Džo paskatījās apkārt. Ar saviem garajiem, spīdošajiem koku stumbriem, kas mirdzēja krēslā, ar ziedošajiem kazenāju mudžekļiem un kuplajiem paparžu puduriem Elfu mežs tiešām izskatījās skaists. Bet kaut kas tajā lika viņam justies mazliet neveikli, it kā viņu kāds novērotu. Viņš pagriezās un paskatījās uz Brendu, kas vēl aizvien kavējās pie meža malas.
"Kas noticis, Brenda?" Džo jautāja. Viņš pagāja atpakaļ un maigi satvēra viņu aiz elkoņa. "Vai kaut kas nav kārtībā?"
"Nu, tā," Brenda iesāka.
"Jā?" Džo viņu mudināja.
"Nelaime ir tā… es īsti nezinu, kā lai to pasaka." Brenda kaunīgi nodūra acis.
"Tu vari man teikt," klusi ierunājās Džo. "Kas tev nedod miera?"
"Tas ir Elfu mežs," paskaidroja Brenda. "Elfu mežs."
"Jā," piekrita Džo.
"Mežs pilns ar elfiem," asarainā balsī sacīja Brenda.
"Kas ir, Brenda?" atskanēja balss. Tas bija Randalfs, kas, palicis viens pats, bija atnācis atpakaļ, lai noskaidrotu, kas kavē pārējos. "Elfu mežs? Pilns ar elfiem?" viņš pārjautāja. "Ja tu ceri ieraudzīt elfus Elfu mežā, baidos, ka būsi vīlusies. Elfu mežā jau gadiem ilgi nav bijuši elfi."
"Nav bijuši?" jautāja Brenda, sārtumam atgriežoties vaigos.
"Es piemirsu, ka tu esi bijusi projām," teica Randalfs. "Redzi, Brenda, tik liels ir pieprasījums pēc cītīgi strādājošiem
maziem puišiem, ka pēdējā vieta, kur viņus var atrast, patlaban ir Elfu mežs."
"Vai tiešām?" smaidot jautāja Brenda.
"Šajos laikos viņi visi ir uz Troļļu tilta, Goblinpilsētā un Ragainā Barona pilī, strādā, vai no ādas laukā līzdami, lai viņiem veiktos," stāstīja Randalfs. Viņš paraustīja plecus. "Piedod, ka man nācās sarūgtināt tevi."
Brenda iesmējās. "Ar to es tikšu galā," viņa teica, sapurinādama savas ugunssarkanās bizes. Viņa ar lielo roku uzsita Randalfam pa plecu. "Aiziet, Reimond, parādi man ceļu uz Ņirgu noru."
Mati Randalfam uz pakauša maigi notirpa. "Ar lielāko prieku," viņš sacīja.
Kādas kārtīgas desmit minūtes viņi lieliski virzījās uz priekšu pa mežu, ēnām kļūstot garākām. Elfu mežs izskatījās īpaši skaists rietošās saules staros, kad krēslas gaiss mainījās no dzeltena līdz zeltainam un tālāk, atgādinot nospodrinātu kaparu. Putni čivināja zaros. Radījumi skrāpējās un rosījās raibajās ēnās. Silts, maigs vējiņš čukstēja trīsuļojošās lapās.
"Mežs gan izskatās jauks," Džo sacīja.
"Viņš domā, ka mēs izskatāmies jauki," teica kāda balss tieši viņam aiz muguras.
Džo strauji pagriezās apkārt. Tur neviena nebija. Droši vien tā ir mana iztēle, viņš domāja, vai arī vējš zaros. Viņš steidzās pakaļ pārējiem, vilkdams Henriju aiz sevis.
Viņš tos panāca nelielā pļaviņā. Randalfs sēdēja uz veca celma, piesarkušu seju un smagi elsdams.
"Nav nekādas jēgas," viņš žēlojās. "Es nevaru iet tālāk. Esmu galīgi novārdzis… Man jāatpūšas…"
"Nu, no tiesas!" iesaucās Veronika. "Pagājis vairāk par trim soļiem, un Resnītim, paskat, jāgulas gar zemi."
"Pasaki, lai viņa aizveras, Norbert," vārgi izdvesa Randalfs. "Es esmu pārāk noguris."
"Aizveries, Veronika," rāmi teica Norberts.
"Jau tiešām metas tumšs," apkārt skatīdamās, sacīja Brenda, "un šī te šķiet laba vieta nometnei. Mēs apmetīsimies te uz nakti un mundri dosimies atkal tālāk rīt agri no rīta."
"Gluži manas domas," piebalsoja Randalfs, izstiepdamies uz celma. "Tu uzņemies atbildību par nometnes izveidošanu, Brenda, kamēr es mēģinu atgūt spēkus."
"Tas resnais sēž uz nabaga vecās Eteles tantes," Džo aiz muguras atskanēja čuksts.
"Briesmīga nekaunība!"
"Nepievērs viņiem uzmanību, un viņi drīz aizies."
Džo paskatījās apkārt. Vai viņš juka prātā? "Hei!" viņš uzsauca. "Vai te kāds ir?"
