"Nekādu cerību," sacīja vēl kāds cits. "Viņš guļ kā baļķis jau gadiem ilgi."
"Tā. Tagad viņi ir uz īstā ceļa."
Nu Džo juta lielāku paļāvību. Šķita, ka Randalfs atradis otro elpu, Norberts atkal bija normāls un pat Veronika bija jautrāka nekā parasti.
"Mēs laikam tuvojamies," viņa teica. "Ieklausieties."
Džo piešķieba galvu. No tālienes viņš varēja saklausīt āmura klaudzienus un urbšanu, un zāģēšanu.
"Āā," skujām trīcot, nodrebinājās gara priede. "Vai tu to dzirdi, Dafne?"
"Doktora Kampiena neģēlīgie plāni," drebelīgā balsī atbildēja vītols. "No tā vien nāk raudiens."
"Neraizējies," sacīja Džo. "Mēs darīsim galu doktoram Kampienam reizi par visām reizēm." Viņš pagriezās. "Vai ne, Brenda?"
Karotājprincese pamāja ar galvu, bet Džo nevarēja nepamanīt, ka viņas seja bija bāla un saspringta, deguns sašķobīts un acis nepārtraukti šaudījās pa ēnām. Blakus viņai Ošņa, šķiet, jutās tikpat nemierīgs.
"Vai tev viss kārtībā, Brenda?" Džo apjautājās.
"Es neesmu droša," atbildēja Brenda. "Tikai tas…" Viņa skatījās zemē sev priekšā. "Kas tas ir?"
Džo sarauca pieri. "Drēbes gabals," viņš teica, paceldams mazu drāniņu ar sarkaniem un baltiem punktiņiem, kas atradās Brendai pie kājām. "Nu un tad?"
"Tas izskatās pēc kabatlakata," balsij iedreboties, teica Brenda. "Kāda elfa kabatlakata."
"Kā tas var būt?" iebilda Džo. "Tu dzirdēji, ko Randalfs teica. Elfu mežā nav elfu."
Brenda rādīja no sevis pa kreisi. "Ja tev var ticēt, tad kas ir tas?"
Džo pacēla no zemes mazu sudraba uzpirksteni. Pat viņam nācās atzīt, ka pēc lieluma tas izskatās piemērots elfu mazajiem pirkstiņiem.
"Un tas!" iesaucās Brenda, viņai uz pieres izspiežoties sviedru lāsēm. "Un tas, un tasi"
Džo paskatījās visapkārt. Zeme bija piebārstīta ar sīkiem priekšmetiem. Tur bija maza kaula ķemmīte. Miniatūrs vēdekļītis. Neliela naģene ar pušķi. Pāris sīku koka pogu…
"Elfu pamestas lietas!" šausmās iekliedzās Brenda.
Tobrīd atpeldēja Randalfa balss. "Pasteidzieties, jūs visi! Mēs esam klāt!"
"Vai tu to dzirdēji, Brenda?" satraukts jautāja Džo. "Mēs esam sasnieguši Ņirgu noru!"
Brenda klusējot pamāja, bet bija skaidrs, ka viņa neklausījās.
Džo maigi saņēma viņu aiz elkoņa. "Nāc, Brenda," viņš teica. "Neuztraucies par šīm lietām. Tās te, iespējams, ir gulējušas gadiem ilgi."
Negribīgi Brenda ļāva, lai Džo ved viņu tālāk. Vēl negribīgāk Ošņa, kam aizdomīgi trīcēja deguns, viņiem sekoja. Viņi apgāja apkārt lielai, kuplai zirgkastaņai. Un tur bija Randalfs.
"Re, kur mēs esam!" viņš teica, runādams skaļā, teatrālā čukstā.
Kamēr Brenda un Ošņa turējās iepakaļ, Džo piegāja viņam klāt un pavērās cauri lapotajiem zariem tālāk esošajā klajumā. "Tad nu gan!" viņš noelsās.
Priekšā, sliedamās augšup no pašas zemes un ļodzīgu stalažu balstīta, atradās grandioza koka konstrukcija, kas izskatījās, vai vismaz Džo tā likās, kā milzīga tmša galva. No labās puses skanēja cirvja cirtieni. No kreisās ripzāģa gaudošana. Bet no pašas galvas (ja tā bija tā, kas bija,) gaisā atbalsojās simtiem āmuru klaudzoņas bungām līdzīgais ritms.
Gar klajuma malām koki vaimanāja un vicināja zarus. "Re, kur krīt Arnolds," novaidējās blakus stāvošs koks, kad gara priede ar čīkstoņu un būkšķi nogāzās zemē.
"Un tagad viņi ķeras klāt Monteki," sauca cits.
Visa Ņirgu nora bija kā rosīgs strops, kur koki tika gāzti, atzaroti un pārvērsti plankās un dēļos, kuri savukārt tika izmantoti, lai veidotu dīvaino konstrukciju. Visu šo procesu vadīja burvis garā mantijā ar īpaši grumbainu seju, kas stāvēja blakus stalažām ar milzīgu papīra loksni rokā.
