Brenda sarauca pieri. "Ir kaut kas tāds, ko nevar iemācīt," viņa sacīja. "Piemēram, varonība." Viņa pagāja tam garām un satvēra Džo aiz elkoņa. "Nāc, Džo Barbariskais. Tu jāsi man blakus uz Ošņas."
Kad Brenda ielēca seglos, lielais, svītrainais rozā kaķis sāka murrāt. Viņa pasniedzās lejup un uzvilka augšā Džo, kas vienā padusē turēja saņemtu Henriju. Tad Brenda pievilka grožus, un prom viņi bija. Norberts sekoja ar Randalfu uz viena pleca un Veroniku uz otra.
Randalfs nebija apmierināts. "Tev tiešām ir kaulaini pleci, Norbert," viņš īgni žēlojās. "Jāsēž kā uz akmeņu maisa." Viņš aizkaitināti nosprauslājās. "Ja Džo pasēstos mazliet augstāk, esmu pārliecināts, ka uz Ošņas būtu vieta vēl vienam…"
"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.
.
4
"Pasniedz man vēl vienu rituļmaizīti, Norbert," lūdza Randalfs. "Esi nu labiņš."
Norberts, kam uz galvas bija uzmetusies Veronika, pasniedzās uz priekšu un parakņājās ceļa grozā, kas visai nedroši bija nolikts uz zāles kušķa Smaržu purva vidū. Šķebinoša, salkana purva migla vijās viņiem apkārt, iekrāsojot zemo vēlās pēcpusdienas sauli violetu un pārklādama visu ar savu pelējuma smaku. Norberts sadabūja rituļmaizīti un sniedza to Randalfam.
"Nē, to ne," iebilda Randalfs, skatīdamies uz Norberta turēto mazo kūciņu ar dzelteni zaļu glazūru. "Es gribēju sārto ar glazētiem ķiršiem un šokolādes skaidiņām."
Norberts sarauca pieri. "Kāds to laikam ir apēdis," viņš sacīja. "Šī ir pēdējā."
"Ja vien kāda nav pielipusi tev pie pieres, Randalf," iesmējusies piebilda Veronika.
"Nu gan!" sapīcis iesaucās burvis. "Es tik ļoti gribēju to rituļmaizīti!" Viņa skanīgās balss dēļ tuvējā zāļu kušķī milzīga sārtā smirdcūka nolaida smaku un uzsprāga satrūkusies gāzes varde. "Kas to apēda?" Randalfs prasīja.
Veronika ar galvu pamāja uz blakus esošo zāļu kušķi, kur Brenda bija iegrimusi sarunā ar Džo. " Viņa apēda,"
teica Veronika. "Viņa ir apēdusi pusduci. Iegaumē, taisnības dēļ jāsaka, tu apsolīji viņai tik daudz rituļmaizīšu, cik vien viņa var apēst."
"Protams, kā jau karotājprincesei un tā tālāk, viņai nepieciešams uzturēt spēku," sacīja Randalfs ar sapņainu smaidu. Viņš pievērsās Norbertam. "Labi, Norbert, dod. man to… Norbert!"
Tumši pietvīkdams, Norberts noslaucīja nodevīgās kūkas drupačas un glazūru no mutes. "Pu facīji, ka pu po negibi!" viņš izgrūda, apbērdams Randalfu ar pussakožļātiem rituļmaizītes gabaliņiem.
"Ak, Norbert!" iesaucās Randalfs.
Norberts norija kumosu. "Ir vēl palikušas vairākas puņķumaizes sviestmaizes," viņš izpalīdzīgi teica.
Netālu uzsprāga vēl viena satrūkusies gāzes varde. Tālumā pāris smirdcūkas apstājās, ierukšķējās un skaļi nolaida smaku. Vienīgi Brenda un Džo, šķiet, nenojauta, kāds strīds risinās uz blakus zāles kušķa.
"Un šis te" Brenda sacīja, viegli pieskardamās vienam no daudzajiem robiem sava garā zobena asmenī, "bija toreiz, kad es saskrējos ar Hildu Mataino raganu. Zini, tie viņas zibens spērieni tiešām var būt sāpīgi."
"Ūū, zibens spērieni!" noeļsās Džo. Katrs nākamais Brendas izklāstītais stāsts atstāja uz viņu aizvien lielāku iespaidu. "Tas izklausās pārsteidzoši!"
"LJn šis," viņa turpināja, vilkdama ar pirkstiem zemāk pa asmeni, "gadījās no tikšanās ar Hariju-un-Lariju briesmīgu divgalvainu milzi. Viņš bija šaušalīgs radījums, kaut gan nekad neko nevarēja izlemt. Man nācās sasist viņa galvas vienu pret otru." Viņa iespurdzās. "Viņš tik ātri neaizmirsīs karotājprincesi Brendu!"
"Neticami," klusi sacīja Džo. "Tu to visu esi paveikusi!"
