"Kā es izskatos?" jautāja Ragainais Barons, skatīdamies spogulī.
"Nu, klausies!" atbildēja spogulis augsts, savrup stāvošs grozāms priekšmets bagātīgi rotātā sarkankoka rāmī. "Tu esi glītākais Ragainais Barons no visiem."
"Vai tiešām?" nenoteikti jautāja Ragainais Barons.
"Par to nav šaubu," sacīja spogulis. "Šis tērps tiešām ir domāts kungam no galvas līdz kājām. Un der kā uzliets. It kā tas kungam būtu šūts."
Ragainais Barons grozījās uz vienu pusi un uz otru, nenovērsdams acis no sava auguma un pārbaudīdams savu izskatu no visiem leņķiem. "Es tomēr neesmu pārliecināts," viņš teica. "Es nezinu, vai izskatos pats pēc sevis."
"Kungs izskatās pasakaini," spogulis apgalvoja. "Ceriņkrāsa tik labi papildina tavu dzeltenīgo sejas krāsu un lieliskās, piķmelnās ūsas. Un vizuļi sader ar draiskulīgo mirdzumu tavās acīs." Tas apklusa. "Vai kungs šovakar iecerējis doties kādā jaukā izklaidē?"
"Es domāju, ka varētu iegriezties pāris naktsklubos, kamēr esmu Goblinpilsētā," nenoteikti sacīja Ragainais Barons.
"Tad tu noteikti atstāsi iespaidu uz dāmām ar šādu ģērbšanās manieri," teica spogulis.
Ragainais Barons laimīgi pamāja ar galvu.
Izvietots augstas drēbju veikalu grēdas apakšējā stāvā, veikals īesvaidīšanas smalkie tērpi bija slavens ar pārsteidzošo tērpu izvēli par mežonīgām cenām un savu ainājošo spoguli. Parasti Ragainais Barons nebūtu ne sapņojis par iepirkšanos tik dārgā vietā. Ingrida to nemūžam neļautu.
Bet Ingrida lai slavēta viņas piemiņa vairs nebija tuvumā. Skumjā un traģiskā kārtā un, iespējams, uz visiem laikiem Ingrida bija pazudusi. Un līdz ar viņu beigušās tās dienas, kad Ragainajam Baronam nācās iepirkties Grablija palētināto tērpu veikalā. Nemaz nepieminot faktu, ka Grablijs bija iejaucis viņu notikumā ar dziedošajiem aizkariem, goblinam nebija nekā cita ko piedāvāt, kā vien lētas lupatas. Turpretī šie jaunie tērpi… Te varēja sajust kvalitāti.
Ragainais Barons izlieca kaklu. "Vai tu esi drošs, ka mans dibens neizskatās liels šajās spīguļojošajās zeķbiksēs?" viņš jautāja.
"Tieši otrādi," atbildēja spogulis. "Īstenībā es nupat domāju, cik ļoti tās padara slaidu, īpaši jau ievilktas tajos lakādas zābaciņos. Un vizuļiem izšūtā tunika uzsver gan plecu platumu, gan vidukļa šmaugumu. Tik ļoti glīti," tas teica. "Tik ļoti pēc tevis kungs, ja es drīkstu tā izteikties!"
"Tu mani uz to esi pierunājis," paziņoja Ragainais Barons. "Es ņemšu to visu."
"Lieliska izvēle," sacīja spogulis. "Un izdevīgs pirkums par tikai divsimt piecdesmit zelta gabaliem. Kungs sacels īstu traci uz dejas grīdas." Tas pieklusa. "Vai kungam bija padomā kāds īpašs naktsklubs?"
Ragainais Barons lēni pamāja ar galvu. Divsimt piecdesmit zelta gabalu šķita briesmīgi daudz par tuniku, zeķbiksēm un zābaciņiem. Tomēr tas būs tā vērts. "Šmultgās Modās kunkuļu krēma klubs esot visai labs," viņš teica.
"Ak, tiešām!" jūsmoja spogulis. "Esmu dzirdējis, ka olu krēma kūku dēļ varot vai nomirt." Tas iespurdzās. "Un pati Šmulīgā Moda nevarēs novaldīties, nepalaidusi savas lielās, olu krēma kūku svaidošās rokas, kad tevi ieraudzīs!"
"Daru tev zināmu, ka esmu laimīgi precējies vīrietis," sacīja Ragainais Barons, briesmīgi nosarkdams. (Ja vien Ingrida jebkad, jebkad to padzirdētu…)
"Ak, tu vari man uzticēties," sazvērnieciski teica spogulis. "Ja kungs tagad pienāktu pie kases…"
Tobrīd veikala durvis atsprāga vaļā, un Ragainais Barons atskatījies redzēja iedrāžamies iekšā savu kalpotāju koši piesarkušu un aizelsušos. "Te tu esi, kungs!" viņš aizelsies teica. "Es tevi visur izmeklējos."
