Norberts atlēca atpakaļ, acis šausmās iepletis. "Palīgā!" viņš ieaurojās. "Briesmas! Briesmas!" Un viņš palēcās, cik augstu vien griesti atļāva, pēc brīža uz abām kājām nokrītot uz grīdas.
Istaba sasvērās uz vienu pusi. Randalfs pakrita, Veronika uzspurdza gaisā, bet Džo tika mests pāri istabai.
"ĀāāāāāāF viņš iebļāvās, lidodams garām Randalfam un Veronikai, un ietriecās pretējā sienā; daudz netrūka, viņš būtu trāpījis atvērtā logā. Apdullis, nevarēdams atvilkt elpu, viņš noslīdēja uz grīdas. Istaba turpināja šūpoties šurp un turp, šurp un turp.
"Norbert, putna smadzenes tev galvā!" uzkliedza Randalfs.
"Kā tu uzdrīksties!" spalgi ieķērcās Veronika. "Putna smadzenes, ko tu neteiksi!"
Randalfs nopūtās, kad istaba pamazām atguva līdzsvaru. Viņš pievērsās milzim. "Lūdz piedošanu," viņš tam teica.
"Piedod, kungs," bēdīgi sacīja Norberts. "Man ļoti, ļoti žēl."
"Ne jau man, Norbert," Randalfs teica. Norberts apjucis sarauca pieri. "Mūsu viesim, mūsu karotājvaronim," Randalfs paskaidroja. "Lūdz piedošanu Džo," viņš sacīja, rādīdams uz viņa pusi.
"Džo!" Norberts šausmās iekliedzās, ieraudzījis viņu guļam uz grīdas. "Vai es to izdarīju?" milzis jautāja. "Ak piedod. Man tik loti, loti žēl." Acīs viņam atkal sariesās asa? ' ) >
ras. "Vienīgi es krītu panikā, kad uz mani kāds kliedz. Man ir liela nosliece uz nervozumu. Faktiski mani gandrīz
nosauca nevis par Norbertu Ne-Ļoti-Lielo, bet par Norbertu Slapjās-Bikses, jo…"
"Jā, jā," teica Randalfs. "Piecel viņu, Norbert. Notrauc viņam putekļus."
"Jā, kungs. Tūlīt, kungs." Un viņš aizsteidzās pāri istabai.
Pa šo laiku Džo pats jau tīri veiksmīgi slējās kājās. Kad Norberts pieslampāja viņam klāt, Džo aizstreipuļoja pie atvērtā loga.
"Ak tu pasaulīt!" viņš iesaucās.
Randalfs paspraucās garām Norbertam un uzlika roku Džo uz pleca. "Ne gluži," viņš sacīja. "Esi sveicināts Jezgas zemē."
Džo stāvēja pilnīgi nekustīgi un skatījās laukā pa logu. Viņš tik tikko spēja noticēt savām acīm. Vispirms, ierastā viena baltā mēness vietā debesīs bija trīs: viens violets, viens dzeltens, viens zaļš. Un ainava! Neko tamlīdzīgu viņš nekad nebija redzējis: plašs, mirdzoši zaļš mežs un spīguļojoša akmeņaina tukšaine, un tālumā augsti, kūpoši kalni.
Visdīvaināk tomēr bija aptvert, ka viņš nemaz neatradās pazemē, bet gan kaut kādā laivā. Un bija vēl citas. Piecas… sešas citas, visas šūpodamās ezerā, kurš… Bet nē, tam nebija nekādas jēgas. Viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra.
Par to nebija šaubu. Ezers karājās augstu gaisā bez jebkāda redzama atbalsta.
Džo pievērsās Randalfam. "Ezers," viņš noelsās. "Tas… tas lido."
"Protams," svinīgi teica burvis. "Apburto ezeru pacēla gaisā Jezgas zemes burvji pirms daudziem mēnešiem un kāda svarīga iemesla dēļ, tikai neviens nevar atcerēties, kāds bija šis iemesls. Šā vai tā, viņi to pacēla…"
Džo sarauca pieri. "Bet kādā veidā?"
"Ar stipru maģiju," Randalfs svinīgi teica.
"Un tas ir kaut kas tāds, ko pēdējā laikā tuvākā apkārtnē nemana," Veronika iespraucās starpā.
"Ar maģiju?" Džo klusi pārjautāja. Viņš papurināja galvu. "Bet…"
"Neraizējies par to, jaunais karotājvaroni no tālienes," sacīja Randalfs. Tev daudz jāmācās. Laimīgā kārtā, es esmu lielisks skolotājs."
"Jā, un es esmu sprāgstošā gāzes varde!" atcirta Veronika.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
"Atkal jau sākas," sapīkusi sacīja Veronika un uzgrieza muguru visam notiekošajam.
