"Tieši to viņa domā, Norbert," sacīja Randalfs. "Un līdz tam laikam es būtu pateicīgs, ja tu darītu visu iespējamo, lai ciestu klusu. Zagšus iešana un klusums ir veiksmīgas misijas iezīmes. Tu taču gribi, lai mūsu misija būtu veiksmīga, vai ne?"
"Mm-hmm, "atsaucās Norberts, dedzīgi mādams ar galvu un rokas atkal piespiedis pie mutes.
"Tad dosimies tālāk," paziņoja Randalfs. "Brenda, ej pa priekšu!"
Turēdamies cieši kopā, bezbailīgie ceļotāji turpināja gaitu cauri Elfu mežam, cik ātri vien varēja, un tas, pateicoties Randalfa aizvien biežākām apstāšanās reizēm, nemaz nebija ātri. Elsdams un pūzdams viņš būtu apsēdies uz katra koka celma, pie kura piegāja, ja nebūtu Brendas, kas viņu mudināja uz priekšu.
' "Tagad nav tālu. kungs," viņa teica, satverdama viņu pie elkoņa un virzīdama projām no īpaši aicinoša dižskābarža celma abiem priekšā. "Vēl tikai mazliet tā…"
"Es nevaru," Randalfs nostenējās, smagi apsēzdamies, susinot pieri un tverot gaisu. "Man… vajag… atpūsties…"
"Braši, Resnīt," sarkastiski sacīja Veronika. "Tu esi pārspējis pats savu rekordu. Pagājis mazāk par minūti kopš iepriekšējā celma."
"Mu… mu… muļķības," Randalfs elsa. "Mēs esam gājuši jūdzēm. Vai tā nav, Brenda?"
"Es gan neteiktu, ka jūdzēm," iebilda Brenda. "Un varbūt tu varētu mēģināt neapstāties gluži tik bieži, Rūdolf."
"Aiziet, Randalf," iedrošinot sacīja Džo. "Tu to vari."
"Jums jau nekas," saņemdamies žēlojās Randalfs. "Bet jums nav tādas vārīgas kājas kā man. Es jums saku, mans mazais pirkstiņš beidz mani nost…"
"Nemaz nerunājot par viltīgām atrunām!" Veronika iespraucās starpā.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
"Nu nē, tiešām!" atbildēja Veronika. "Ko tu mēģini apmānīt?"
"Mēs ar to nekur netiksim," sacīja Džo. Viņš pagriezās pret Norbertu. "Vai tu vari viņu nest?"
Milzis pamāja, rokas vēl joprojām stingri piespiedis pie mutes.
"Es nekāpšu Norbertam uz pleca," iebilda Randalfs. "Zari te ir ļoti zemu."
Džo nopūtās. "Varbūt viņš tevi varētu nest kukuragos," viņš ieminējās.
"Ļoti atbilstoši," Veronika ieķiķinājās.
"Ja nu tu uzstāj," Randalfs teica. Viņš piecēlās no celma un nostājās aiz milža. Norberts pietupās. Randalfs stīvi uzlēca viņam uz muguras. "Īīk!" viņš iekliedzās. "Norbert, es slīdu nost!"
Norberts apsvieda rokas aiz muguras, parāva Randalfu uz augšu un atbalstīja viņu no kāju apakšpuses.
"Tā ir labāk," Randalfs sacīja.
"Pankūka, pelikāns, valzirgs, trompete," Norberts runāja, spēcīgi nosarkdams. "P… piedod, kungs," viņš murmināja. "Es… cenšos…"
"Tu vari to pateikt vēlreiz," ieteica Veronika.
"… nepateikt… neko… stulbu… enik, benik, sikelsā, mažors, minors, doktors Kamp…"
"Tagad pietiek, Norbert!" iesaucās Randalfs, pats savām rokām aizspiezdams milzim muti. "Un nesiekalojies!"
"Tā, ja mēs visi beidzot esam gatavi, es domāju, mums vajadzētu kustēties!" ierunājās Brenda savā labākajā karotājprinceses balsī. "Uz kuru pusi, Rupert?"
"Visi sekojiet man," pašapzinīgi teica Randalfs. "Es pazīstu šo mežu kā savus piecus pirkstus. Ej tikai pa labi… Pa labi, Norberti" viņš uzsauca, kad milzis pagriezās pa kreisi. "Tā, pareizi. Un mēģiniet turēties līdzi. Nekādas slaistīšanās aizmugurē!"
Džo sekoja Norbertam cieši pa pēdām, Henrijs vēl aizvien pavadā rikšoja viņam blakus, un Veronika sēdēja uz pleca. Ošņa klusi gāja aiz viņiem. Brenda ar izvilktu zobenu un modri ieplestām acīm noslēdza gājienu.
Un tā viņi turpināja iet un iet. Tālāk un tālāk, un tālāk… Saule pacēlās augstu, šķērsoja debesis un sāka atkal ceļu lejup. Un tomēr viņu ceļojums ritēja tālāk. Reizēm Norberts, kam bija grūti nesiekaloties, kas lika Randalfa rokām slīdēt, atkal atsāka buldurēšanu. Tomēr lielāko tiesu viņi gāja klusēdami, līdz…
"Kaut kas ir greizi," teica Džo.
