"Ub-ob" no klāja skanēja Randalfa balss.
Džo nostenējās. Viņa cerības un sapņi izkusa kā sniegpārsliņas ugunī. Kas tad nu tagad?
Kventins stāvēja pie Ingridas guļamistabas, ausi piespiedis pie durvīm.
"Ak, doktor Kampien!" atskanēja Ingridas spalgā balss. "Tā man kut!"
"Es to nevaru darīt, ja tu visu laiku kusties!" doktora Kampiena apslāpētā balss skanēja aizvien izmisīgāk. Kventins ielūkojās savā piezīmju grāmatiņā. 12.30: Kutināt pēdas ar slinkumputna spalvu, viņš izlasīja.
Doktora Kampiena balss jau tuvojās skaļām gaudām. "Uzmanīgi. Nē, nesēdies. Nē…"
Ingrida sajūsmā spiedza. "Ak tu muļķīt!" viņa to norāja. "Kāpēc gan ne?"
"Au!" doktors Kampiens iekliedzās. "Palīgāmmff! Pffalmmfff!"
Kventins ļaunās priekšnojautās nodrebinājās. Izklausījās, it kā viņa kungu smacētu. Viņš pacēla dūri un piedauzīja pie durvīm. "Doktor Kampien, kungs?" viņš sauca. "Nāc iekšā!" Ingrida trallināja. "Jo vairāk, jo jautrāk!" "Nē, nenāc iekšāfff'mm," kliedza doktors Kampiens. "Es… iziešu… ārā…" viņš ar pūlēm izrunāja katru vārdu.
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un doktors Kampiens izsteidzās no istabas, drēbes viņam bija saburzītas un sagriezušās šķībi. Viņš aizcirta durvis, aizslēdza tās un ieslīdēja ēnā.
Kventins nodrebēja. Viņš varēja dzirdēt, kā Ingrida dūdo aiz aizslēgtajām durvīm. "Nepaliec projām ilgi, Kampien," viņa teica, un viņas balss ieskanējās skarbāk, kad viņa piebilda: "man, protams, nav tev jāatgādina, kas notika iepriekšējo reizi, kad tu liki Ingridai gaidīt!"
"Viņa ir traka," doktors Kampiens nomurmināja un satraukti ņirdza. "Gluži, gluži traka!" Viņš apklusa; viņa caururbjošās, zilās acis liesmoja. "Es dabūšu rokā to Ragaino Baronu," viņš rūca. "Es panākšu, lai viņš vēlētos, kaut nebūtu dzimis!"
Kventins pamāja ar galvu. "Es nesu vēsti sakarā ar Ragaino Baronu," viņš sacīja. "Ierodas pirmie elfi."
"Lieliski, Kventin," doktors Kampiens teica, laimīgi ņirgdams. "Lai viņi sastājas rindās Ņirgu norā, un parādi jaunpienācējiem, uz kurieni iet. Es viņus uzrunāšu, kad uzlēks mēneši."
"Kampien!" Tā bija Ingrida. Viņa nemaz neizklausījās priecīga. "Kampien, tu man neizmasēji otru pēdu!"
Doktors Kampiens bēdīgi novaidējās. "Pa to laiku, Kventin, tu zini, kur mani atrast."
"KAMPIEN! TŪLĪT PAT!"
"Pēc tam, kad Brenda bija uzkāpusi pa virvju kāpnēm, Norberts tās nometa," sacīja Randalfs. "Skaties."
Džo paskatījās. Tur, zem ņirbošā ezera, saritinājušās zemē blakus aizmigušam slinkumputnam, bija virvju kāpnes.
"Mēs vismaz mēģinājām," nopūties teica Randalfs. "Mums vienkārši būs jāgaida, līdz viņš pagatavos jaunas. Tam nevajadzētu prasīt ilgu laiku. Varbūt pāris mēnešus. Brenda," viņš pievērsās karotājprincesei, "kā būtu ar tasi spļāvienu tējas?"
"Pāris mēnešus!" Džo uzsprāga gaisā. "Es nevaru gaidīt pāris mēnešus!"
"Un negaidīsi arī," sacīja Brenda.
Karotājprincese nekavējoties pārņēma situācijas vadību. "Norbert," viņa izrīkoja, "atnes man garāko virves gabalu, kāds tev ir. Radjerd, sadabū četrus drēbju pakaramos." v
Abi steigšus devās izpildīt pavēli. Kad Norberts atgriezās ar virvi, viņa lika, lai Džo piesien vienu tās galu pie mājaslaivas skursteņa. Otru galu viņa nostiprināja ap spilvena lieluma akmeni.
Tad, izkliegusi pavēles kādam, ko sauca par q Ošņu un kurš, šķiet, gaidīja viņu apakšā, Brenda ar milzīgu spēku aizsvieda akmeni.
