"Paldies, Norbert," Randalfs teica.
"Nav par ko," pasmaidīja Norberts un pamāja uz saplēstajām apakšbiksēm. "Tev vajadzētu likt tās salāpīt, kad mēs nonāksim pilī, citādi vari nomirt no saaukstēšanās…"
"Jā, paldies, Norbert," drūmi atkārtoja Randalfs.
9
Kad pūķiene tuvojās pils mūriem, Džo ieraudzīja iekšpusē valdošo haosu pilnā apmērā. Visur mētājās drēbju skapji un skapju daļas.
Daži bija uzkrituši uz teltīm un stendiem, daži bija sašķīduši druskās pret bruģa akmeņiem, bet citi vēl lidoja pa gaisu, gaidot nolaišanos. Tie brāzās šurp un turp, uzclurdamies mūriem un saskrienoties savā starpā. Vairums no tiem izskatījās visai nožēlojami salikti kopā kādam trūka eņģes, citam bija nevienāda garuma kājas, un dažiem skapjiem nebija īsto durvju.
"Nevar būt!" iekliedzās Norberts un pamāja ar roku.
Randalfs, kas bija atgriezies savā vietā uz pūķienes astes, uzsauca viņam: "Kas ir, Norbert?"
"Ragainais Barons," teica Džo, rādīdams ar pirkstu.-"Paskat."
Lejā Ragainais Barons skraidelēja apkārt kā vista bez galvas un kliedza pilnā kaklā.
"Glābieties! Mums uzbrūk! Slēpieties!"
"Kā Ragainais Barons mūs visus iedvesmo," nomurmināja Veronika.
BLĪKŠ!
"Sasodīts!" Džo noelsās. "Tas gan bija tuvu!"
Viens no skapjiem bija nogāzies zemē, nolaužot uzrakstu Pa zālāju nestaigāt un par mata tiesu gandrīz skarot Ragaino Baronu. Tagad, nometies ceļos un drebēdams, Ragainais Barons ar rokām bija satvēris galvu, jo dučiem pakaramo izbrāzās no salūzušā skapja un metās viņam virsū kā niknu sikspārņputnu bars. Ar āķiem tie sitās viņam pa ragaino bruņucepuri.
Plink! Plink! Plink!
"Vai! Vai! Vai!" kliedza Ragainais Barons.
Tobrīd kāds dārznieka palīgs ar spaini galvā paskrēja garām. "Puķes!" viņš kliedza. "Uzmanīgi, puķes!"
Līdz pēdējam pakaramam viss bars pagriezās projām no Ragainā Barona un uzsāka vajāšanu.
"Pazūdiet!" viņš kliedza, kad pakaramie sāka sisties pret spaini. "LJn nestaigājiet pa zālāju!"
Tas pats atkārtojās visur, kur vien Džo skatījās. Dārzniekiem un dārznieku palīgiem, sulaiņiem livrejās, virssulaiņiem, kalpiem un virtuves strādniekiem visiem uzbruka, un šķita, ka neviens neko nevar darīt, lai atvairītu briesmīgo iebrukumu.
"Ak vai, es nelaimīgais!" Ragainais Barons bēdīgi gaudoja. "Mēs esam nolemti. Mēs esam pagalam. Vai neviens mums nepalīdzēs grūtā brīdī?"
"Par īsto cenu," viņam virs galvas atskanēja kāda balss.
Ragainais Barons paskatījās augšup, un viņam aizrāvās elpa. Viņus ne vien bombardēja drēbju skapji, viņiem ne vien uzbruka drēbju pakaramie, bet tagad arī pūķis bija atgriezies. Sastindzis uz vietas, šausmu pārņemts, viņš raudzījās uz milzīgo, planējošo radījumu ar tā ādainajiem spārniem, šaudīgo asti, briesmīgo cekulaino galvu un viņš neticot izberzēja acis tā pasažieriem…
"Randalf?" viņš kliedza uz augšu personai, kas turējās pie pūķa astes. "Vai tas esi tu?"
"Pilnīgi noteikti," Randalfs atsaucās. "Burvis, kas piedāvā savus pakalpojumus, ir tavā rīcībā. Tagad par maniem noteikumiem…"
"Jebko," sacīja Ragainais Barons. "Pilnīgi jebko! Tikai dari kaut ko! Tūlīt!"
"Simt zelta lielos," Randalfs sauca.
Ragainais Barons skaļi ieelpoja gaisu caur sakostiem zobiem. "Piecdesmit," viņš teica.
"Deviņdesmit," Randalfs atbildēja.
"Septiņdesmit pieci, un tas ir mans pēdējais piedāvājums," neatlaidās Ragainais Barons.
"VOLTER!" atskanēja skaļš, spalgs kliedziens. Tā bija Ingrida, un viņa nejutās laimīga.
"Astoņdesmit," uzstāja Randalfs.
"Astoņdesmit, lai būtu," piekrita Ragainais Barons. "Bet nevienu lielo vairāk. Piesargāsf viņš ieaurojās, kad pēkšņi, durvīm sitoties un pakaramiem šķindot, parādījās galīgi greizs skapis un brāzās virsū planējošajai pūķienei.
