Norberts notrausa pa asarai no visu triju acu kaktiņiem. "Sveika, Margo," viņš nočukstēja. Džo pamāja ar roku.
Randalfs iespurdzās. "Vai jūs visi dzirdējāt? Viņa teica, ka skumšot pēc manis!" viņš ar maigumu teica. Viņš noskatījās pakaļ aizlidojošajai pūķienei. "Randalfa Gudrā. Pūķu savaldītāja…"
"Man šķiet, viņas vārdi bija pēc vecā Resnīša," iebilda Veronika.
"Aizveries, Veronika!" noskaldīja Randalfs. "Re, paskat, tur viņš ir!" Randalfs salika rokas pie mutes. "Ragaino Baron!" viņš sauca. "Ragaino Baroni"
Pagriezies Džo pamanīja nelielu, pieliekušos stāvu steidzamies gar pils sienu. Viņa bruņucepure bija vēl vairāk iedragāta par Džo bruņucepuri, tās ragi rēgojās dīvainos leņķos.
"RAGAINO BARON!" Randalfs kliedza. "KliNGS!"
Ragainais Barons apstājās un nevainīgi paskatījās apkārt. "Vai kāds mani sauca?" viņš jautāja.
Randalfs devās uz viņa pusi, lauzdams ceļu caur spalvu un koka atlūzu kaudzēm. "Tas esmu es, kungs," viņš sacīja. "Randalfs Gudrais. Karotājvaroņu un pūķu piegādātājs kritiskos gadījumos." Viņš plati pasmaidīja. "Man liekas, mēs vienojāmies par astoņdesmit zelta lielajiem."
"Tiešām, tiešām," teica Ragainais Barons. "Atsūti man rēķinu. Tu taču pieņemsi čeku, ko?"
"Es nelokāmi esmu skaidras naudas burvis," Randalfs stingri iebilda. Viņš pastiepa roku. "Lūdzu astoņdesmit zelta lielos."
"Es tik daudz nenēsāju līdzi," sacīja Ragainais Barons, uzsitis pa kabatām un paraustījis plecus. "Piedod."
"Bet… bet…" Randalfs minstinājās.
Ragainais Barons pasmaidīja un uzlika roku burvim uz pleca. "Bet pietiek par to. Galu galā mums pašlaik nevajadzētu runāt par naudu. Pienācis laiks godināšanai! Trīs reizes urrā Randalfam Gudrajam!"
Bensons un pāris sulaiņu livrejās vārgi uzgavilēja.
"Braši!" uzslavēja Barons. "LJn ko tagad visi gaida?"
Vairāki dārznieku palīgi un saucējs saskatījās savā starpā un tad atkal pievērsās Baronam.
"Nu?" viņš iejautājās. Apklusis viņš nikni palūkojās apkārt pagalmā. "Sāciet novākt šo nekārtību!" viņš noskaldīja. "Ko gan teiks Ingrida?"
Tobrīd no pils otras puses atskanēja skaļš plīkšķošs troksnis. Paskatījušies augšup, visi redzēja vienu vienīgu skapi lidojam pāri torņiem un sienu robojumiem atpakaļ, virzienā uz Elfu mežu.
Kad skapis planēja tālumā, spīdēdams zemajos agra rīta saules staros, no tā bija dzirdama apslāpēta balss.
"Volter! Volter7"
10
"Parādzīme!" trakoja Randalfs. "Tā nav pat ne tik daudz vērta, cik krokotām mežģīnēm rotātās apakšbikses, uz kurām uzrakstīts apliecinājums!"
Vēlāk tajā pašā dienā viņš un pārējie bija atgriezušies mājaslaivā.
"Kas par zemisku, krāpniecisku, nodevīgu, nekrietnu gājienu!" Viņš pievērsās Džo. "Lai tas tev ir par brīdinājumu. Nekad, nekad neuzticies Barona vārdam, lai cik smaili būtu viņa ragi."
"Tomēr tā ir parādzīme," iebilda Džo. "Pat tad, ja tu nevarēji atrast neko citu, uz kā rakstīt, tu dabūji viņa parakstu. Tam noteikti ir kāda vērtība."
Randalfs nosarka.
"Parādi viņam tās apakšbikses," ierunājās Veronika. "Nu, parādi!"'
Randalfs pasniedza apakšbikses Džo. "Esmu parādā astoņdesmit zelta lielos," lasīja Džo, "parakstījis Jorkas vecais lielbercogs…"
"Ko?" iesaucās Randalfs. Viņš paķēra atpakaļ apakšbikses un bēdīgi noraudzījās uz viltoto parakstu. "Es esmu par daudz paļāvīgs," viņš sacīja un nopūtās. "Tipiski
Ragainajam Baronam apvest otru ap stūri. Un pēc visa, ko es viņa labā esmu darījis!"
