Randalfs salika rokas pie mutes. "Es esmu burvis," viņš sauca. "Un kas tu tāda būtu?"
"Tā esmu es, karotājprincese Brenda," skanēja dārdoša atbilde. "Sagudro kādu gaisā pacelšanās burvestību, vareno burvi, lai es varu jums piebiedroties uz Apburtā ezera."
Džo pietvīka. Par spīti platajiem pleciem un spēcīgajām kājām nemaz nerunājot par zemo un spēcīgo balsi viņš acīmredzot bija viņa.
Randalfs arī pietvīka. "Gaisā pacelšanās burvestību," viņš nomurmināja. "Gaisā pacelšanās burvestība… ēē…"
"Man liekas, viņa domā Norbertu un virvju kāpnes," pavīpsnāja Veronika.
Randalfs pārliecās pār margām. "Šķiet, ka es esmu nevietā nolicis savu burvestību grāmatu, augstība," viņš kliedza lejup. "Bet man ir virvju kāpnes un milzis," viņš piebilda. Viņš pagriezās un strupi uzsauca Norbertam: "Aiziet, Norberti Neliec mūsu viešņai gaidīt!"
Tā kā Norberts bija nogremdējis visas Apburtā ezera airu laivas, tāpat visas vannas un pēc tam visas virtuves izlietnes no visām mājaslaivām, viņam nācās būt aizvien izdomas bagātākam. Džo skatījās, kā lielais milzis, iespiests milzīgā cepešpannā un lietodams cepamās lāpstiņas kā airus, lēnām aizīrās pa ezeru un viņam blakus šūpojās auklā iesieta trauku mazgājamā bļoda, kas gatavota no koka.
Pie lidojošā ezera malas Norberts noņēma no pleciem saritinātas virvju kāpnes un, aptinis vienu galu ap plaukstas pamatni, pārmeta otru galu lejā pāri malai. Džo
redzēja, kā virvju kāpnes nostiepjas, kā saspringst milža rokas un kakls un kā cepešpannā sāk smelties ūdens. Brenda laikam bija kāpusi augšā neticamā ātrumā, jo nākamajā mirklī parādījās viņas ugunssarkanās bizes, un karotājprincese uzvilkās augšā pāri ūdens malai un iekāpa gaidošajā trauku mazgājamā bļodā.
Viņa satvēra airus, ko Norberts pasniedza, un tad roku un šļakatu jūklī traucās uz mājaslaivas pusi.
Randalfs viņu sagaidīja. "Esmu apburts, ka varu iepazīties ar tevi," viņš kā apreibis teica, kad Brenda uzlēca uz klāja un nometās uz viena ceļa viņam priekšā.
"Apburts," pavīpsnāja Veronika. "No tevis gan neviens nevarētu būt "apburts", lai kā tu censtos!"
"Neņem viņu vērā," sacīja Randalfs, nespēdams novērst acis no lieliskās karotājprinceses. "Un… un, lūdzu, celies kājās." Viņš noslaucīja labo roku savā mantijā un sniedza to Brendai. "Randalfs Gudrais," viņš paziņoja. "Vai nevēlies kaut ko atspirdzinošu? Spļāvienu tēju?"
Brenda piecēlās kājās, satvēra Randalfa roku un sparīgi to pakratīja. "Priecājos ar tevi iepazīties," viņa teica un, sekodama viņam mājaslaivas iekšpusē, piebilda, "šķiet, ka tev kaut kas pielipis pie pieres, Rūdolf."
"Rituļmaizīte," paskaidroja Veronika. Pāri istabai viņa aizspurdza pie sava būrīša, kur uzmetās uz mazās laktiņas un sašutusi šūpojās šurp un turp.
Randalfs noslaucīja asaru no acs tā bija izsprāgusi no Brendas stingrā tvēriena un notrausa rituļmaizīti sev no pieres. "Tai vajadzīga vēl glazūra, Norbert," viņš sacīja. Viņš pievērsās karotājprincesei. "Tagad saki man, Brenda, ko es vaai darīt tavā labā?"
"Ko tu vari darīt manā labā?" pārjautāja Brenda un piesmakuši iespurdzās. "Drīzāk gan ko es varu darīt tavā labā. Es stāvu tavā priekšā karotājprincese, tūkstoš kauju veterāne. Esmu cīkstējusies ar dubļu raganām un krustojusi zobenus ar orku pavēlniekiem. Tagad es piedāvāju savus pakalpojumus tev, ak, vareno burvi."
Randalfs bija sajūsmā. Veronika noklakšķināja knābi. Norberts nokoda kumosu no rituļmaizītes.
"Neviens varoņdarbs nav par sīku, lai to atstātu novārtā," viņa piebilda, tad pasniedzās pēc zobena un pacēla to. Džo pamanīja gaismu atmirdzam uz astoņiem robiem, kas bija iegrebti rokturī. "Katrs no tiem nozīmē lielu misiju," viņa teica un pasmaidīja. "Te vēl ir vieta daudziem citiem."
Džo kautrīgi panāca uz priekšu. "Tu esi… tu esi īsta karotājvarone," viņš teica. "Mēs nupat gribējām doties paši savā misijā."
Brenda samiedza acis. "Un kas tu tāds būtu?" viņa jautāja.
