Veronika ugunskura gaismā knābāja putnu barības sēkliņas. Džo sēdēja blakus Henrijam, ar vienu roku apskāvis sunim kaklu. Ošņa bija saritinājies pie uguns un apmierināts murrāja. Brenda sēdēja, kājas sakrustojusi, un spodrināja zobenu, liesmu gaisma apmirdzēja viņas daiļi veidotos vaibstus.
Randalfs nolika zemē savu bļodiņu ar sautējumu. Viņu acis satikās. Randalfs pasmaidīja. "Pastāsti mums vēl par saviem piedzīvojumiem, Brenda," viņš teica, izstiepdamies uz segas. "Vai tu re, te gan ir ērtāk nekā tajā karaliskajā liela izmēra gultā," viņš laimīgi nopūtās.
"Vēl par piedzīvojumiem," atkārtoja Brenda, pētīdama robus asmenī. "Pag, pag…"
"Par vēlu," sacīja Veronika. "Viņš jau ir iesnaudies."
Gaisu pildīja zema, griezīga krākšana. Brenda pasmaidīja. "Viņam patīk atpūsties, vai ne? Bet mēs visi varētu kārtīgi izgulēties pa nakti," viņa teica. "Mūs gaida liela diena. Ošņa paliks sargāt, labi, Ošņa?"
Lielais svītraini rozā kaķis piecēlās no vietas pie uguns un pamatīgi izstaipījās. Henrijs ierējās un pieskrēja tam klāt, lai biedriski pakavētu laiku.
Džo atgūlās uz biezās segas, rokas salicis aiz galvas, un skatījās mēnesnīcas debesīs. Tā bija gara diena bijusi. Beidzot viņi bija devušies ceļā. Beidzot viņš bija uzsācis savu misiju.
Tepat līdzās Randalfa zemajiem, griezīgajiem krācieniem drīz pievienojās Norberta dārdošie krācieni un Veronikas klusinātie svilpieni. Džo aizvēra acis. No tālienes viņš varēja saklausīt neskaidras čalas.
"Aizver durvis. Atver kāmi. Rabarbers, rabarbers. Piedod man, augstība…"
Džo klusībā pasmaidīja. Pat balsis bija izrādījušās nepavisam ne draudīgākas par čalojošu strautu, "jezgas zeme!" viņš miegaini domāja. "Kas tā par vietu!"
Brenda iebāza makstī zobenu un, piemetuši vēl vienu pagali ugunskurā, iekārtojās uz guļu.
"Tagad viņi dedzina gabalu no vectantes Lavīnijas," nomurmināja sašutusi balss.
"Un visapkārt lido dzirksteles!" čukstēja cita.
"Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet," trešā drūmi piebilda. "Mēs viņiem parādīsim!"
Ja Džo būtu dzirdējis šīs balsis, viņš būtu aptvēris, ka tās nepieder čalojošai urdziņai, runīgam strautam vai pļāpīgai upei. Bet viņš tās nedzirdēja, tāpat kā dīvaino čaboņu un šļūkājošo troksni, kas sāka atbalsoties gaisā, jo Džo bija cieši aizmidzis.
Pār Ņirgu noru spīdēja pilns mēness, spoži apgaismodams meža pļavu, kur bija sapulcējušies simtiem mazu, izkāmējušu elfu, kas satraukti plātījās, pļāpāja un smējās. Viņi gaidīja, sastājušies rindās paaugstinājuma priekšā, uz kura atradās aiigsta pults un septiņu krēslu rinda.
"Mēness ir uzlēcis," viens teica. "Es esmu tā uztraucies!"
"Nevaru vien sagaidīt," teica cits.
"Es arī ne," iečiepstējās trešais, tad ceturtais un piektais.
Drīz vien viss elfu pūlis cits caur citu piekrītoši čaloja, ja bija kāds grūts darbs darāms, tad viņi gribēja to sākt.
Tajā brīdī izstīdzējis stāvs cieši piegulošās garajās zeķēs un mirguļojošā sarkanā žaketē uzlēca uz skatuves un sasita plaukstas.
"Laipni lūdzu!" viņš iesaucās. Vienā mirklī plātīšanās, pļāpāšana un smiešanās norima. "Laipni lūdzu Ņirgu norā un sveicināti brīvdienās, kuras neviens no jums neaizmirsīs!"
"Urā!" elfi iekliedzās, pīkstošajām balsīm atbalsojoties gaisā.
"Kaulus lauzējs darbs!" viņš paziņoja.
"Urā!"
"Nebeidzama piepūle!"
"Urā!"
"Grūti uzdevumi cits citam galā!"
"Urā!" elfi uzgavilēja skaļāk nekā iepriekš.
"Un kurš ir tas, kas padarījis to visu iespējamu? Tas, kam jāpateicas par šo sirsnīgo ielūgumu? Tas, ko jūs ar nepacietību vēlaties satikt. Tas ir viens… vienīgais… doktors Kampiens no Ņirgu noras!"
