"Lieliski," uzslavēja galvenais viesmīlis. "Kungs varbūt gribētu, lai es to droši novietoju garderobē?"
"Nekādā ziņā ne," iebilda Ragainais Barons, papurinādams galvu. "Es nekad nekur neeju bez savas bruņucepures," viņš sacīja. "Galu galā es taču esmu Ragainais Barons."
Rūķim pārsteigumā aizrāvās elpa. "Ragainais Barons, man būtu vajadzējis zināt!" viņš iesaucās. "Ragainais Barons. Goda vārds, kungs, bet mēs esam pagodināti." Viņš pastiepa lipīgu roku. "Lišķis tavā rīcībā, kungs."
Ragainais Barons pamāja ar galvu.
Lišķis iesmējās. "Ragainais Barons!" viņš atkārtoja. "Es gandrīz nespēju tam noticēt! Un tevi šovakar sagaida tādas
izpriecas. Un tagad, kungs, ja tu paņemtu krūšautu un sekotu man, es tevi pavadīšu uz labāko galdiņu klubā." Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja. "Tas ir tieši apšaudes līnijā." Viņš pagriezās uz papēžiem. "Nāciet man līdzi."
"Ja es varētu iet līdzi, es būtu nopietni uztraukts," pusbalsī nomurmināja Bensons, sekodams Lišķim un Ragainajam Baronam lejup pa ieejas kāpnēm un tālāk pa kluba grīdu.
Mūzika kļuva skaļāka; pūļa troksnis pieņēmās spēkā. Kad Lišķis veda viņu garām bāram, Ragainais Barons, kam krūšauts bija nostiprināts ap kaklu, ar interesi vēroja, kā gara auguma milzis netīrās darba biksēs lauza ceļu uz priekšu.
"Ko pasūtīsi?" skarbi noprasīja bārmenis.
"Man dubulto bežē krēma kūku," sacīja milzis.
"Tūlīt būs," teica bārmenis, iepildīdams biezu, lipīgu masu lielā glāzē, izdekorēja to ar diviem bezē gabaliem un ķirsi un tad visu to iegāza gaidošajam milzim sejā.
ŠĻĀKT!
"Burvīgi!" noteica milzis mazliet pieklusinātā balsī. Viņš nometa zelta gabalu uz letes. "Un vienu pats sev!"
"Nekas nav iebilstams," atbildēja īgnais bārmenis. Viņš noskatīja bāru visā garumā. "Nākamais!" viņš uzkliedza.
Balsis uzstājīgi sauca. "Es! Es! Es!" "Es te biju pirmais!" "Beidz spraukties priekšā!" "Apšņaukātu sīrupa torti ar garnējumu!"
"Vai kungs kaut ko gribēs no bāra?" jautāja Lišķis.
"Jā," atbildēja Ragainais Barons. "Bārmeni," viņš valdonīgi uzsauca. "Pāris labāko krēma kūku, kādas vien goblini pazīst, lūdzu."
"Tu dabūsi, ko tev dos, un tev tas garšos," noņurdēja bārmenis, liekot visā bāra garumā atskanēt sīkiem smiekliņiem.
"Atsūti tās uz augšējo galdiņu," sacīja galvenais viesmīlis. Viņš pagriezās pret Ragaino Baronu. "Uz šo pusi, kungs."
Viņš uzveda tos pa dažiem pakāpieniem uz izvirzītas platformas. Turienes galdiņš bija aizņemts, visās sešās vietās sēdēja pusducis spilgti izkrāšļotu goblinu dāmu notraipītos balles tērpos un pilošās diadēmās. Lišķis ātri aizraidīja viņas projām un ar netīru lupatu noslaucīja galda galu.
"Sēdies, Baronība," viņš teica, turēdams krēsla atzveltni un pastumdams to, kad Ragainais Barons apsēdās. "Vakara izklaide drīz vien sāksies."
Bensons apsēdās iepretī krēslā. Tieši tobrīd divi rīsu pudiņi ar dzeltenu ievārījumu aizlidoja viņam pār galvu. Netālu stūrī divi goblini iespiedzās aiz sajūsmas, kad viņus pēkšņi apšļakstīja zemeņu un ķiploku želeja.
"Izskatās, ka ir jau sākusies," ievēroja Ragainais Barons.
"Tas vēl nav nekas, kungs," paskaidroja galvenais viesmīlis. "Pagaidi, līdz sāks lielot smagsvara trifeles."
Tobrīd viesmīlis, pilēdams no rīsu pudiņa un šokolādes mērces, ieradās no bāra ar divām lielām krēma kūkām uz paplātes. Viņš tās nolika priekšā Bensonam un Ragainajam Baronam.
"Uz kluba rēķina," paziņoja Lišķis.
"Paldies," pateicās Ragainais Barons, paņemdams savu kūku. Viņš pagriezās pret Bensonu. "Še tev olu krēms acīs!" viņš iekliedzās un iegrūda krēma kūku kalpotājam sejā.
"Blaberli blūf!" Bensons nobuldurēja, noslaucīdams muti krūšautā. "Tu esi pārāk laipns, kungs. Atļauj man!" Viņš pacēla pats savu kūku un ietrieca to Ragainā Barona dedzīgi gaidošajā sejā.
