Pēkšņi, noguruma pārņemts, Randalfs smagi apsēdās zemē.
"Man jau visu laiku likās, ka ar to tavu karotājprincesi ir kaut kas mazliet dīvains," ierunājās Veronika.
"Nu tad tā," paguris sacīja Randalfs. "Viss beidzies. Pametam misiju. Mēs tikpat labi varam atgriezties mājās."
"Atgriezties mājās?" plosījās Džo. "Tieši to es biju iecerējis darīt un es nerunāju par mājaslaivu lidojošajā ezerā!"
"Bet mēs nevaram," iebilda Randalfs. "Nevaram bez mūsu karotājprinceses."
"Mēs varam, un mēs to izdarīsim!" apgalvoja Džo, galvu pacēlis, acīm starojot. "Kas attiecas uz mani, es tagad atsakos padoties. Ne tagad, kad esam atnākuši tik tālu.
Mēs esam izlauzušies cauri mežam. Mēs esam atraduši Ņirgu noru. Tagad pienācis laiks darīt to, ko mēs esam nākuši darīt. Mēs atbrīvosim Rodžeru Grumbaino. Mēs atradīsim to Lielo burvestību grāmatu. Un mēs iznīcināsim doktoru Kampienu!"
"Bravo!" blakus iesaucās augsts lazdu krūms. "Tās ir cīņas gara pilnas runas, kādas man patīk dzirdēt."
"Gluži manas domas, Dolores. Ir laiks, lai kāds saceltos pret to spožacaino mazo briesmekli!"
Džo izvilka zobenu un pacēla to augstu gaisā. "Kas ir kopā ar mani?" viņš uzsauca.
"Es esmu kopā ar tevi!" Veronika atsaucās.
"Ziedkāpostu siers. Spārnotie rieksti!" sacīja Norberts. "Atvainojos, žagas!" Viņš pasmaidīja. "Es gribēju teikt, es esmu kopā ar tevi, Džo. Es esmu kopā ar tevi katru ceļa soli."
Visi pagriezās pret Randalfu. "Un tu?" jautāja Džo.
Randalfs izslējās sēclus, viņa sejā atspoguļojās bēdīga padošanās nezināmajam. Viņš papurināja galvu. "Es to nožēlošu," viņš sacīja. "Tas ir pilnīgi pret manu veselo saprātu, tāpēc nevainojiet mani, kad viss saies grīstē…"
"Tātad?" neatlaidās Džo.
"Labi," piekrita Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Bet tu ej pa priekšu."
.
8
"Uzbrukumā!" Džo ieaurojās. Vicinot zobenu virs galvas, Džo izbrāzās no koku aizsega un skrēja pāri attīrītajam klajumam. Henrijs sekoja viņam pa pēdām, satraukti riedams. Elfi spiedza un traucās pazust no ceļa.
Burvis pacēla acis no lielās, saburzītās papīra loksnes savās rokās, un, viņam pakustoties, smago ķēžu posmi nošķindēja. "Nevar būt!" viņš iesaucās, acīm spoži iemirdzoties. "Tas ir karotājvaronis!" Džo apstājās viņam priekšā.
"Varbūt pats tāds kā paīss, bet tas ir brīnišķīgs vairogs!" Viņš uzsmaidīja Džo. "Kas tevi atvedis šurp?" "Atnācu tevi glābt," aizelsies sacīja Džo. "Atbrīvot tevi." "Āā-āāh!" atskanēja monotons pīkstošu balsu koris, un Džo, paskatījies apkārt, redzēja dažādas elfu sejas raugāmies uz sevi. "Neņem viņus vērā," teica Rodžers Grumbainais. Viņš sasita rokas. "Turpiniet savu darbu!" viņš skarbi uzsauca.
"Tūlīt, kungs!" viņi atsaucās, atgriezdamies pie dažādajiem darbiem. "Ar prieku!"
"Dedzīgas, mazas būtnes," sacīja Rodžers Grumbainais. "Prieks būt noteicējam pār tādiem."
Džo sarauca uzacis. "Tu gluži gan neizskaties kā noteicējs," viņš teica. "Ar šo lodi un ķēdi…"
"Es zinu," sacīja Rodžers, skatīdamies uz savām važās iekaltajām kājām. "Briesmīgi apnicīgi," viņš teica. "Tomēr nav iemesla uztraukties. Viss tiek kontrolēts."
"Vai tiešām?" pārsteigts jautāja Džo.
"Jā gan," atbildēja Rodžers Grumbainais, noslēpumaini piesizdams pie deguna sāna. "Protams, man nav vajadzīga glābšana, lai gan tā bija bezgala liela uzmanība, ka tu to piedāvāji. Izstāsti man, no kurienes īsti tu parādījies?"
Džo pagriezās. Norberts tuvojās, un Randalfs, nešaubīgi visai nokaunējies, nāca aiz viņa. "Es esmu kopā ar viņiem," Randalfs sacīja. "Mēs esam devušies misijā."