"Tiešām esmu," piekrita Brenda ar izklaidīgu skatienu acīs. "Tiešām esmu. Bet tagad es gribu iekārtoties atrast
jauku, mazu namiņu sev un Ošņām," viņa teica, ar galvu pamādama uz savu svītraini rozā kaujas kaķi, kas trīcēdams gulēja uz trešā zāļu kušķa mazliet attālāk.
Sadzirdējis savu vārdu, Ošņa žēli iesmilkstējās. Viņam nepatika šī mitrā vieta ar purva dubļiem un smirdīgo miglu. Henrijs, kurš bija apmeties uz tā paša zāļu kušķa, nolaizīja viņam seju un uzmundrinoši ierējās.
"Man piedzīvojumu bijis pa pilnam," Brenda turpināja. "Tagad pienācis laiks uztvert dzīvi vienkāršāk, un šķiet, ka Rūdolfs ir visai jauks burvis. Es tikai ceru, ka es tev neaizlieku kāju priekšā, Džo."
"Nē, nē," atsaucās Džo. "Nepavisam ne. Īstenībā es priecājos, ka tu esi te. Lai gan Randalfs atsauca mani un Henriju uz Jezgas zemi, viņš nevar mūs nosūtīt atpakaļ. Ja mums neizdosies atgūt Lielo burvestību grāmatu un atbrīvot pārējos burvjus, tad man būs te jāpaliek uz visiem laikiem un… un…" Viņš nošņaukājās.
"Tu esi noilgojies pēc mājām," sacīja Brenda.
Džo pamāja ar galvu. "Man pietrūkst māmiņas un tēta," viņš teica. "LJn dvīņu. IJn pat manas māsas Ellas."
"Vai viņa ir karotājprincese?" dedzīgi iejautājās Brenda.
Džo pasmaidīja. "Ne gluži," viņš atbildēja. "Kaut gan, ja ar skatienu tiešām varētu nogalināt, tad viņa būtu visai bīstama."
Brenda nodrebinājās. "Izklausās pēc Sibillas Burves," viņa sacīja. "Viņas skatiens gan varēja nogalināt." Viņa pieskārās robam tuvu pie asmens gala. "Nemaz nerunājot par viņas elpu!"
"Sibilla Burve," ar bijību nočukstēja Džo.
"Iegaumē, viņa nevarēja sacensties ar Brendu, karotājprincesi." Brenda apkampa Džo plecus ar lielo, muskuļoto roku un cieši paspieda, gandrīz par daudz cieši. "Neraizējies, Džo. Es parūpēšos, lai tu nokļūsti mājās. Tici man," viņa apgalvoja, "mēs veiksim šo misiju sekmīgi, ja man ar to ir kāda darīšana!"
"Bet tu nesaproti," teica Džo, atsvabinādamies no viņas spēcīgā skāviena. "Nedēļām es esmu gaidījis, lai dotos šajā misijā. Nedēļām un nedēļām. Un kas notiek, kad mēs beidzot tiešām sākam iet? Pēc desmit minūtēm Randalfs pamostas un paziņo, ka mums visiem jāapstājas, lai ieturētos!"
"Tās rituļmaizītes bija visai gardas," sacīja Brenda, atzinīgi nolaizīdama lūpas. "Bet tev ir taisnība, Džo. Mums jāsāk kustēties. Saule jau ir zemu, un mēs negribam pavadīt nakti Smaržu purvā." Viņa piecēlās kājās. "Ralf! Ošņa!" viņa sauca citu zāles kušķu virzienā. "Mums tūlīt jādodas ceļā."
"Vai jau?" atskanēja Randalfa vīlusies balss.
"Tu vari jāt man blakus uz Ošņas," teica Brenda.
Randalfs staroja. "Es tūlīt būšu pie tevis," viņš atsaucās.
Goblinpilsētai jau stipri vien pietrūka brīvdienās devušos elfu. Tā kā neviena no viņiem nebija klāt, lai apdarītu sīkos ikdienas darbus, kas uzturēja pilsētas ritmu, visa apkārtne bija nolaista. Eļļas lampas sprakšķēja, izdzisa un palika neiedegtas. Vēstules netika nosūtītas, slapjā veļa netika izgriezta. Un, tā kā neviens no pulksteņiem nedarbojās, šķita, ka pats laiks ir apstājies. Vienīgi augošās atkritumu kaudzes visu ielu visos stūros norādīja, cik ilgi te nav bijis elfu, kas visu uzkopj.
Ēkās, kas rindojās ap atkritumu pilnajām ielām, stāvoklis bija tāds pats. Nebija šujamo elfu, lāpāmo elfu, mazgājamo elfu… Vispār nebija elfu! Viņu prombūtnes laikā nekas netika gatavots. Cepuru meistaru, dzelzslietu tirgotāju, mēbeļu galdnieku un šuvēju darbnīcas stāvēja dīkā.
Tomēr vienā veikalā gāja rosīgi kā stropā. Goblini kļūst ļoti darbīgi, kad tuvumā ir nauda, un tips ar bruņucepuri, kurš pielaikoja jaunas drēbes, stipri vien oda pēc naudas.