"ATam!" iesaucās Ragainais Barons. "Izcili! Vēl divas krēma kūkas," viņš uzsauca aizejošajam viesmīlim. "Un tad citu pēc citas!"
Kad galvenais viesmīlis bija projām, Ragainais Barons, acīm satraukti mirdzot, pievērsās Bensonam. "Goda vārds, tas man liek atkal justies jaunam!" Viņš atgāzās atpakaļ krēslā. "Es biju galīgi aizmirsis, kāda ir sajūta sestdienas vakarā Goblinpilsētā," viņš sacīja. "Vecajos laikos es tiešām mēdzu dot sev vaļu.
Bensons sarauca pieri. "Vai tiešām, kungs?"
"Protams, tas bija tad, kad man uz to nesās prāts," Ragainais Barons paskaidroja. "Tu nevarētu noticēt, redzot mani tagad, Benson, bet agrāk, kad es biju jauns, es biju īsts brunču mednieks."
"Taisnība, kungs," piekrita Bensons. "Es nevarētu noticēt!"
"Jā, jā, Benson," Ragainais Barons turpināja, "visā Goblinpilsētā nebija nevienas goblinu jaunavas, kas būtu spējusi turēties pretī manam valdzinājumam, tici man."
Bensons pamāja ar galvu. "Tas varētu būt, pirms tu satiki Baronesi Ingridu," viņš teica.
"Skaidrs, Benson," sapņaini sacīja Ragainais Barons ar izklaidīgu skatienu. "Es zināju, kad es satiku Ingridu, ka manas krēma kūku mētāšanas dienas ir pagājušas."
Tobrīd parādījās otrs viesmīlis. "Divas krēma kūkas," viņš paziņoja.
"Tas ir mums," atsaucās Ragainais Barons.
Tā kā leijerkastnieks grieza kloķi ātrāk un ātrāk, tad mūzikas dunoņa kļuva aizvien trakulīgāka. Visā plašajā telpā goblinu, troļļu un milžu galdiņi izkliedza pasūtījumus. "Vēl smirdošā īrisa pudiņu." "Ķekatpeles piena uzputeni visiem!" "Spļaudekļu kūku!" Un, kunkuļainā olu krēma kūkām zalvēm vien lidojot pa telpu, sienās atbalsojās sajūsmas saucieni un prieka kliedzieni.
Nomaldījusies krēma kūka trāpīja Ragainajam Baronam pa bruņucepures sānu un nokarājās no viena smailā raga. "Tad nu gan!" viņš ķiķinot iesaucās. "Te iet aizvien trakāk!" Viņš pievērsa uzmanību kunkuļainā olu krēma kūkai sev priekšā. Viņš nošmaukstināja lūpas. "Vai tu negribētu pildīt šo godpilno pienākumu, Benson?"
Pēkšņi visas gaismas izdzisa, un klubs ieslīga tumsā. Ragainais Barons novērsās no krēma kūkas un pavērās apkārt. Nākamajā brīdī prožektors iedegās telpas tālākajā galā, apgaismojot sarkanu satīna priekškaru lielu, platu kāpņu galā.
Pūlis, visi kā viens, aizturēja elpu. Piepeši priekškars nodrebēja, pašķīrās, un kāpņu augšā parādījās korpulenta trolle.
"Tā ir viņa!" kāds iesaucās.
"Tā ir Šmulīgā Moda!"
Krāšņi tērpta piegulošā, mirguļojošā kokteiļkleitā (ar īpaši lielisku želejas krēma traipu uz viena sāna), ar biezajiem matiem, kas bija rotāti ar slinkumputna spalvām un sakārtoti augstu virs galvas, Šmulīgā Moda bija iespaidīga figūra. Un, kad atskanēja leijerkastes spēlēta melodija, viņa lēni, līgani sāka kāpt lejup pa kāpnēm.
Kad viņa bija sasniegusi apakšu, Šmulīgā Moda pievērsās skumjajam goblinam ar leijerkasti. "Nospēlē to vēlreiz, Spem!" viņa nočukstēja.
Leijerkastnieks pavilka sviru un pagrieza rokturi. Atskanēja skaļš, dārdošs ritms Um-pa-pā! Um-pa-pā!un, sākoties pazīstamai melodijai, Ragainais Barons pasmaidīja. Šmulīgā Moda pacēla galvu un sāka dziedāt.
"Tu saliec man kunkuļus krēmā, Tu liec manai želejai trīcēt, Tu panāc, lai īriss mans sastingst, Kad dzen savus jokus ar mani."
Balsij kļūstot skaļākai, Šmulīgā Moda līkumoja kluba telpā sajūsminātai publikai pa vidu. Laiku pa laikam viņa
uz bridi apstājās pie kāda galdiņa, lai pabužinātu kādam goblinam matus, pakutinātu kādam goblinam pazodi un lai iegrūstu kārās goblinu sejas gaidošajās krēma kūkās. Lai viņa darīja ko darīdama, pūlis uzgavilēja. Tie ēda viņai no rokas burtiski!