"Džo Džefersons," atbildēja Džo. "Es esmu…"
"Viņš ir Džo Barbariskais, karotājvaronis," iekliedzās Veronika. "Skaidrs? Mums jau viens ir." Šķita, ka lakta šūpojoties čīkstēja aiz sašutuma. "Vieta ir aizņemta, sirsnīgi pateicamies. Tāpēc tinies! Aiziet, pazūcli!"
Brenda sarauca pieri. "Karotājvaronis?" viņa jautāja.
Džo parāvās atpakaļ, sajuzdams, kā Brendas skatiens ieurbjas viņa acīs. "Īstenībā," viņš iesāka, "es…"
"Pastāsti viņai!" uzmundrinoši sauca Veronika. "iMilžu pieveicējs. Pūķu uzvarētājs. Skapju kāvējs." "Vai tiešām?" jautāja Brenda. Uz viņu tas bija atstājis iespaidu.
"Jā, un šis ir viņa kaujas suns…" turpināja Veronika, pavicinādama spārnu. "Ilknis. Ilknis Negantais. Ielaisties ar Ilkni nav nekāds joks."
"Vina īstais vārds ir Henrijs," teica Džo.
Brenda noliecās uz priekšu un noglāstīja Henrijam galvu. Henrijs apvēlās uz muguras un gaidīja, lai viņa tam pakasa vēderu.
"Nodevējs," nomurmināja Veronika.
Brenda izslējās taisni un pastiepa roku. "Sniedz pretī savējo, Džo Barbariskais!" viņa sacīja. "Vienmēr priecājos satikt līdzbiedru karotāj varoni. Kāda tad ir tā tava misija, par kuru tu runāji?"
"Mūsu misija?" iejaucās Randalfs. "Ak, tikai šis tas jānoskaidro Ņirgu norā. Laipni lūdzam mums pievienoties," viņš piebilda, cik vien viņa spēcīgie sirdspuksti pieļāva. "Parastās likmes: ceturtā dala no atrastās bagātības apjoma un vēl rituļmaizītes, cik vien var apēst…"
Karotāj princeses sejā rotājās smaids. "Ak tikai šis tas jānoskaidro?" viņa pārjautāja. "Izklausās lieliski. Bet es negribētu varenajam Džo mīt uz papēžiem…"
"Tiesa kas tiesa!" iekliedzās Veronika. "Tu mīsi Džo uz papēžiem ar savām nejaukajām, lielajām pēdām."
"Nē, nemīsi vis," ātri iebilda Džo. "Goda vārds, ne! Galu galā, šajā misijā mums būs vajadzīga visa iespējamā
palīdzība. Mums jādodas uz Ņirgu noru, lai atgūtu Vareno burvju Lielo burvestību grāmatu svētu tekstu, kas nonācis nagos visļaunprātīgākajam nelietim, kāds jebkad elpojis Jezgas zemes gaisu!"
Brenda pievērsās Randalfam. "Vai tas ir tavs "šis tas jānoskaidro", Rūpert?" viņa noprasīja.
Randalfs pietvīka un uzmeta iznīcinošu skatienu Džo par tādu mutes palaišanu. Vismazāk viņš gribēja atbaidīt princesi. "Jā," viņš klusi atzina. "Jā, tas ir tas."
"Lieliski!" iesaucās Brenda. Vina līksmi sasita savas lielās plaukstas. "Varat mani ieskaitīt!"
"Tu gribi teikt, ka pavadīsi mūs šajā cēlajā, tomēr bīstamajā ekspedīcijā?" jautāja Randalfs, tik tikko spēdams noticēt savām ausīm.
"Nekādu kavēkļu," sacīja Brenda. "Kad mēs dodamies ceļā?"
Randalfs pasmaidīja. "Tu zini, kā mēdz teikt nav tāda laika tagadne." Viņš papurināja galvu. "Kā es to cenšos ieskaidrot šim jaunajam Džo."
"Bet…" iebilda Džo.
"Mūsdienu jaunie cilvēki," teica Randalfs, sazvērnieciski pamirkšķinot Brendai. "Tu zini, kādi viņi ir. Vienmēr vilcinās. Vienmēr atliek uz rītdienu to, kas būtu jāpadara šodien… Bet tagad, kad esi uzradusies tu, mēs beidzot varam doties ceļā. Mēs būsim pagodināti, ja tu mūs pavadīsi."
"Bet, Raridalf…" sašutis ierunājās Džo.
"Lūdzu, nāc līdzi, Džo," rosīgi sacīja Randalfs. "Mēs tiešām nedrīkstam zaudēt laiku."
To pateicis, burvis pagriezās uz papēžiem un sekoja Brendai laukā uz klāja. Norberts gāja viņiem pakaļ, sapīkusi Veronika sēdēja viņam uz galvas.
Beidzot, domāja Džo. īsta karotājvarone! Tagad viņiem bija īsta iespēja! Viņam vairs nevajadzēs iebiedēt un plātīties, nu vairs ne, kad Brenda viņu balstīja. Tagad viņš varēja atņemt doktoram Kampienam Lielo burvestību grāmatu, viņš varēja atbrīvot varenos burvjus, atsvabināt Ingridu lai tas prasītu, ko prasīdams, un beidzot atgriezties mājās īstajā pasaulē, tajā vietā, kur viņš iederējās.