"Aizeju atpūsties," viņš lasīja. "Atgriezīšos ceturtdien pēc divām nedēļām. Tā nu gan ir nekaunība. Tā vienkārši pazust, ne ar vārdu neko nepaskaidrojot…"
Tobrīd atskanēja plop, kam sekoja plunks. Randalfs pievērsās Veronikai. "Kas tas bija?"
Veronika paraustīja plecus. "Iespējams, tikai zivs," viņa teica. "Galu galā, izņemot burvjus, tās ir vienīgās būtnes, kas ir tik dullas, lai dzīvotu te augšā, un visi burvji ir pazuduši. Nez, kā vaina tā ir?" viņa jautāja, ar knābi pieklaudzinot Randalfam pie deniņiem.
Izlikdamies, ka to nemana, Randalfs atkal pievērsās salūzušajam pulkstenim. "Varbūt svētība pulksteņa elfa izskatā ir projām," viņš sacīja. "Atgādini man, ka jāaiziet pie Grablija un jāpagādā cits vietā. Droši vien viņam ir jauni krājumā. Ragainajam Baronam viens tāds ir. Tas nodzied laiku, dejo stepu un stāsta jokus…"
"Neņem vērā to visu!" zaudējis pacietību, teica Džo. "Kā ir ar mūsu pasākumu?"
Randalfs skaļi ievilka gaisu caur zobiem. "Nāk jau mazliet par vēlu tam, tev tā neliekas?"
"Randalf!" asi uzsauca Džo.
"Labi, labi," piekrita Randalfs. "Bet ja vien es varētu tikai…"
No ārpuses vēlreiz atskanēja plop-plunkš. Šoreiz skaļāk. Tuvāk…
Nākamajā mirklī durvis atsprāga vaļā un ātrā gaitā ienāca milzis Norberts Ne-Ļoti-Lielais, žāvādamies un berzēdams acis.
"Vai tas biji tu, Norbert?" jautāja Randalfs.
Apjukumā Norberts mirkšķināja savas trīs acis citu pēc citas. "Tas vēl aizvien esmu es!" viņš apgalvoja. "Vai tad neesmu?" viņš ar plaukstu iesita sev pa pieri. Mājaslaiva sašūpojās no viena sāna uz otru. "Nestāstiet man, ka es miegā atkal esmu pārvērties par kaut ko citu," viņš satraukti teica. "Vai atceraties, kā toreiz es pārvērtos par maza auguma goblinu šuvēju meiteni, ko sauca par Trifeli?"
"Tas bija sapnis, Norbert," pacietīgi atgādināja Randalfs. "Es to visu paskaidroju. Un, protams, tu vēl aizvien esi tu!
Es tikai jautāju, vai tu biji par iemeslu skaļajiem plop un plunkš, ko mēs dzirdējām."
"Nevaru teikt, ka es būtu ievērojis," sacīja Norberts. "Bet, izvairoties no visiem tiem lidojošajiem akmeņiem, es īsti nepievērsu uzmanību."
"Lidojošie akmeņi?" pārjautāja Randalfs.
"Viens no tiem aizsvilpa man gar galvu par mata tiesu," viņš teica.
"Un gar tavām smadzenēm vismaz trīs metru attālumā," nomurmināja Veronika.
Randalfs papurināja galvu. "Man nepatīk tā lidojošo akmeņu svilpoņa," viņš sacīja. "Tie varētu būt slikta zīme, pat sliktāka nekā pagājušās trešdienas vieglais smidzinātājs. Varbūt mums vajadzētu atlikt došanos ceļā…"
"NĒ!" iekliedzās Džo. Viņš to vairs nevarēja izturēt. "Vienmēr kaut kas! Viegls smidzinātājs, krītošas lapas, tagad lidojoši akmeņi. Tu apsolīji, ka mēs dosimies ceļā šodien, un solījums ir solījums."
"Un tas ir solījums, kuru es esmu apņēmies pilnībā turēt," Randalfs viņu mierināja. "Es vienīgi gribēju ierosināt, ka vispirms mēs varētu stiprināties ar labām, pamatīgām brokastīm."
"Rituļmaizītes, kungs?" ieteica Norberts.
"Tieši tas, kas vajadzīgs," piekrita Randalfs. "Un biezputru, Norbert. Un krūku ar putojošu ķekatpeļu pienu. Āā, un dažus džabdžaba augļus, bet neaizmirsti tos vispirms nomizot…"
Henrijs ierējās.
"Un dažus kauliņus mūsu varonīgajam kaujas sunim," Randalfs piebilda.
"Vai mēs nevaram tāpat vienkārši iet?" žēlojās Džo.
"Mēs varētu," Randalfs lēni sacīja. "Bet man šķiet, ka nebūtu gudri doties tādā bīstamā uzdevumā kā mūsējais ar tukšu vēderu."
"Iestāsti to viņam, Resnīt," nočiepstēja Veronika.
