"Tūlīt pat ej atpakaļ pie darba!" kliedza īpašnieks Grablijs, plecīga persona ar līkām kājām, spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci, kas izskatījās pielipināta viņam pie pieres kā lāčādas rotājums.
"Es nevaru!" pie darbagalda sēdošais goblins atcirta.
"Nevari?" pārjautāja Grablijs. "Ja es nesaņemšu to pasūtījumu gatavu līdz pusdienlaikam, Boriss Lieldegunis manas zarnas pārtaisīs par bikšturiem. Tu taču zini, kādi mēdz būt milži!" Viņš sarauca savu uzaci. "Tūlīt pat, Čiepli!" viņš auroja. "Vai tu mani dzirdi?"
Goblins saviebās. "Pat pārāk labi," viņš nomurmināja. "Lai būtu, kā būdams, es nevaru atsākt darbu. Šujamais elfs mūk projām," viņš paskaidroja un ar galvu pamāja uz kaktu.
Grablijs pagriezās un ielūkojās ēnās, kur maza auguma smalks elfs steidzīgi sēja pumpainā lakatā ievīstītu sainīti pie nūjas gala.
"Kas te notiek?" Grablijs noprasīja. "Kā tev šķiet, uz kurieni tu dodies?"
"Brīvdienā," laimīgi atbildēja elfs.
"Brīvdienā? Brīvdienā?" Grablijs nosprauslājās. "Bet elfiem patīk darbs. Viņiem nav brīvdienu!"
"Tagad mums ir!" paziņoja elfs, un laimīgs smaids izpletās viņam pār kaulainajiem
vaibstiem. Viņš uzmeta nūju plecā un, sākdams līksmi svilpot, izsoļoja pa durvīm.
Grablijs palika stāvam uz vietas saniknots, piesarcis, mēms.
"Tā ir mūsu laika nelaime," nomurmināja Čieplis. "Uzticamus elfus gluži vienkārši nevar dabūt."
Visā Goblinpilsētā atkārtojās līdzīga aina, jo dažāda izskata elfi plūda laukā tumšajās, šaurajās ielās un devās uz mūra ieskautās pilsētas vārtiem. Tur bija gan šujamie elfi, gan pulksteņu elfi un kūku mīcītāji elfi; lampu iededzēji elfi un sveicienu elfi, un pat mazliet apreibušie centrifūgu žāvētāji elfi, kas noslēdza plūsmu. Tie visi satraukti sarunājās, un, viņiem saplūstot masveida gājienā, gaisu pildīja viņu pīkstošās balsis.
Aiz viņiem goblini stāvēja durvīs un liecās laukā pa logiem, nelaimīgi noskatoties, kā viņu mazie palīgi dodas projām. Kā gan viņi tiks galā bez tiem?
Elfi, ar katru nākamo minūti kļūdami satrauktāki, devās projām pa ceļu uz Elfu mežu, saceļot putekļu mākoni; viņu mezglotās, svītrotās un pumpainās lakatu paunas šūpojās dūmakainajā agra rīta saulē. Jo tālāk viņi gāja, jo grupa kļuva lielāka un lielāka, jo citi tiem pievienojās.
Viņi nāca no Goblinpilsētas, Troļļu tilta un Apburtā ezera kopā ar sveicienu elfiem, kas jau bija pametuši savus vēstuļu maisus, un tiem elfiem, kas bija iekārtojušies bedrēs un tagad savāca savus katlus, uzmeta tos mugurā un saplūda ar laimīgo, pļāpājošo pūli.
"Man nekad agrāk nav bijušas brīvdienas!" sauca viens.
"Man arī ne!" atsaucās cits.
"Āā! Tas ir tik aizraujoši!" sauca trešais, kad varenā pūļa priekšgals sasniedza meža malu. Atskanēja kliedziens.
"Elfu mežs! Elfu mežs! Elfu mežs!"
Tajā laikā Ragainā Barona pils krāšņajā Lielajā guļamistabā pils kungs un pavēlnieks pats Ragainais Barons sēdēja savā milzīgajā gultā ar baldahīnu uz četriem balstiem. Viņam klēpī atradās paplāte, uz tās glāzē ar garu kājiņu viena roze un sudraba salvetes gredzens ar iegravētiem burtiem RB. Netīra salvete ar tādu pašu puķēm apvītu monogrammu bija aizbāzta viņam aiz pidžamas apkakles. Vienā rokā viņš turēja pusēstu puvuma īrisa gabalu, otrā krūzi, no kuras malkoja spļāvienu tēju. Kad viņš noslaucīja perlamutra spīduma putas no ūsām, ragainā bruņucepure viņam galvā sašķobījās.
Bensons nesen paaugstināts no galvenā dārznieka par Ragainā Barona personisko kalpotāju istabas otrā galā atvilka aizkarus. "Es ceru, ka kungs labi gulēja," viņš sacīja.
