galdiņu un rezerves galdiņu komplekts!" Veronika neatlaidīgi ziņoja no Randalfa pleca.
Tobrīd gaiss nošņācās viens no skapjiem stāvā leņķī brāzās lejup.
KRAHU!
Durvis atsprāga vaļā, un laukā izlēca kauslīgu spilvenu bars, tvīkstot pēc cīniņa.
"Āāh! Ūūf! Au!" Randalfs kliedza, kad spilveni viņam uzbruka, nobūkšķot pret vēderu un belžot pa galvu. "Palīgā! Palīgā! Norbert!"
"Mffll blffll, "Margo ar troksni nosēdās blakus Džo. Viņa izmisīgi centās atbrīvoties no segām. "Palīgbb!"
Džo no tā visa griezās galva. No visiem pagalma stūriem atskanēja sāpju un šausmu kliedzieni, jo vēl un vēl zemē krita slikti salikti skapji un neizturīgas bufetes. Kāda kumode nogāzās īpaši neveikli, sašķīstot gabalos un izmētājot tās saturu. Laukā izvēlās biksītes, korsetes un salocīti zeķu pāri un metās cīņā.
"Divi skapji un klavieru soliņš no tevis pa kreisi!" paziņoja Veronika.
oranžiem un sarkaniem lac kura bija aptinusies viņai ap ka
"Āāāā!" viņa kliedza. Sega pieķērās vēl stingrāk. "Pretkožu lodītes," viņa
novaidejas. Vēl viena lācīšu sega
smagi pieplivinājās klat un
aptinās puķienei ap galvu. "Uh!" viņa ierēcās. "Kāds
vēl slapina gulta!"
"Vēl trīs skapji, pāris nakts
Sirdij spēcīgi sitoties, Džo satvēra savu zobenu un, tam nošvīkstot, pāršķēla segu, kas klāja Margo galvu.
Pūķiene paskatījās apkārt. "Paldies, manu mīļo zēn," viņa pateicīgi sacīja. "Tās nejaukās segas smirdēja briesmīgāk par Tirnas naktspodu!"
"Karotājvaronis ir tavā rīcībā," smaidīja Džo.
"Tu esi eņģelis!" Margo sauca, atraujoties no zemes un atkal paceļoties gaisā. Klavieru soliņam, kas tuvojās, nebija nekādu izredžu.
"Vēl četri skapji un… Āāāh!" Veronika iekliedzās, kad viņai pasvilpa garām vesela zalve ar tasītēm, apakštasītēm un šķīvjiem un sašķīda apakšā pret bmģa akmeņiem. "Margo!" viņa spiedza. "Tūlīt pievērsies tam virtuves skapim!"
Džo pievienojās Norbertam, kas steidzās palīgā Randalfam. Burvis bija zaudētājs cīņā ar sārta satina sirdsveida spilvenu pāri.
"Palīdziet man!" viņš sauca, kad spilveni sita viņam pa ausīm.
"Saņem šo!" Džo ierēcās, paceldams zobenu un izklupienā mezdamies virsū pirmajam spilvenam. Uz visām pusēm pašķīda spalvas. "Un šo! Un šo! Un šo!" viņš kliedza, durdams un cirzdams otram spilvenam.
Gaisu pildīja spalvu putenis, tik biezs, ka viņš tik tikko varēja saskatīt savas uz priekšu izstieptās rokas. Pēkšņi liels pagalvja rullis apmeta kūleni un ar lielu spēku trāpīja pa Džo bruņucepuri, uzmaucot to cieši pāri acīm.
Viņš bija akls!
Visapkārt viņam troksnis aizvien vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot milzu kāpumu. Rībieni un blīkšķi, krakšķi un sprakšķi. Triumfa rēcieni un sakāves gaudas. Šķindoņa, plīšana, kliegšana un brēkšana. Un pāri visiem trokšņiem pūķienes varenie rēcieni, viņai traucoties šurp un turp.
Kurā pusē notiek kauja? Džo bija neziņā, cenzdamies nodabūt bruņucepuri no galvas.
Viņš neredzēja pilnīgi neko. Rokas sāpēja, galva pulsēja un virpuļojošās spalvas uzdzina šķavas. Vairīdamies, cik labi vien varēdams, viņš klupdams gāja pāri biezajam pūkainu dūnu un vatēto segu skrandu paklājam un sašķaidīto pakaramo atlūzām, kas klāja zemi.
"Randalf!" viņš sauca. "Norbert! Veronika! Kur jūs esat?"
Viņš apklusa un ieklausījās, bet neviens neatsaucās. Viņš domīgs nolaida zobenu. Ja vien tā nebija iedoma, šķita, ka troksnis beidzot pierimst. No labās puses atskanēja sprakšķošs krah, no kreisās apslāpēts būkš.
Tad nekas. Pilnīgi nekas.