"Kā jau es teicu," Randalfs turpināja, "es tev iemācīšu visu, ko nepieciešams zināt, lai veiktu mazo uzdevumu, kas tevi gaida." Viņš pasmaidīja. "Šoreiz viss izdosies, es to jūtu savos kaulos. Džo redzēs mūs lepnus."
Veronika pavīpsnāja. "Un tomēr man nešķiet, ka viņš diez ko izskatās pēc karotājvaroņa," viņa teica.
"Drīz izskatīsies," sacīja Randalfs. "Mēs dosimies ceļā uz Goblinpilsētu, tiklīdz uzausīs diena."
Tajā brīdī no pulksteņa izlēca elfs. "Pus divdesmit septiņi, un tas ir mans pēdējais piedāvājums!" viņš iekliedzās.
.
3
"Jip!Jip!Jip! Bibiti-Bibiti!" atskanēja spalga balss.
"Tas ir mūsu agra rīta modinātājs sauciens." Blaukt!
Džo atvēra acis, lai pēdējā brīdī pamanītu elfu, kas pazuda aiz pulksteņa mazajām durtiņām.
Džo paskatījās apkārt un novaidējās. Viss bija tieši tāpat, kā iepriekšējā vakarā, kad viņš saritinājās savā šūpuļtīklā. Pulkstenis, krāmu pilnā istaba, lidojošais ezers… Vēl jo vairāk joprojām bija tumšs.
"Kā tu sauc šo laiku?" prasīja Randalfs, parādīdamies no istabas tālākā gala.
Pulksteņa durtiņas atsprāga vaļā. "Agrs rīts!" noskaldīja elfs. "Vai uz to pusi." Durtiņas aizcirtās.
"Kas notiek?" iekliedzās Veronika. "Es tikai nupat pabāzu knābi zem spārna."
Norberts izslampāja no ēnām, žāvādamies un staipīdamies. "Vai ir rīts?" viņš jautāja.
Randalfs palūkojās pa logu. Pie apvāršņa bija manāma neskaidra, blāva gaisma. Augstu debesīs trokšņainie, violetie sikspārņputni lidinājās atpakaļ uz mežu, lai ar kājām gaisā pārlaistu dienu garāko džabdžaba koku galotnēs. "Gandrīz," viņš sacīja.
"Stulbais pulkstenis," Veronika nomurmināja. "Es to dzirdēju!" no pulksteņa atskanēja sašutusi balss. "Neņemiet to vērā," teica Randalfs. "Mēs tagad esam pamodušies, tad nu mēs varētu agri doties ceļā. Aiziet, Džo. Ieloki kājas. Šodien ir tava lielā diena." Viņš pievērsās trejacu milzim. "Norbert," viņš sacīja. "Pagatavo brokastis."
"Vai tu esi pārliecināts, ka es nevaru iekārdināt tevi ar vēl mazliet?" desmit minūtes vēlāk jautāja Randalfs.
"Nē, paldies," atbildēja Džo.
"Tev vajadzēs uzturēt spēku," Randalfs neatlaidās.
"Cik liels nu tas ir," ļauni piebilda Veronika.
Džo paskatījās uz pavārnīcu ar strebjamo, kas zvārojās virs viņa bļodas. "Es tiešām esmu paēdis," viņš meloja.
Nebija nekādu šaubu, Norberts bija sastrādājis visdīvainākās brokastis, kādas Džo jebkad mūžā bija ēdis: kunkuļainu, zaļu putru, kas garšoja pēc ērkšķogām, mazu kūciņu, kuras glazūru rotāja sirsniņas, un krūzi putojoša ķekatpeļu piena.
"Bet tu neesi pieskāries rituļmaizītei," Norberts teica un izskatījās aizskarts.
"Es to pataupīšu vēlākam," sacīja Džo. "Tā tiešām izskatās jauka."
Milzis nopūtās. "Mīļais Kventins iemācīja man visu, ko es protu. Viņš bija māksliniecisks ģēnijs, darbodamies ar glazūras cukuru."
"Nu tad labi," teica Randalfs, sasizdams rokas. Viņš piecēlās un paņēma savas mantas. "Šai sabiedrībai laiks doties ceļā."
Atvieglots Džo pielēca kājās no galda, satvēra Henriju aiz pavadas un sekoja Randalfam lejup pa kāpnēm. Norberts slampāja viņiem pakaļ.
"Raujies ceļā, Džo?" Randalfs sirsnīgi apjautājās. "Lieliska zīme karotājvaronim. Šoreiz mēs esam atsaukusi īsti labu, Veronika."
"Tu to pašu teici par Kventinu," papagailiene nekavējās viņam atgādināt. "Un redz, kas no tā iznāca."
"Mums nav jālūkojas pagātnē," sacīja Randalfs, atvērdams durvis, "bet gan nākotnē."
Viņš izgāja laukā. Džo viņam sekoja, vēl aizvien netikdams gudrs, kas īsti notiek. Tā šķila, ka viņš atrodas uz mājaslaivas apakšējā klāja, bet par to nevarēja būt pilnīgi drošs.