Randalfs atkal nolēma neņemt viņu vērā. "Un, kamēr tu to darīsi," viņš teica Norbertam, "sakravā piknika grozu ar kaut ko garšīgu, esi tik labs. Mums vajadzēs pa ceļam apstāties, lai ieturētos."
Džo novaidējās. Tas prasīs veselu mūžību. Viss bija jādara tieši tā. Sviestmaizēm vajadzēja nogriezt garozu, ķekatpeļu pienam vajadzēja būt tieši īstajā temperatūrā (drusku vēsākam nekā remdenam), bija vajadzīgi sāls trauciņi cieti vārītām olām un, kas attiecas uz ritulmaizītēm: Randalfs uzstāja, lai Norberts katru garnētu ar krāsainu glazūru un cukura pērlītēm un katra atsevišķi tiktu ievīstīta apaļā papīra salvetē.
Beidzot pēc otrajām un Randalfa gadījumā trešajām papildporcijām brokastis bija galā, piknika grozs bija gatavs un gaidīja pie durvīm. Džo sēdēja uz groza, saģērbies savā karotājvaroņa tērpā, nepacietīgi griezdams īkšķus. Ar nospodrinātā vara vairogu un aso zobenu, ar bruņucepuri,
krūšu segu un zābakiem tie visi nākuši ar vina vecas draudzenes pūķienes Margo gādību viņš noteikti izskatījās pēc īsta karotajvaroņa ar lielu misiju. Vienīgais, ko viņš tagad velējas, lai šī misija sāktos.
"Vai tagad mēs varam iet?" viņš garlaikoti jautāja.
"Protams," atbildēja Randalfs. Viņš paskatījās pa logu. Debesis sāka apmākties. "Es tikai aiziešu uzlikt
savu ūdensdrošo smailo cepuri," viņš teica. "Katram gadījumam."
Džo novaidējās.
"Kārtīgi saģērbies, un nav kur iet, ja?" ierunājās Veronika, nolaizdamās viņam blakus.
"Kāpēc viņš vienmēr tā dara?" īdzīgi rūca Džo. "Viņš zina, cik ļoti svarīga man ir šī misija."
Tobrīd no galvenās kajītes atskanēja Randalfa balss. "Pārbaudiet, vai iluminatori ir cieši aizvērti," viņš sauca. "Un vai visas lampas ir izdzēstas. Un, Norbert, ja tu varētu tikai uzslaucīt virtuves grīdu…"
"Redzi nu!" nokaitināts teica Džo. Viņš sāka soļot šurp un turp pa dzīvojamo istabu.
Beidzot parādījās Randalfs ar smailu cepuri galvā, kuras galam bija piestiprināts mazs lietussargs. "Es visu laiku domāju," viņš sacīja. "Varbūt tiešām vajadzētu atlikt uz rītdienu. Mēs varētu doties ceļā agri no rīta."
"Nē!" Džo nepiekāpās. "Nē, nē, nē…"
Veronika līdzjūtīgi palocīja galvu. "Tu zini iemeslu, kāpēc viņš visu laiku atliek šo misiju," viņa teica. "Viņš baidās iet uz Ņirgu noru. Baidās no tā, ko viņš tur atradīs…"
"Es baidos?" Randalfs sašutis jautāja. "Es? Es esmu burvis. Es viegli pārvaru bailes…"
Tobrīd logā ietriecās prāva puņķumaizes kukuļa lieluma akmens. Randalfs izgrūda īsu trauksmes pīkstienu un ielēca Norbertam rokās.
"Aāh!" viņš iekliedzās. "Tā ir zīme! Tā ir zīme!"
Veronika cieši raudzījās uz drebošo burvi. "Es redzu, cik viegli tu pārvari bailes," viņa sacīja.
Krah!
Jumts sašķēlās, un griesti ieplaisāja. No ārpuses skanēja mežonīga rūkšana.
"Āāāāāh!" Randalfs iekliedzās pat vēl skaļāk. "Atvērt lūkas! Sakāpt glābšanas laivās!…"
"Glābšanas laivās?" pārjautāja Veronika. "Kādās glābšanas laivās? Norberts tās visas ir nogremdējis!"
"Tikai dariet kaut ko!" Randalfs izmisīgi sauca. "Jeb&o! Mums uzbrūk!"
.
2
Tajā laikā Goblinpilsētā veikalus vēra vaļā dienas darījumiem. Celti cits uz cita smalkākie apakšā un noplukušākie augšā veikali veidoja augstus, ļodzīgus torņus. Vienā pārdeva cepures, citā dzelzs preces, vēl citā maizi… Pilsētas centrā bija apģērbu veikalu grēda, kuras pašā augšā atradās Grablija Palētināto tēipu veikals piesmakusi, appelējusi, noplukuši iestāde, kas lielā izvēlē tirgoja lētākos, riebīgākos apģērbus, kādus vien Jezgas zemē varēja sameklēt.
Pats veikals, kurā rindojās mirguļojošas drēbes, bija tukšs. Bet no mazās darbnīcas tā dziļumā skanēja balsis. Aizkaitinātas balsis…