"Ļoti labi," Ragainais Barons līksmi atbildēja un nokoda gabalu puvuma īrisa. "Ļoti, mffļoti mfflabi," viņš čāpstināja.
Kopš viņa sieva Ingrida bija pazudusi, Ragainais Barons gulēja kā nosists. Katru vakaru viņš mēdza iemigt, līdzko bruņucepurē tērptā galva pieskārās spilvenam, un pamodās pēc desmit stundām, juzdamies mundrs un atpūties, kad Bensons atnesa viņam brokastis.
Viņš norija kumosu īrisa. "Es redzēju brīnišķīgu sapni," viņš domīgi teica un pasmaidīja pie sevis. Sapnī plikpauraina Ingrida tika lēni iegremdēta milzīgā mucā ar smirdcūkas pienu. Brīdī, kad viņas apjomīgās pēdas pazuda skatienam, viņš bija pamodies.
"…izpirkuma vēstuli?" viņš dzirdēja Bensonu sakām.
"Par ko tu runā?" jautāja Ragainais Barons.
"Es gribēju zināt, vai kungs ir atbildējis uz izpirkuma vēstuli," Bensons paskaidroja.
"Izpirkuma vēstuli…" Ragainais Barons izklaidīgi atkārtoja, izmaisīdams vēl vienu cukurgraudiņu spļāvienu tējā.
"Jā, kungs, uz izpirkuma vēstuli," apstiprināja Bensons. "Par Baronesi."
"Ā, jā, es esmu mffllmff" viņš čāpstināja, iestūķēdams mutē vēl vienu lielu īrisa gabalu. Viņš skaļi to norija. "Es mēģināju, bet šķiet, ka nevaru atrast nevienu sveicienu elfu. Bet tas nekas." Viņš nopūtās un atlaidās pret lieliem satīna spilveniem. "Es drīz vien ar to nodarbošos."
Bensons apstājās un paskatījās apkārt. "Ja drīkstu būt tik pārdrošs, kungs, vai atceries, kas bija rakstīts izpirkuma vēstulē? Ja tu neatbildēsi līdz naktij, tie viņai noskūs visus matus."
"Mffllmmff," viņš čāpstināja un klusi noklakšķināja mēli. "Vienkārši šausmīgi."
"Un pēc tam," Bensons turpināja, "tie viņu iegremdēs mucā ar smirdcūkas pienu."
Ragainais Barons sapņaini pasmaidīja. "Ar smirdcūkas pienu," viņš nomurmināja. "Pazemojoši. Nabaga mīļā Ingrida. Tiešām, ir neciešami domāt par… Un tagad atnes man svaigu kanniņu ar spļāvienu tēju, esi tik labs. Šī jau sāk atdzist. Un, kamēr tu tur būsi, sarūpē man pāris šķēles pelējušo grauzdiņu."
Tikmēr Elfu mežā turpināja ierasties vēl un vēl elfi. Gaisu pildīja smiekli, dziedāšana un nebeidzama, laimīga čalošana, jo, lai gan Jezgas zemes elfiem tiešām patika viņu darbs, šķiet, viņiem bija uznācis satraukums, kāds pārņem, sagaidot brīvdienas.
Bet šīs nebija parastas brīvdienas. Šīs bija tādas brīvdienas, kas patiktu jebkuram sevi cienošam elfam. Tās bija
darba brīvdienas, kurās gaidīja daudz mokoša, smaga darba. Tas tika piedāvāts. Tas bija tas, ko solīja noslēpumainais aicinājums, uz kuru viņi visi bija atsaukušies darba brīvdienas Elfu mežā. Aiz prieka noreibuši, elfi lēkāja un dejoja, un dziedāja no visa spēka.
"Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienās7" viņi atkal un atkal čivināja. "Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienāsf Mēs visi dodamies Elfu meža… "
"Ak, pierimstiet uz brīdi!" žēlojās garš, īgns, vecs koks, tā mezglainajiem zariem drebot.
"Tās pīkstošās, mazās balstiņas duras vai cauri," nomurmināja slaids vītols tuvējā jaunaudzē.
"Es zinu!" "Tā ir!" "Tiešām gan!" tā biedri piekrita, lapām trīcot aiz nepatikas, kad elfi mudžēja ap to stumbriem un kāpa tiem uz saknēm.
"Tās griežas cauri kā zāģis!" žēlojās garš dižskābardis ar plašu lapotni.
"Ak, Bret, nerunā tā!" noelsās blakus augošie koki.
Kopš doktors Kampiens bija apmeties Ņirgu norā, simtiem viņu draugu un radu bija tikuši nocirsti un pārvērsti dēļos, plankās un sijās, skapjos un plauktos, galdos un krēslos. Tagad, tā tika baumots pa vīnogulāju stīgām (vīnogulājs, kas sniedzās pa visu mežu, bija briesmīgs tenkotājs), doktors Kampiens bija pavēlējis konstruēt kaut ko milzīgu, kaut ko monumentālu, un (tā tika čukstēts) pilnībā gatavotu no koka.