"Vari to pateikt vēlreiz," atsaucās Randalfs. "Man vajadzētu būt mājaslaivā, ar augšā saceltām kājām, malkojot krūzi jaukas, siltas spļāvienu tējas, nevis lauzties cauri Elfu mežam uz muguras grīļīgam, ļodzīgam, siekalainam milzim, kas nevar vien beigt buldurēt."
Džo papurināja galvu. "Ne jau par to ir runa," viņš sacīja.
Brenda pienāca viņam klāt. "Kas tad ir greizi?" viņa jautāja, satraukti lūkojoties apkārt. "Vai tu kaut ko esi redzējis? Kādu briesmoni? Kādu pūķi? Varbūt… kādu… elfu?"
Džo papurināja galvu un norādīja uz celmu dažus metrus priekšā. īpaši aicinošu dižskābarža celmu… Džo to uzreiz bija pazinis.
"Mēs esam gājuši pa riņķi!" viņš iesaucās. "Ak, Randalf. Mēs esam nomaldījušies!"
Veronika nosprauslājās. "Ticiet Resnītim! "Es pazīstu Elfu mežu kā savus piecus pirkstus," viņš teica. Drīzāk neprātīga iedoma."
"Tas… tas nebiju es," Randalfs plātījās. "Tas bija Norberts."
"Mm hmmm mmm," ar sašutumu noņurdēja Norberts zem Randalfa rokām.
"Tā ir taisnība," sacīja Randalfs. "Nekad nav varējis atšķirt kreiso pusi no labās."
Norberts palaida vaļā rokas. Randalfs nokrita zemē.
"Tenisa bumbiņas! Veļas mazgājamā mašīna! Siers uz grauzdiņa!…" Seju sašķobījis aiz vilšanās, Norberts pagriezās un aizslāja starp kokiem.
"Norbert?" Randalfs sauca viņam pakaļ. "Norbert, tūlīt pat atgriezies. Tu nedrīksti mani te pamest."
"To viņš nupat ir izdarījis," teica Veronika.
Randalfs nopūtās un apsēdās uz dižskābarža celma.
"Ja tu nezini, kur tā atrodas," sacīja Džo, "kā gan mēs tiksim līdz Ņirgu norai?"
' "Vai tu to dzirdēji, Eilīn?" atskanēja tuvējās gobas piesmakusī balss. "Viņi nezina, kā tikt līdz Ņirgu norai."
"Skaidrs, Sten. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi nolēma iet ar tādu līkumu," blakus augošais koks piebalsoja. "Es domāju, ka resnais zina, uz kurieni viņi iet."
"Es tāpat," ierunājās lokans vītols. "Un es neko negribēju teikt," viņš piebilda. "Tas šķita mazliet uzbāzīgi."
"Viņiem vajadzētu iet uz to pusi, vai ne?" teica Stens.
"Pilnīgi noteikti," sacīja Eilīna, "nogriežoties pa kreisi pie akmeņozola Dalilas un atceroties, ka jāpiesargās no viņas dzelkšņiem, un tad tālāk, virzienā uz platānām…"
Džo staroja. "Paldies," viņš sacīja.
Koki iešalcās.
"Ak, kas par jauku jaunu puisi," lapām trīsuļojot, teica sudrabotais bērzs. "Tik pieklājīgs!"
"Jā, nevis kā tas lielais trejāds," piebilda kāds aizvainots ozols.
Tobrīd starp kokiem parādījās Norberts, plati smaidīdams un nostiprinādams jostu. "Tā ir labāk," viņš sacīja. "Es domāju, ka atkal esmu gandrīz normāls, kungs. Es nupat…"
"Jā, jā, aiztaupi mums sīkumus, Norbert," viņu pārtrauca Randalfs, pārņemdams situāciju savā pārziņā. Viņš pieslējās kājās no celma un, Veronikai sēžot uz viņa smailās cepures malas, aizsoļoja uz akmeņozola krūma pusi. "Pasteidzieties, visi," viņš sauca atpakaļ. "Mēs jau esam zaudējuši daudz laika."
Kokiem vadot viņus cauri mežam, mazais pulciņš raiti devās uz priekšu.
"Viņi tur nonāks pavisam drīz," ierunājās viena no platānām.
"Taisnība, Sem," atsaucās cita, tā nodrebinājusies, ka vesela šalts spārnoto sēklu novirpuļoja lejup. "Ja viņiem mazliet paveiksies, tad viņi kaut ko varēs izdarīt ar to nelietīgo doktoru Kampienu."
"Tur vairs ne brīdi nevar kavēties," teica vēl kāds, "kad Ņirgu nora ar katru dienu kļūst lielāka."
"Es paļaujos uz viņiem," piebilda cits. "Es… ak, viņiem vajadzēja turēties mazliet vairāk pa kreisi. Garām Finbārai, vai tā viņu sauca? Tai lielajai eglei… Un uzmanīties, ka nepamodina tēvoci Sedriku…"