Ragainais Barons neiecietīgi nopūtās. "Kas nu atkal, Benson?" viņš noprasīja. "Vai man ne uz mirkli nevar būt miers?"
"Lūdzu, kungs," teica Bensons, noliekdams galvu. "Piedod, kungs, bet tas tiešām ir svarīgi." Viņš parakņājās kabatā. "Pienākusi vēl viena vēstule sakarā ar baronesi."
"Ar Ingridu?" jautāja Ragainais Barons, pietvīkdams vēl trakāk nekā iepriekš. "Vēstule?"
"To piegādāja sikspārņputns," paskaidroja Bensons. Viņš pasniedza pergamenta lapu. "Tur rakstīts, ka tie viņu iemērkšot eļļā un vārīšot katlā!"
Ragainais Barons noklakšķināja mēli un papurināja galvu. "Cik briesmīgi," viņš teica.
"Bet, kungs!" iesaucās Bensons.
"Ne tagad, Benson," sacīja Ragainais Barons. "Es jau esmu nokavējis bruņucepures pulēšanu, nemaz nerunājot par ragu asināšanu."
"Kā es vienmēr saku," spogulis jūsmoja, "Tieši pēdējie apdares sīkumi izšķir visu."
"Bet, kungs," Bensons mēģināja vēlreiz. "Vēstule… Ingrida… Ko tu domā darīt?"
"Kas svarīgāks, to vispirms," atbildēja Ragainais Barons. "Galu galā šādas padarīšanas nevar sasteigt, vai ne?"
Salašņu bariņš devās uz priekšu pa putekļaino ceļu. Labajā pusē Smaržu purvs kūsāja un paukšķēja dziestošajā gaismā. Kreisajā pusē pret debesīm iezīmējās Milžu
kalnu robotās virsotnes. Tālu, tālu priekšā virs apvāršņa sāka pacelties smailas koku galotnes.
Džo bija iekārtojies Norbertam uz labā pleca, un Henrijs rikšoja viņiem nopakaļus. Randalfs, šoreiz ceļodams nomodā, sēdēja Vlpšņa rotātajos seglos blakus Brendai. Milzīgais smaids viņa sejā bija tik nemainīgs, tik nekustīgs, ka izskatījās kā uzkrāsots. Randalfs Gudrais bija septītajās debesīs.
"Lūdzu, pastāsti par to notikumu, kad tu cīnījies ar Melnās lagūnas kārpaino zarnurijēju. Kā tu teici, kādos rupjos vārdos tu viņu nosauci?" Viņš kā apreibis sagrīļojās. "Ak, Brenda, karotājprincese, tu esi tik drosmīga un spēcīga, un tik neganta…"
Brenda iesmējās (zvanu skaņas, iedomājās Randalfs) un uzsita burvim pa muguru.
"Ūūf!" noelsās Randalfs, un smaids vienā mirklī pazuda.
"Pietiek runāt par mani, Rodnij," sacīja Brenda. "Saki man, kur tieši ir Ņirgu nora?"
Randalfs palūkojās tālumā un pamāja ar galvu. Koku rinda tagad bija tuvāk. "Ņirgu nora ir pašā vidū tam tur," viņš teica. "Elfu mežam."
Brenda sarāvās. "Elfu mežam?" viņa pārjautāja. "Elfu mežam? Vai es pareizi saklausīju?"
.
5
Bum!
"Au!" iekliedzās Randalfs, kurš bija atgriezies uz Norberta pleca un mēģināja (neveiksmīgi) izvairīties no priekšā esošā zara.
Bum!
"AU!" Randalfs iegaudojās, piesardzīgi berzēdams pieri. "Skaties, kur tu ej, Norbert! Tas tiešām sāpēja!"
"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš pieliecās, cik zemu vien varēdams. "Vai tā ir labāk?"
Bum!
"Kaut kas traks!" Randalfs iesaucās, kad viņam no smailās cepures gala tika norauts mazais lietussargs. "Norbert, nocel mani zemē. Tur nekas neiznāks. Man vienkārši būs jāiet kājām."
Norberts darīja, kā viņam bija likts.
"Tā jau ir labāk," sacīja Randalfs, aiziedams tālāk pa mežu. "Neatpalieciet, jūs tur," viņš sauca atpakaļ. "Nekādas slaistīšanās! Galu galā mēs esam devušies svarīgā misijā."
Veronika noplivinājās lejā un nosēdās uz viņa smailās cepures malas. "Kas par steigu, Resnīt?" viņa jautāja. "Nē,
nesaki man. Vai gadījumā tam nevarētu būt kāds sakars ar faktu, ka tevi balsta karotājprincese uz kaujas kaķa?"
"Viņa ir brīnišķīga, vai ne?" izdvesa Randalfs, sapņainam smaidam rotājoties uz lūpām.
Viņiem aiz muguras Džo parāva Henriju aiz pavadas. "Nāc, draudziņ," viņš teica. "Ja tu apstāsies apostīt katru koku, mēs necik tālu netiksim."