"Drīzāk pēc visa, ko Margo ir darījusi," sacīja Veronika. "Kas par jauku pūķieni viņa izrādījās! īsta dāma. Un arī devīga," viņa piebilda. "No viņas mēs esam saņēmuši dažas jaukas dāvanas. Norberta cepamās pannas, Džo karotājvaroņa ietērpu, nemaz nerunājot par manu lielisko mazo būrīti." Viņa pašķindināja mazo zvaniņu un saposās spogulīša priekšā. "Pašai sava mājiņa," viņa nopūtās. "Atgādini man, Randalf," viņa teica, pievērsdamās burvim, "ko viņa uzdāvināja tev?"
Randalfs nikni iespēra pa Trinnas naktspodu. "Auf'viņš iekliedzās.
"Tas sader kopā ar tavām apakšbiksēm!" Veronika pašapmierināti noteica.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
No virtuves skanēja svilpošana, putošanas troksnis un podu un pannu šķindoņa.
"Manuprāt, varēja būt arī sliktāk," sacīja Randalfs. "Norberta gatavošanas prasme noteikti ir uzlabojusies. Un, Džo, manu zēn, tu noteikti izskaties iespaidīgi tajā
ietērpā. Žēl, ka bruņucepure tika iedragāta. Vai tiem spārniem paredzēts tā stiepties uz abām pusēm?"
Džo pasmaidīja. "Tas būs jauks suvenīrs," viņš teica, "kad es atgriezīšos mājās. Kad tas varētu notikt?"
"Es par to parūpēšos, cik drīz vien varēšu," apgalvoja Randalfs, pēkšņi atklājis, ka dažas Trinnas naktspoda detaļas ir ārkārtīgi aizraujošas.
"Bet kad?" jautāja Džo. "Vai es vēl neesmu diezgan darījis?"
Sudrabā iegravētas, Randalfs uzgāja, kā šķiet, liela dibena aprises. "Lielisks darinājums," viņš nomurmināja.
"Kad?" neatlaidās Džo.
Randalfs piesardzīgi paostīja podu. "Man atkal vajadzēs mazgāt bārdu," viņš norūca.
"Randalf!" asi ierunājās Džo. "Kad tu mani sūtīsi mājās?"
Burvis pagriezās. "Tu zini, kā tas ir," viņš sacīja. "Jāsagaida labvēlīgs brīdis un tā tālāk. Zvaigžņu stāvoklis. Mēnešu izkārtojums…"
"Nē! Nē!" Džo sauca. "Tu zini, ka tā nav tiesa. Brīdis var nākt un iet, bet tik un tā tu neko nevarētu izdarīt, jo tu nezini burvju vārdus! Mums jādodas uz Elfu mežu un jāatgūst Rodžera Grumbainā Lielā burvestību grāmata. Tā ir vienīgā iespēja."
"Puisim ir taisnība," teica Veronika. "Pat tad, ja tas nozīmētu satikt doktoru Kamp…"
"Veronika!" Randalfs iekliedzās. "Es tev aizliedzu izrunāt šo vārdu manā klātbūtnē."
"Turklāt," Veronika piebilda, jautri šūpodamās šurp un turp uz savas laktiņas, "ja tev ii" kādas izredzes jebkad ieraudzīt tos astoņdesmit zelta lielos, tev nāksies uz turieni doties."
"Man nāksies?" pārjautāja Randalfs.
"Kā tev liekas, uz kurieni tas skapis aiznesa Ingridu?" viņa atjautāja pretī.
Randalfs novaidējās. "Tu taču negribi teikt…"
"Viņam kurš netiks nosaukts vārdā ir Lielā burvestlbu grāmata," sacīja Veronika. "Viņam ir Rodžers Grumbainais un pārējie burvji, un tagad viņš savai kolekcijai ir piepulcējis Ingridu. Tas viss ir daļa no viņa ģenerālplāna."
"Tad nav izvēles," stingri apgalvoja Džo. "Mums jādodas uz Ņirgu noru."
"Iesaku neizlaist no rokām to naktspodu, Randalf!" sacīja Veronika. "Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, tev tas būs vajadzīgs."
Vientuļš skapis gulēja zemē blakus mazā namiņa ārdurvīm Ņirgu noras vidū. Tas nekustējās. Viena durvju puse bija atvērta un otra aizvērta. Stūrī atradās pakaramo kaudze. Doktors Kampiens paskatījās uz to pa logu.
"Tas tev ir labi izdevies," viņš ņirdza. "Manis paša saliktais priedes koka skaistuli!"
Viņš pagriezās un ieslīdēja ēnās.
Kventins enerģiski nogrozīja galvu. "Tas bija viens no manējiem, saimniek," viņš teica. "Pamācība bija tik sarežģīta, un man trīs skrūves palika pāri."
"Lieliski," turpināja doktors Kampiens, nepatīkami ņirgdams. "Kaut arī mūsu zaudējumi bija lieli!"
"Es jau teicu, ka mums vajag vairāk laika," sacīja Rodžers Grumbainais. "Tualetes galdiņš bija tikai pa pusei pabeigts, un kāds kļūdas dēļ nosūtīja projām lācīšu veļas kumodi ar visām tavām vatētajām segām."