"UZMANĪGI!" iekliedzās Veronika. Viņiem priekšā un lielā ātrumā brāžoties viņiem virsū bija kaut kas liels, brūns un četrstūrains. "SARGĀS!"
"Ko sargās?" Margo atsaucās. "Izskatās pēc drēbju skapja!"
"Tikai tiec tam nost no ceļa!" Veronika kliedza.
Margo pagriezās īstajā brīdī. Drēbju skapis, durvis vicinot kā spārnus, aizklabēja viņai virs galvas, lidojumā skarot viņas cekulaino kroni.