Turēdamies pie margām, kad laiva mežonīgi sasvērās un sašūpojās, Džo apjucis bija vērojis, kā akmens aizbrāzās pa gaisu. Kas gan viņai bija padomā? Džo netika gudrs. Akmens aizlidoja pāri ezera malai un nokrita zemē. Virve lidoja tam līdzi. Atskanēja būkšķis, tālīns kauciens, un virve pēkšņi nostiepās.
Piepeši Džo aptvēra, kas tieši notiek. Brenda bija uzmeistarojusi
pagaidu trošu ceļu, ar kura palīdzību viņi varēja nokļūt zemē.
"Lieliska doma," viņš aizrautīgi sacīja. "Ārkārtīgi asprātīgs veids, kā nokļūt lejā!" piekrita Randalfs. "Kāpēc gan man tas neienāca prātā?" 'Vai tu tiešām gribi, lai es tev to pasaku?" apjautājās Veronika.
Brenda pirmā devās lejup pa trošu ceļu, plecos uzcēlusi Henriju, kas mežonīgi luncināja asti. "Lai parādītu, cik viegli tas ir," viņa piebilda, zīmīgi paskatīdamās uz Randalfu, kurš sāka izdomāt atrunas un gribēja nomainīt cepuri. Džo noskatījās, kā viņa noslīd lejā pa virvi pāri ezera malai un nozūd skatienam.
"Tas ir jautri," pēc brīža viņa uzsauca. "Nākamais!"
Norberts bija otrais, kas pameta mājaslaivu; Randalfs turējās viņam pie muguras, acis cieši aizvēris un histēriski kliegdams. Viņiem brāžoties lejup, Veronika lidinājās blakus (atgādinot burvim, ka ar šo soli viņš dodas pretī briesmām). Tagad bija Džo kārta.
"AIZIET!" no apakšas atskanēja Brendas dārdošā balss.
Nelokāmā apņēmībā sakodis zobus, Džo abās pusēs satvēra drēbju pakaramo. Sirds viņam sitās kā negudra. Ceļi drebēja.
"Uz priekšu," viņš nomurmināja, atsperdamies no mājaslaivas malas un palēkdamies gaisā.
Viņš traucās lejup, lejup, lejup. Slīdēšana bija daudz ātrāka, nekā tā bija izskatījusies, un Džo tagad saprata, kāpēc Randalfs bija tik histēriski kliedzis. Ne jau tā, ka viņš taisījās kliegt! Ne Džo Barbariskais. Jo viņš bija karotājvaronis, un karotājvaroņi nekliedz, īpaši tad ne, ja tuvumā ir karotājprincese.
Tuvojoties ezera malai, kājas skāra ūdeni, saceļot šļakatas un palielinot slodzi uz rokām. Viņš varēja vienīgi stingri turēties.
"Nu jau gandrīz galā," viņš sev teica. "Tikai turies cieši un… Āāā!"
Skats, kas pavērās apakšā, viņam padrāžoties garām ezeram, bija lielisks.
"Vii!" viņš kliedza. "Vīīīīīīīīt!"
Viss zem viņa aiztraucās zaļi brūnā jūklī. Zeme tuvojās. Priekšā viņš varēja redzēt Randalfu un Norbertu kopā ar Veroniku, kas bija atgriezusies viņam uz galvas, un Brendu viņam blakus, un līdzās viņiem kaut ko, kas izskatījās pēc milzīga, svītraina rozā kaķa, kurš apošņāja šausmu pārņemto Henriju.
Džo smagi nokrita zemē, apvēlās apkārt un pacēla acis uz pārējiem, kas skatījās uz viņu. "Tas bija vienreizēji!" viņš noelsās.
Henrijs nolaizīja viņam seju.
"Braši darīts, kungs," sacīja Norberts, palīdzēdams viņam piecelties kājās.
"Priecājos, ka kādam tas patika," īdzīgi novilka Randalfs, notraukdams putekļus no saburzītās smailās cepures un iztaisnodams pievienoto lietussargu.
"Nevis kā dažiem," nicīgi teica Veronika. "Tu spiedzi kā smirdcūkas sivēns. Nekad neesmu bijusi tik nokaunējusies."
Brenda panāca uz priekšu. "Braši paveikts," viņa silti sacīja. "Man jāatzīstas, kad es pirmo reizi tevi ieraudzīju, man radās šaubas. Bet tu ķēries pie uzdevuma ar prasmi un apņēmību kā īsts karotāj varonis!" Viņa ar smago roku uzsita Džo pa plecu. "No mums iznāks lieliska komanda no tevis un manis. Tam nelietim ar burvestību grāmatu nav ne mazāko izredžu."
Spēcīgi nosarcis zem bārdas, Randalfs iespraucās starp viņiem abiem un pabīdīja Džo sāņus. "Protams, kad viņš ieradās pie manis, viņš nebija nekas," Randalfs sacīja. "Es viņam iemācīju visu, ko viņš zina." Viņš pieglaimīgi uzsmaidīja Brendai. "Un tu zini, kā mēdz teikt: karotājvaronis ir vienīgi tik labs, cik labs ir viņa skolotājs."