"Mums visiem kaut kas jāupurē," mazliet aizžņaugtā balsī teica doktors Kampiens. "Iespējams, ka man nav Ragainā Barona, toties man ir nākamā labākā no iespējām!" Viņš iesmējās.
"Oo, doktor Kampien, tu esi tik ļauns," teica Kventins. "Viņš būs kā plastilīns manā rokā," doktors Kampiens ņirdza. "Ko tik viņš nedarīs, lai dabūtu atpakaļ savu mīļoto Ingridu! Viņš klaudzinās pie manām durvīm, lūgsies,
lai atdodu vinu. Un, kad viņš to darīs…"
? ' >
Istabā atbalsojās draudīgas, augstas ņirgas. "Kampien?" spalgi ieskanējās valdonīga balss. "Kampien!" Ņirgas apklusa. "Ko tā ellišķīgā sieviete tagad grib?" doktors Kampiens nomurmināja. "Nav iespējams, ka viņa jau būtu izlauzusies no ieslodzījumā." Viņš pagriezās un sasita plaukstas. Nekas nenotika.
"Kur ir tie sasodītie elfi?" viņš uzkliedza.
>
"Kampien!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā nazis. Doktors Kampiens nodrebēja. "Rodžer!" viņš sauca. "Kventin! Nāciet atpakaļ!"
"KAMPIEN!"
"Āā, tā tik ir dzīve," nopūtās Ragainais Barons.
Viņš bija atgāzies pret labi piebāztiem, tomēr pamatīgi salāpītiem spilveniem rūcoša kamīna priekšā, viņa kājas klāja vatēta sega, ko rotāja lācīši. Sveces bija iedegtas.
Ragainais Barons maziem malciņiem dzēra spļāvienu tēju no lielas krūzes un izņēma spalvainu īrisu no klēpī noliktas kastes. Daudzas stundas bija pagājušas kopš Ingridas nelaimīgās pazušanas. Viņš iemeta vēl vienu īrisu mutē. Nabaga mīļā Ingrida…
Tuk, tuk.
Klaudzieni pie durvīm pārtrauca plašās istabas klusumu un atgādināja Ragainajam Baronam, kāds miers valdīja visapkārt.
"Iekšā," viņš atsaucās.
Durvis atvērās, un parādījās Bensons. "Slikta ziņa, kungs," viņš teica. "No Baroneses vēl joprojām nav ne minas."
"Ak vai, cik briesmīgi žēl," sacīja Ragainais Barons. "Tomēr nedrīkst gausties." Viņš pacēla pie lūpām krūzi un iedzēra spļāvienu tēju. "Garšīgi," viņš nomurmināja. "Projām ejot, iemet vēl vienu skapja gabalu ugunī, Benson. Tā būs labi."
Kad dārznieks bija aizvēris durvis, Ragainais Barons atlaidās mīkstajos spilvenos un pievēra acis.
"Tiešām jāglābj Ingrida." Viņš nožāvājās. "Kādā no nākamajām dienām."
Kad saule rietēja, nogurušie galda piederumi spiedās kopā ap lielu rādītāju, uz kura bija rakstīts Nekuriene.
Tik tālu tie bija nonākuši. Tik ļoti tālu. Pūta maigs vējiņš, un, kad Jezgas zemes mēneši pacēlās debesīs, galda piederumi atmirdzēja violetā, dzeltenā un zaļā gaismā.
Mazā tējkarotīte stāvēja savrup no pārējiem. Šķita, ka tā cenšas saklausīt to, ko tikai tā viena spēj dzirdēt. Kaut ko tālumā. Kaut ko, kas to sauca…
Izdvesusi mazu nopūtu, tējkarote pagriezās. Gaidāmais ceļojums bija garš, bet to nāksies veikt.
Dzin, dzin karotīte noskanēja, tipinot atpakaļ pār akmeņaino zemi. Kling, tinkš, šķind, klang noskanēja naži, dakšas, karotes un pārējie galda piederumi, sekodami nopakaļus.
Tie ceļoja cauri kalniem, pāri līdzenumiem. Kad ausa nākamais rīts, pie tālā apvāršņa varēja saskatīt Elfu meža garos kokus.
Mazā tējkarotīte aiz satraukuma nodrebēja. Aicinājums bija tuvāk. Tā klusi nopūtās.
Drīz. Loti drīz…
"Kampien!" Aizsmakusi balss satricināja Ņirgu noras klusumu. "Es neatkārtošu vēlreiz. Man vajag no jauna piepildītu termoforu, un man to vajag tūlīt pat!"
Doktoram Kampienam izdevās izspiest apnikuma ņirgas.
"Kampien!"