"Mēbeles pie labā borta!" Veronika iekliedzās.
Margo pamāja ar galvu. Sekoja viegls astes uzsitiens ārpus augstajiem vārtu torņiem.
Skapis ietriecās smagajās, ar naglām apsistajās durvīs un salūza tūkstošos gabalu, kas sabira zemē. No tā iekšpuses parādījās vēl viens drēbju pakaramo bars. Tie pacēlās gaisā un uzbruka pūķienei.
Margo pasmaidīja un izgrūda rūcošu liesmu mēli. Pakaramie vienā mirkli pārvērtās pelnos.
Apakšā pagalmā Ragainais Barons sāka aplaudēt. "Bravo!" viņš sauca. "Tagad nāc un tiec galā ar pārējiem."
"Par astoņdesmit zelta lielajiem," atgādināja Randalfs.
"Jā, jā," nepacietīgi atrauca Ragainais Barons, pieliekdamies, lai izvairītos no skapja, kas pilnīgi nevadāms traucās pāri pagalmam. "Tikai sāc to darīt!"
Randalfs pamāja ar galvu. "Nolaidies tur pie tās sienas, Margo," viņš norādot teica. "Ja vien tu neiebilsti, Norbert," viņš viltīgi piebilda.
"Jā, ļoti labi, kungs," sacīja Norberts. "Lieliska doma, kungs."
"Pateicos," atbildēja Randalfs. "Es… Ūūūūā!" viņš noelsās, kad pūķiene pēkšņi metās lejup uz pagalmu, lidojumā pasizdama sāņus skapjus un pakaramos, un ar graciozu pagriezienu nolaidās pie augstās sienas pamatnes.
Viņa pagriezās un draudīgi ierēcās.
Džo nolēca zemē, viņam sekoja Henrijs, asti luncinādams un mežonīgi riedams. Džo izvilka zobenu. Norberts
notrausās zemē viņam blakus un, satvēris nolauztu telts > *
kārti, savicināja to virs galvas. Randalfs viņiem pievienojās kopā ar Veroniku, kas sēdēja uz pleca. Viņš pacēla rokas.
"Lai kauja sākas!" viņš ierēcās un pagriezās. "Norbert, esi tik labs, ej pirmais."
Norberts pagāja uz priekšu, kad garām lidoja izļodzījies skapis ar pielasītiem durvju rokturiem. Saņēmis triecienu ar telts kārti, skapis sadalījās gabalos.
"Slikts darinājums," sacīja Randalfs, paceldams izkritušu skrūvi un to pētīdams.
Margo pacēlās gaisā un aizsargājot lidinājās virs Norberta, kas turēja rokās savu pagaidu vāli un aizslāja palīgā diviem sulaiņiem, kas bija iesprostoti zem putnu vanniņas. Viņš atsita vairākus uzbrūkošu drēbju pakaramo viļņus.
Sulaiņi izlīda no slēptuves un kratīja dūres pret projām lidojošiem skapjiem.
"Un nedomājiet atgriezties, vai arī jūs dabūsiet vēl to pašu!" mazākais no abiem izaicinoši kliedza.
Tobrīd atskanēja Veronikas trauksmes kliedziens. "Piesargieties! Atkal tuvojas ienaidnieka mēbeles un ne tikai skapji!" viņa sauca.
"Palīgā!" iespiedzās sulaiņi un aizsteidzās atpakaļ zem putnu vanniņas.
"Gļēvuļi!" noteica Randalfs, stāvēdams Norbertam aiz muguras.
Norberts devās pretī saņemt tuvojošās mēbeles pāris nedrošas konstrukcijas drēbju skapjus un lielu virtuves skapi ar ļodzīgiem plauktiem.
"Norbert!" uzsauca Randalfs. "Nāc atpakaļ!"
"Tuvojas trīs skapji un kumode!" skanēja Veronikas balss.
Randalfs skrēja pakaļ Norbertam. Džo sekoja cieši aiz viņiem, vicinādams zobenu pret pāris apsvilušiem drēbju pakaramiem.
"Lai Margo tiek ar tiem galā," sacīja Randalfs, kad virs galvas pūķiene metās vajāt bēgošu grāmatu plauktu bataljonu. "Norbert! Norbert! Atgriezies te un aizstāvi mani… Lūdzu!"
Virs viņiem skaļi atbalsojās Margo balss: "Saņemiet, pāraugušie malkas saišķi!"
Viņas aste šķēla gaisu un deva graujošu triecienu prāvai kumodei ar raupjiem lācīšu kokgriezumiem. Kumode izjuka, izmētājot tās saturu ar spilgtu lācīšu rakstu rotātas vatētas segas, kuras tūlīt uzplandījās virsū pūķienei.
"Pazūdiet nost no manis!" apslāpēti atskanēja Margo kliedziens, viņai ar nagiem izmisīgi raustot lielo segu ar