"Tā, atbilstoši 3zīmējumam, sekcija c gabals ar pretējiem bezdelīgastes salaidumiem jāsavieno ar sekciju r, pārliecinoties, ka eņģes atloks (skatīt 8. zīmējumu) ir pašā augšā un pūku apdare (skatīt papildus piezīmes) ir kreisajā pusē." Viņš uz brīdi apklusa, paskatījās augšup uz
truša galvu, tad atkal plānā. "Nē, pagaidiet." Viņš pagrieza papīru otrādi. "Sekciju d vajadzētu piestiprināt pie sekcijas m, bet vispirms jānostiprina lidojošā divete." Viņš sarauca pieri. "Lidojošā divete? Kas gan ir lidojošā divete? Kas to visu ir rakstījis?"
"Tu to rakstīji!" atsaucās mazu balstiņu koris.
"Tas ir Rodžers Grumbainais," Randalfs pačukstēja Džo. "Viņš iemācīja man visu, ko es protu."
"Tas viņam prasīja apmēram piecas minūtes," nomurmināja Veronika.
Randalfs papurināja galvu. "Nabaga Rodžers," viņš sacīja. "Es zināju, ka viņam noticis kaut kas briesmīgs, bet es nevarēju iedomāties, ka viņš būtu tā pazemots."
Džo sekoja Randalfa skatienam, raugoties uz milzīgu lodi un ķēdi, kas bija piestiprināta Rodžeram Grumbainajam pie potītes.
Randalfs nodrebinājās. "Saistīts un iekalts važās, un spiests klausīt pavēlēm no doktora… doktora…" viņš novērsās, nespēdams izaināt šo vārdu.
"Mūsu pusē toties ir Džo Barbariskais un karotājprincese Brenda, vai ne, kungs?" iejautājās Norberts.
"Jā," piekrita Randalfs, drusku mazāk nekā pārliecināti. "Kur ir Brenda?" Viņš paskatījās apkārt. "Ā, tur tu esi. Ko tu tur dari?"
Brenda parādījās no koka aizsega. "Kas tās par balsīm?" viņa satraukti jautāja.
"Nāc un paskaties." Smaidīdams viņš pašķīra nokarenos zarus. "Tev ir paveicies, mana mīļā," viņš teica. "Ņirgu nora gluži vai mudž no elfiem! Kas to būtu domājis?"
"Īīīk!" iespiedzās Brenda.
Randalfs sarauca pieri. "Brenda?" viņš iejautājās. "Uz kurieni tu ej? Brenda, kāpēc tu kāp tajā kokā? Brenda, runā ar mani!"
"Īī-bī-hī," smējās kāds resns ozols, kad Brenda un Ošņa, cik ātri vien varēdami, rāpās augstu tā zaros. "Āā, man kut. Āā! Ā! Ha-ha-ba!"
"Brenda, kas ir noticis?" Randalfs čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās. "Vai tu nojaut briesmas? Vai tie ir ugunsspļāvēji pūķi? Šausmīgie orki? Kārpainais zarnu rijējs no Melnās lagūnas…?"
"Nē," Brenda šņukstēja. "Tie ir elfi."
"Elfi?" Randalfs neticīgi iekliedzās. "Nevar būt, ka tu to saki nopietni! Liela, dūšīga, spēcīga karotājprincese kā tu baidās no sīkiem, maziem elfiem. Es nespēju tam noticēt!"
Džo nopūtās. "Es domāju, ka Brendai ir kaut kas īpašs pret elfiem," viņš teica.
"Muļķības." neat-
laidās Randalfs. Viņš palūkojās augšup kokā. "Brenda, pasaki man, ka tā nav taisnība. Lūdzu, Brenda…"
"Tā ir… t… taisnība," viņa stostījās. "Es tos nevaru ciest! Nevaru ciest! Nevaru ciest! Briesmīgi, izkāmējuši, mazi ķermeņi. Spiedzošas, mazas balsis…" Zars, pie kura viņa turējās, spēcīgi trīcēja. "Liec, lai viņi visi iet projām. Lūdzu!"
"Bet, Brenda," Randalfs lūdzās. "Es tev ticēju. Tavi lielie muskuļi, tavs milzīgais kaujas kaķis. Kā paliek ar taviem varoņdarbiem? Raganas, ko tu esi pieveikusi, pesteļi, ko tu esi sašķaidījusi?"
"Kā tev šķiet, kāpēc es visu šo laiku klaiņāju pa Ziemeļu tukšainēm?" šņukstēja Brenda, seju iespiedusi rokās. "Tāpēc, ka es slēpos no tiem nejaukajiem, mazajiem radījumiem un mēģināju uzveikt savas bailes. Un man likās, ka man tas ir izdevies. Tiešām likās. Es domāju, ka es beidzot esmu gatava atgriezties Jezgas zemē, bet nē… Nē!" Elsas raustīja viņas spēcīgo augumu. Blakus viņai Ošņa bēdīgi smilkstēja par savas kundzes ciešanām.
"Āāh, ieklausieties viņā!" teica ozols.