"Tam doktoram Kampienam ir daudz par ko atbildēt," dižskābardis nomurmināja, vara krāsas lapām draudīgi plīvojot. "Es… Kāpiet nost no manis!" tas iekliedzās un nopurināja zaru, liekot aizlidot pa gaisu pusducim elfu, kas bija tajā šūpojušies.
Tie nokrita mīkstajā lapu matracī, apvēlās apkārt, pielēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis, un aizsteidzās pievienoties pārējiem. Viņu te bija simtiem. Tūkstošiem!
"Visa apkārtne ņudz!" spalgi iekliedzās kāds elegants sudraba bērzs.
"Es nometīšu zaru un sašķaidīšu galvu tiem mazajiem bļauriem!" ieaurojās kāda veca goba, kas bija iesakņojusies čalojoša strauta krastā.
"Sakrokotas golfa bikses, šokolādes karameles, cepti banāni, ap-čī, ap-čī, visi krītiet zemē," strauts čaloja.
"Un, kas attiecas uz tevi," ārdījās vecā goba, "čalo, čalo no rīta, dienu un nakti!" Tā draudīgi nošalca. "Es zvēru, kādu dienu es tevi aizdambēšu!"
Tajā laikā pašā meža vidū, klajumā, kas ar katru dienu kļuva lielāks, bija dzirdami citi trokšņi. Skanēja rībieni un šķindoņa. Griezīgi spalga balss. Padošanās pilna nopūta.
Mājas iekšpusē, ausi piespiedis pie aizvērtām durvīm, stāvēja Kventins Kūku garnētājs. Viņa mati bija mitri, viņa kājas trīcēja. Viņš nebija drošs, cik ilgi viņa nervi to vēl varēs izturēt.
"Uz pieres vēl mazliet īsāk! Un lai būtu taisni! Taisni, tu plānprātiņi" kliedza Ingrida.
Kventins nodrebēja. Šī balss! Tā griezās viņam cauri kā nazis. Viņš nervozi sakrustoja un atkal nolika blakus kājas.
"Muļķi!" viņa rēca. "Tu sevi sauc par frizieri! Es esmu šņaukusi degunu talantīgākos mutautiņos! Es esmu gulējusi uz matračiem, kas prasmīgāk prot apieties ar šķērēm nekā tu! Es esmu…"
Kventins ar rokām aizspieda ausis. "Nabaga doktors Kampiens," viņš pieķēra sevi domājam. "Bet no otras puses," viņš prātoja, "kamēr viņa nedod mieru tam, viņa liek mierā mani."
Stundu iepriekš doktors Kampiens bija iegājis viņas istabā, druknajās rokās turēdams šķēres, bārdas nazi un bļodu ar siltu ziepjūdeni. Viņš bija iecerējis izpildīt pirmo no izpirkuma vēstulē minētajiem draudiem noskūt Ingridai galvu. Tomēr notikumi acīmredzot nebija iegrozījušies tā, kā doktors Kampiens bija plānojis.
Kventins piesardzīgi paņēma rokas nost no ausīm un ieklausījās.
"Nu redzi, tu tiešām esi labs frizieris, kad papūlies," Ingrida ņurrāja. "Daudz labāk. Es izskatos skaista." Viņa iesmējās. "Vai tev nešķiet, ka es izskatos skaista, doktor Kampien? Tu gribi, lai es izskatos skaista, vai ne?"
Kventins nobālēja. Viņas izturēšanās bija laipna! Tieši tad viņa bija visvairāk bīstama. Viņam uz pieres izspiedās sviedru lāses. Tagad kuru katru brīdi viņa kaut ko vēlēsies, un, tā kā visi mājas elfi bija norīkoti citos uzdevumos, tieši viņam, Kventinam, būs jādabū vai jādara, lai tas
būtu kas būdams. Viņš bēdīgi noskurinājās, atcerēdamies iepriekšējo vakaru. Visu to trīcošo zemeņu želeju! Visu to drāšu vati!
"Smirdcūkas tīrošo pieniņu, tu gribēji teikt, muļķīt," Kventins dzirdēja Ingrīdu sakām. Viņa koķeti smējās. Ļaunu nojauzdams, Kventins nodrebēja. "Ak, es to ļoti gaidīšu. Tad tu varēsi man pamasēt muguru, Kampien. Un pēdas arī…"
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Kventins īsi iekliedzās un atlēca nost. Durvīs stāvēja doktors Kampiens, un viņa caururbjošās, zilās acis raudzījās no tumsas.
"Tu mani nobiedēji, s… saimniek," Kventins stomījās. "Es tikai… tikai gribēju apjautāties, vai tu nevēlies kādu… kādu… kādu jauku rituļmaizīti kā vēla rīta uzkodu?"
"Nav īstais brīdis rituļmaizītēm," vēsi atbildēja doktors Kampiens.