Rodžers Grumbainais pacēla acis. Viņa seja pārsteigumā sagrumbojās. "Norbert?" viņš jautāja. "Norbert, vai tas esi tu?"
"Jā, kungs," atbildēja Norberts, soļodams uz priekšu.
"Cik jauki tevi atkal redzēt, Norbert," teica Rodžers Grumbainais. "Tik tiešām. Un cik ārkārtīgi gudri no tavas puses, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani izglābtu."
"Ak, tas jau nebiju tikai es. kungs," kautrīgi paskaidroja Norberts.
"Kas ir tas aiz tevis?" Burvis apklusa un savilka seju tādā izbrīnā, ka pat grumbām uzradās grumbas. "Tas taču nav jaunais Randalfs, ko?"
Ar piesarkušu seju Randalfs paskatījās no Norberta aizsega. "Sveicināts, kungs," viņš sacīja, runājot tik lēnprātīgi, kā Džo vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam.
"Tā, tā, tā," teica Rodžers Grumbainais. "Kas to būtu domājis? Ka tu spētu noorganizēt to visu!"
"Tas nebija tik grūti," paskaidroja Džo. "Galu galā viņš ir burvis."
"Burvis?" skaļi iesmejoties, pārjautāja Rodžers Grumbainais. "Ak, manu mīļo, jauno karotājvaroni, šis Randalfs nav burvis."
"Viņš nav burvis?" neticēja Džo.
"Nē, nē," turpināja Rodžers Grumbainais. "Randalfs ir ļoti jauns māceklis. Viņš pat vēl nav nokārtojis burvestību priekšeksāmenus, vai ne, Randalf?"
"Nē, kungs," atbildēja Randalfs, aiz apjukuma kaunīgi piesarkdams.
"Es jau tev teicu!" uzvaroši paziņoja Veronika, uzspurgdama no Randalfa cepures malas. "Es jau tev teicu, ka kādudien tevi atmaskos."
"Veronika, vai tā esi tu?" apjautājās Rodžers Grumbainais. "Cik glītas izskatās tavas spalvas."
"Ak, kungs," kā reibonī teica Veronika. "Vai tu tiešām tā domā?"
"Un, ja iedomājas, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani izglābtu…" sacīja Rodžers Grumbainais. "Esmu aizkustināts. Tiešām esmu."
Randalfs papurināja galvu. "Bet kā tas notika, kungs?" viņš vaicāja. "Liels, varens burvis kā tu tiek nolaupīts. Es nesaprotu."
"Es nedomāju, ka mums jāiedziļinās sīkumos, Randalf," ātri ierunājās Rodžers Grumbainais, viņa grumbām veidojot dziļas krokas. "Pirmkārt, man nemūžam nevajadzēja iekāpt tajā drēbju skapī, bet tajā bija visai pievilcīgs vakartērps, kas gadījuma pēc iekrita man acīs…"
Norberts nervozi nožagojās. "Izrotātas biksītes, izrotātas biksītes…"
"Kā tu zināji?" jautāja Rodžers, tumši pietvīkdams. "Nu tā, iekams es apjēdzu, durvis aizcirtās un doktors Kampiens pagrieza atslēgu. Tad viņš lika mani transportēt uz Ņirgu noru tā draņķa iekšpusē, jupis rāvis viņa lielās, zilās acis!"
Džo nodrebinājās. "Vai tu nevarēji likt lietā kādus burvju vārdus?" viņš jautāja.
"Nebija laika," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Tas viss notika vienā mirklī." Viņš nopūtās. "Kopš tā laika mēs kopā ar citiem burvjiem esam atslēgām saslēgti."
"Un kurā vietā paredzēta truša galva?" vaicāja Randalfs, pamādams koka konstrukcijas virzienā.
"Augšgalā pašam trusim," sacīja Rodžers Grumbainais.
Randalfs sarauca pieri. "Es biju domājis kam tā ir domāta?"
"Tā ir daļa no doktora Kampiena pēdējā viltīgā plāna," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Diemžēl tas ir viss, ko viņš man pateica. Jūs jau zināt viņš ir galīgi jucis."
Viņiem visapkārt elfu komandas dzīvespriecīgi turpināja iesāktos darbus, strādājot pie sevis svilpodamas. Cirta un ēvelēja, skrūvēja un nagloja. Veidoja atsevišķas koka konstrukcijas, kas pabeigtas tika padotas tālāk pa elfu ķēdi pāri laukumam un augšā pa stalažām, kur tās tika pienaglotas vietā.
Klajuma malās satraukti murmināja koki.
"Es būšu nākamais, es vienkārši to zinu," asarainā balsī teica sēru vītols.
"Drosmi, Lūkas," sacīja blakus augošais skābardis. "Ja mums ir lemts aiziet, mēs aiziesim ar cieņu."
"Auf" iekliedzās netālu stāvošais ozols, kad elfi uzbruka tā stumbra pamatnei ar cirvju cirtienu zalvi. "Paliec sveika, ļaunā pasaule!"