Atskanēja trokšņains atzinības rēciens, kad parādījās doktors Kampiens, cieši ietinies savā tumšajā mantijā ar kapuci. Viņš uzkāpa pa glītiem virpojumiem rotātām kāpnēm paaugstinājuma malā, pakāpās uz sarkankoka pults ar rožkoka inkrustāciju un pacēla galvu. Divas caururbjoši zilas acis nikni zalgoja no pārkarenās kapuces apakšas, nopētot sapulcējušos. Elfi apklusa.
"Paldies, Kventin," doktors Kampiens sacīja, pamādams ar galvu mirguļojošam stāvam, kurš kautrīgi piesarka.
Doktora Kampiena skatiens, veroties uz elfiem, kļuva saspringtāks. "Es solīju jums grūtu darbu, un tieši to jūs dabūsiet!" viņš paziņoja.
Elfi atkal atguva balsi. "Urā!" viņi iekliedzās unisonā.
"Jūs tiksiet iesaistīti pasākumā, kuram līdzīgs nekad agrāk nav redzēts Jezgas zemē," viņš turpināja skaļā un skaidrā balsī. "Jums būs jāuzceļ augsta konstrukcija no paša sākuma, gāžot kokus…"
"Jau atkal sākas," no pļavas malas atskanēja pagurusi balss.
"Viņam vajadzīga mācība," īgni nomurmināja cita.
"…sagatavojot kokmateriālus un samontējot celtni no ārkārtīgi slepeniem plāniem." Viņš uz mirkli apklusa. "Ārkārtīgi slepeniem plāniem," viņš atkārtoja. "Kventin," viņš uzsauca. "Kur ir ārkārtīgi slepenie plāni?"
"Piedod, kungs," skanīgi atsaucās Kventins. "Nāciet, jūs visi," viņš teica. "Te, uz paaugstinājuma."
Pusbalsī kurnēdami, septiņi burvji rindā katrs tērpies garā mantijā un smailā cepurē, ar sarullētiem uzmetu-
miem rokā uzkāpa pa kāpnēm un, pieklusinātai šķindoņai skanot, kolonnā aizgāja pa paaugstinājumu. Katrs no viņiem ieņēma savu vietu. Viņiem apsēžoties, mēness gaismā mirdzēja ķēde, kas visus saistīja.
Kreisajā pusē atradās Rodžers Grumbainais. Blakus viņam Bertrams Neticami Matainais un vina brālis Boriss Plikpauris. Tad sekoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais, Melvins Gaišsārtais un pēdējais arī mazāk svarīgais Kolins Nenoteiktais.
Doktora Kampiena acis liesmoja. "Paldies, Kventin," viņš atkārtoja, balsī skanot neizteiktiem draudiem. "Šie ārkārtīgi slepenie plāni ir sadalīti septiņās daļās," viņš turpināja. "Katrs no jums tiks norīkots pie viena burvja, kurš pārraudzīs jūsu atsevišķās sekcijas tapšanu. Kad visas septiņas sekcijas būs pabeigtas, tās tiks apvienotas manas pieredzējušās rokas vadībā." Doktors Kampiens izslējās visā augumā un pacēla galvu. "Munis ir darbarīki!" viņš paziņoja.
Elfi uzgavilēja.
"Mums ir prasme!"
Gaviles pieņēmās spēkā. Pēkšņi, pārspējot satraukto elfu rēkoņu, atskanēja skaļa un griezīga balss. "Kampien!"
Gaisma doktora Kampiena acīs kļuva manāmi vājāka. "Ingrida," viņš nomurmināja. Viņš pievērsās Kventinam. "Aizej tu," viņš teica. "Tu viņai patīc."
"Bet viņa sauca tevi," iebilda Kventins. "Baidos, ka es sagādāšu šausmīgu vilšanos."
Burvji ķiķināja bārdā.
"Es gaidu, Kampien!" Ingrida valdonīgi sauca, balsī dīvaini sajaucoties dedzībai un nepacietībai. "Vai eļļas ir gatavas? Vai ūdens ir diezgan karsts? Es tik ļoti gaidu savu jauko vannu!"
Doktors Kampiens novaidējās. Pievēršoties elfiem, viņa skatiens kļuva stingrs. "Pie darba!" viņš iekliedzās. "Pie darba! Tūlīt!"
"Mostieties, visi, mēs esam ielenkti!" neatlaidīgā balsī uzsauca Brenda.
Pamodusies no Ošņas spalgā kauciena un Henrija izmisīgās riešanas, viņa bija atvērusi acis un atklājusi, ka nometne kļuvusi par cietumu, ko ieskāva koku siena. Pa nakti koki bija pulcējušies viņiem apkārt, līdz viņi bija iesprostoti Norberta segas lieluma laukumā.