"Vai tā esi tu, manu mazo, būrī ieslodzīto dziedātājputniņ?" atsaucās doktors Kampiens. Viņš paskatījās pa logu,
vai nemanis kādu ciemiņu. Neviena nebija. Viņš nobažījies iesmējās. "Droši vien Ragainais Barons ļoti ilgojas pēc tevis?" viņš apjautājās.
"Viņš nevar dzīvot bez manis!" Ingrida iekliedzās. "Un, kad viņš uzzinās, kā pret mani izturējās, viņš noraus tev galvu! Tā, tagad parūpējies par manu termoforu. Nekavējoties!"
Doktors Kampiens papurināja galvu. Viņa caururbjošās, zilās acis samiedzās. "Ak, Ragaino Baron," viņš nomurmināja, draudīgi ņirdzot. "Tu par to samaksāsi. Piemini manus vārdus! Tu par to dārgi samaksāsi!"
.
3. GRĀMATA DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS
.
Prologs
Jezgas zemē ausa jauna diena. Ķekatpeles sāka kustēties, sikspārņputni atgriezās uz laktām, un koku truši ar mazajām rozā ķepiņām berzēja lielās, zilās acis.
Vienā debesu pusē apvārsnis bija iekrāsots neskaidri brūnganā tonī, tur rietēja divi no trim Jezgas zemes mēnešiem violetais un dzeltenais. (Par spīti lielai iespējamībai un pašiem lietpratīgākajiem pareģojumiem, zaļais mēness tonakt nebija uzskatījis par vajadzīgu parādīties.) Debesu pretējā pusē lēca saule. Tās žilbinošie stari atmirdzēja uz Dunošā kalna un Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm.
Dunn vārgi noskanēja Dunošais kalns, un gaisā lēni pacēlās sārti pelēku dūmu riņķis.
Tālu lejā, klusi ejot uz lielajām ķepām pa putekļaino kalnu ceļu, no miglas mutuļiem parādījās liels, svītraini rozā kaķis. Tas apstājās, atmeta atpakaļ galvu un izgrūda skaļu, dārdošu rēcienu. Nomirgoja tā līkie ilkņi. Visas radības, cik vien tālu varēja dzirdēt, apklusa: paugurzivis sastinga, garām lidojošs sikspārņputns bez trokšņa pazuda,
bet koku truši paslēpa acis paši aiz savām garajām, nokarenajām ausīm. Lielais rozā kaķis pakārpīja zemi un ierēcās vēlreiz.
"Es zinu, es zinu," sacīja kaķa jātniece, sēdēdama ar dārgakmeņiem bagātīgi rotātos ādas seglos, kas bija nostiprināti ap zvēra platajām krūtīm. "Ir labi atgriezties."
Viņa nolēca zemē, nopētīja apkārtni un apmierināti pasmaidīja. Zemie saules stari apspīdēja viņas ugunssarkanās matu pīnes un zeltaino ādu, izceļot stingro muskuļu aprises.
Viņas spēcīgo augumu lieliski ietērpa smalki darināta tunika ar lāčādas apdari, tai pieskaņots uz abām pusēm valkājams šifona un zīda apmetnis, galvā bija spārnota pulētas bronzas bruņucepure ar sudraba inkrustācijām. Viņas glīti veidotās potītes izcēla līdz pat ceļiem krusteniski nosaitētās ķirzakas zarnu siksnas, kas saturēja sandales. Pie pūķādas jostas viņa valkāja neredzēti skaistu zelta zobenu un parocīgu katapultu. Visu ansambli noslēdza dārga, maza kazas ausu pleca soma.
"Mēs esam bijuši projām pārāk ilgi," viņa teica, domīgi aptaustīdama robus un iecirtumus, kas no kaujām bija palikuši uz zobena. "Orks cīnās, milzis kutina, vecene uztraucas. Man pietiek, vecais draugs. Laiks iekārtoties pie vietas." Viņa nopētīja apvārsni. "Mums ir vajadzīgs jauks, vecmodīgs burvis, kura labā darboties. Vairs nekādus smirdošus gļotu dēmonus un garlaicīgus, vecus vārdotājus, ar kuriem
jātiek galā. Tikai dažus goblinus, ko izrīkot, un piens dzeršanai, cik tik gribi! Es nezinu kā tu, bet es nevaru vien sagaidīt, kad. varēšu atpūtināt kājas. Tās sandales beidz mani nost!"
Viņa pabužināja zvēra mīkstās, pūkainās, rozā ausis. Kaujas kaķis skaļi iemurrājās. Karotājprincese Brenda satvēra grožus un atkal uzlēca seglos. Kaķa plecu muskuļi noraustījās. Tas neganti noņurdēja un mētāja galvu.