"Beidz niekoties, Džo," teica Randalfs, uzmaucis cepuri pār acīm, "un palīdzi Brendai. Āā," viņš novaidējās, "es jūtu, kā man piepampst potītes."
"Noklāj segu, lūk, tur," Brenda izrīkoja Norbertu. "Tad ej un atnes malku. Veronika, tu savāc iekuru. Un, Džo, salasi mazus akmeņus un izliec tos aplī. Te mēs kursim ugunskuru." Viņa atāķēja lielu, melnu katlu Ošņām no muguras. "Es pagādāšu kaut ko mazu vakariņām."
"Tikai ne pārāk ilgi," sacīja Randalfs. "Es jūtu, ka kļūstu aizvien vārgāks."
"Tas vārgums ir galvā!" iesaucās Veronika.
"Iekurs, Veronika," teica Randalfs. "Labas kvalitātes iekurs ir pamatā katram labam ugunskuram. Vai tā nav, Brenda?"
"Tā ir, Rūdolf," atbildēja karotājprincese, sagriezdama ripiņās vairākus burkānus un sīpolus no Vīpšņa seglu somas un iemezdama tos katlā.
Pusbalsī kurnot, Veronika aizlaidās tumstošajās ēnās. Norberts viņai sekoja, lielajās rokās satvēris savu cirvi. Džo sāka vākt akmeņus un veidot ugunskura apli. Kaut kur netālu atskanēja monotona balss.
"Viena maza turku pupa. Jo, ho, ho, un riebīgs vecs slaists!" tā teica.
Džo nolēma to izdibināt līdz galam. Viņš pagāja balss virzienā. Tur, kur beidzās pļava, viņš apstājās. Tieši priekšā bija meža strauts, kas plūda starp kokiem un jautri burbuļoja.
"Futbols. Teniss. Elkonis. Ieeļļo tos riteņus un pievelc to buru. Ceriņi ir meitenes labākie draugi…"
"Runājoši strauti!" nodomāja Džo, papurinādams galvu. Tikai Jezgas zemē!
Pēkšņi viņš aptvēra, cik briesmīgi izslāpis jūtas. Nometies ceļos, viņš iesmēla saujās vēso, dzidro ūdeni un jau taisījās padzerties, kad stingra roka uzsita viņam pa plecu.
"Nē!" noteikti sacīja kāda balss.
Džo pacēla acis. Tā bija Brenda. "Nekad nedzer no čalojoša strauta, iepriekš nenovārījis ūdeni. Katram gadījumam," viņa teica, piepildīdama katlu.
"Kādam gadījumam?" jautāja Džo.
Tajā mirklī gaisu pildīja sāpjpilni kliedzieni.
"Vai!" "Āā!" "Au!"
"Viņš par to samaksās!" atskanēja balss. "Pagaidi tikai!"
Brenda un Džo steidzās atpakaļ uz pļavu, tur uzejot Randalfu, kas vēl aizvien bija izstiepies uz celma.
"Vai tas biji tu?" jautāja Džo.
Randalfs sarauca pieri. "Es domāju, ka tas biji tu" viņš teica.
Viņi paskatījās viens uz otru. "Norberts?" viņi iesaucās abi reizē.
Tobrīd pieminētais milzis izbrāzās no kokiem, lielajās rokās turēdams lielu klēpi malkas. Viņš piegāja pie Džo veidotā akmeņu apļa un nometa nešļavu tam blakus.
"Smags darbs," viņš sacīja, noslaucīdams sviedrus no pieres.
"Vai tev vajadzēja sacelt tādu troksni, Norbert?" Randalfs apjautājās. "Es tevis dēļ kādu brīdi raizējos."
"MJJllmm blmmnflk!" Veronika murmināja, parādīdamās no kokiem, knābī turot zariņus, salmus un sausas mizas gabalus. Viņa nolidinājās lejā, uzmetās uz viena no akmeņiem un atvēra knābi. Iekurs nokrita zemē. Veronika pievērsās Brendai. "Un no kā nomira tavs pēdējais vergs?" viņa jautāja.
"Pietiek, Veronika," sacīja Randalfs.
"Tik tiešām!" sacīja Veronika, sabužinājusi visas kakla spalvas. "Es tikai esmu maza. Nevis kā tā lielā, lempīgā sarkanmatu…"
"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Tā nevar runāt ar karotājprincesi." Viņš vērsās pie Brendas. "Piedod, augstība," viņš teica. "Viņa to nebija tā domājusi."
"Biju gan!" Veronika dedzīgi uzstāja. "Es…
"Aizveries, Veronika!" viņu skaļi apsauca Randalfs.
"Hmmm!" viņa sašutusi nokliedzās un uzspurdza nokarenā zarā.
Kad ugunskurs bija sakrauts, iekurts un liesmoja, Brenda uzlika ūdens pilno katlu uz uguns, un drīz vien viņi visi sasēdās uz Norberta lielās, biezās segas, ēzdami Brendas visai ūdeņaino burkānu un sīpolu sautējumu. Vējš pierima. Atmirdzēja zvaigznes. Viņiem virs galvas pilns mēness zalgoja pār meža zaru kupolu.