Džo nodrebēja. Tagad viss bija kluss. Pat par daudz kluss. Ar pēdējiem izmisīgajiem spēkiem Džo satvēra bruņucepuri aiz tās rotājuma spārniem un vilka, cik stipri vien jaudāja.
Paukš!
Iedauzītā bruņucepure beidzot bija nost. Pievērtām acīm Džo paskatījās apkārt cauri lēni rimstošajam spalvu putenim.
"Vūūf!"
"Henrij!" Džo pasauca. "Nāc šurp, draudziņ." Nākamajā mirklī Henrijs izdrāzās no spalvu vētras, mēli izkāris un asti luncinādams. Džo pietupās un pabužināja viņam kažoku. "Labs suns," viņš teica. "Priecājos, ka tu esi sveiks. Bet kur ir citi? Ko? Kur viņi visi ir?"
"Es nevaru runāt pārējo vārdā," atskanēja Randalfa balss, "bet es esmu šeit."
"Un es esmu šeit, kungs," sacīja Norberts.
"Kur?" jautāja Randalfs.
"Es nezinu," domīgi teica Norberts, "bet es esmu. Un Veronika ir te kopā ar mani, lai to pierādītu."
"Manu grēku dēļ," papagailiene nomurmināja.
Drīz vien viss pagalms dūca no sarunām. Džo pagrieza galvu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru, sekojot dažādām balsīm. Spalvām nosēžoties, viņš sāka saskatīt ķermeņus, kam piederēja šīs balsis.
Tur bija Norberts, kas sēdēja uz koka šķēpeļu kaudzes, viņam uz pleca bija uzmetusies Veronika.
Tur bija Bensons un dārznieka palīgs ar spaini galvā, kuri parādījās no slēptuves aiz apgāzta galda, skatīdamies uz dažiem saplēstiem puķu podiem un skaļi klakšķinādami mēli.
Un tur bija Randalfs. Viņš turēja rokās kaut ko tādu, kas atgādināja ar krokotām mežģīnēm rotātas apakšbikses, un cieši tās pētīja. Kad viņš pamanīja Džo skatāmies uz viņu, Randalfa seja koši pietvīka.
"Man… man vajadzīgas jaunas " viņš stomījās. "Margo manējās saplēsa."
"Tu pārspēj Rodžeru Grumbaino," Veronika drūmi komentēja.
Džo paskatījās apkārt. Visur mētājās kūpošas koka atlūzas. Starp tām bija no eņģēm norautas durvis, gabalos sadalījušās atvilktnes, salauzti pakaramie, grāmatu paliktņi, māla trauki, un visu to klāja spalvu kārta no spilveniem un segām.
"Mēs to paveicām," viņš lepni teica. "Mēs uzvarējām kaujā!"
"Tiešām uzvarējām," apstiprināja Randalfs, steigšus savīstīdams rokā zīda apakšveļu un iebāzdams to kabatā. "Pateicoties manai iedvesmotajai vadībai."
"Jā, baiļu iedvesmotai," sacīja Veronika. "Norbert! Palīgā! Palīgā!" viņa atdarināja.
"Aizveries, Veronika," teica Randalfs.
"Margo?" ierunājās Norberts. "Vai kāds ir redzējis Margo?"
"Es esmu te augšā, mīļais," atskanēja balss no pils vārtu augšas.
Viņi paskatījās augšup uz pūķieni, kas bija ērti apsēdusies un pētīja savus nagus.
"Margo, tu biji lieliska!" uzslavēja Norberts. "Mēs nemūžam nebūtu tikuši galā bez tevis."
"Labs darbs jāatmaksā ar to pašu, Norbert, mīļā sirds," sacīja Margo. "Bez tevis mana ala vēl aizvien izskatītos pēc salūzušu, pazudušu vai nederīgu lietu novietnes. Ja runājam par to," viņa turpināja, "tad man tiešām vajadzētu doties atpakaļ." Viņa nopūtās. "Apslēpta dārgumu krātuve var būt tāda nasta."
"Ja runājam par dārgumiem," Randalfs nomurmināja, "astoņdesmit zelta lielos nevajadzētu noniecināt." Viņš pārlaida acis pagalmam, meklējot Ragaino Baronu.
Pūķiene saslējās pakaļkājās, savēcināja spārnus un pacēlās gaisā rīta pirmajā, sārtajā blāzmā.
"Palieciet sveiki!" viņa sauca. "Man bija prieks ar jums visiem iepazīties. Ar Džo, Henriju, Veroniku un, protams, īpaši ar tevi, Norbert. Vai zināt, es laikam skumšu pat pēc vecā Resnīša! Atceries, Norbert, mīļais, nezaudē sakarus!" "jā, labi," Norberts atsaucās.
Pūķiene aizlidoja naktī. "Uz redzēšanos ar jums visiem pēc kādiem divdesmit gadiem," viņa sauca, balsij pamazām izgaistot.
Norberts notrausa pa asarai no visu triju acu kaktiņiem. "Sveika, Margo," viņš nočukstēja. Džo pamāja ar roku.