"Kampien!" Ingrida dūdoja no istabas. "Steidzies atpakaļ ar to smirdcūku tīrošo pieniņu." Viņas balss kļuva stingrāka. "Iegaumē, Ingridai nepatīk, ka viņai liek gaidīt."
"Kā lai es to būtu aizmirsis?" izbolīdams acis, sacīja doktors Kampiens. "Tu taču nosūtīji to izpirkuma vēstuli, Kventin?" viņš jautāja, nervozi ieņirgdamies. "Tu taču uzrakstīji, ka mēs viņai noskūsim matus, iegremdēsim viņu
mucā ar smirdcūkas pienu…"
"Un kutināsim viņai pēdas ar slinkumputna spalvu! Un nerimtīgi bakstīsim viņu ar slapjām zivīm!" Kventins viņu pārtrauca, satraukti vicinādams rokas. "Es tiem uzrakstīju visu\"
Doktors Kampiens lēni pašūpoja galvu. "Tas Ragainais Barons," viņš
norūca. "Es likšu viņam par to samaksāt, lai arī tas būtu pēdējais, ko es daru!"
"Kampien!" iekliedzās Ingrida. "Es gaidu!"
"Nāku, mana daiļava ar uzkasītiem matiem," doktors Kampiens atsaucās. Acīm kvēlojot, viņš pievērsās Kventinam. "Sadabū smirdcūkas pienu. Atver vārtus, lai uzņemtu mūsu viesus. Un pasaki Rodžeram Grumbainajam, ka tūlīt gribu redzēt tos plānus. Sasodīts, vai man te viss jādara vienam?"
Pa to laiku Elfu meža ziemeļu nomalēs plaša galda piederumu kopa gatavojās nākamajam sava episkā ceļojuma posmam. Naži trina asmeņus pret akmeņiem, dakšas asināja zarus, bet smeļamie kausi un karotes pulēja un spodrināja sevi, līdz tur atspoguļojās visi pārējie galda piederumi.
Maza tējkarotīte ar mirdzošiem vijumiem uz spala stāvēja uz kāda prāva akmens. Agrā rīta saulē mirguļoja tās sudraba kausiņš, kad to piešķieba sāņus.
Karotīte klausījās.
Pa to laiku tālīnajos Milžu kalnos iekliedzās kāda skarba, tomēr žēlabaina balss.
"Vai kāds ir redzējis Pūkaini? Viņš pirms mirkļa vēl bija te. Pūkaini! Pū-kai-ni!"
Bet milža miera mīļums kāds īpaši mīksts un spalvains elfs bija pazudis. Viņš palēkdamies devās lejup pa putekļaino kalnu ceļu, dungojot kādu meldiņu un pār plecu nesot nūju ar sasietu lakatu.
Pa to laiku zem Troļļu tilta kāds skrandu trollis pasniedzās pēc rāceņu griezēja troļļa, kurs nebija savā vietā.
Pa to laiku.
3
"Vai tu domā, ka nu jau ir droši?" jautāja Randalfs.
Kārtīgas piecas minūtes bija pagājušas, kopš pēdējais lidojošais akmens trāpīja mājaslaivai, un Randalfs nupat bija pabāzis galvu no ceļojuma groza, kurā viņš bija slēpies, viņam pie pieres bija pielipusi sārta rituļmaizīte.
"Kur visi ir palikuši?" viņš sauca.
"Te, ārā, Resnīt," atskanēja Veronikas balss.
Piesardzīgi Randalfs izgāja uz klāja, kur viņš atrada pārējos pie margām. Tie visi skatījās pāri malai, pētīdami dzidro ūdeni sev apakšā. Veronika, uzmetusies Džo uz kreisā pleca, pamāja ar spārnu uz kaut ko tālu lejā.
11 Tādu es nekad neesmu manījusi," viņa teica.
Džo sarauca pieri. Par spīti sīko vilnīšu izkropļotajam attēlam, arī viņš kaut ko varēja saskatīt. Viņš samiedza acis. Tas nebija kaut kas, viņš satriekts apjēdza, bet kāds…
"Paskat," viņš sacīja. "Var izšķirt plecus un kājas. Un sarkanus matus."
Stāvs zem lidojošā ezera nepārprotami pacēla roku sveicienam. Džo aizrāvās elpa. "Viņš mūs ir ieraudzījis!"
Tobrīd no apakšas atskanēja balss, skaļa un skaidra. "Beidzot! Pēdējās stundas laikā es esmu metusi oļus uz
visām mājaslaivām, lai piesaistītu kāda uzmanību. Man jau sāka likties, ka visi burvji ir pametuši Apburto ezeru."
"Tur tu nekļūdies," nomurmināja Veronika.
Džo paskatījās uz prāva spilvena lieluma akmeni, kas atradās uz klāja no viņa pa labi. Tas tik bija olis!