"Nenokar degunu," sacīja Norberts, it kā lasīdams viņa domas. "Tas varētu nekad nenotikt."
Viņi bija notupušies aiz kupla ligustra tieši priekšā mājai, gaidīdami, kad Randalfs viņus panāks. Džo palūkojās pāri mazajiem vārtiņiem. Ik pa solim izvietotu akmeņu taka veda uz krāšņi rotātu koka namiņu. Blakus durvīm
auga sārtas rozes, un katram logam bija zaļganzili slēģi ar sirdsveida atverēm.
"Tad tas ir Ņirgu nams?" jautāja Džo.
"Kampiena ļauno darbību nervu centrs!" sacīja Randalfs, kad, skaļi elšot, bija panācis viņus.
"Ne tik skaļi," nočukstēja Veronika. "Viņš mūs sadzirdēs."
Tobrīd no Ņirgu mājas iekšpuses atskanēja aizcirtušos durvju blīkšķis.
Doktors Kampiens stāvēja ārpusē pie Ingridas istabas. "Viņa padarīs mani pilnīgi un galīgi traku!" viņš novaidējās. "Tev būs jātiek ar viņu galā, Kventin. Man ir ticis viss, ko es varu izturēt."
"Bet, kungs," iečinkstējās Kventins.
"Pietiek!" atcirta doktors Kampiens, zilajām acīm liesmojot. "Es iešu uz savu istabu un negribu tikt traucēts. Vai tu mani saproti?"
Kventins nelaimīgs pamāja ar galvu.
"Labi!" teica doktors Kampiens, draudīgi ņirdzot. "Jo ļaunāk tev pašam, ja nesaproti." Viņš aizsoļoja pats savas guļamistabas virzienā, iegāja iekšā un aizcirta durvis ar lielāku spēku nekā jebkad.
BLAUKT!
"Kādam ir slikts noskaņojums," Veronika pačukstēja Džo. "Es tikai ielūrēšu iekšā, vai ceļš ir brīvs. Gaidi manu signālu."
Džo drūmi pamāja. Papagailiene aizlidoja, nozibot kā zila švīka. Viņš vēroja, kā Veronika lidinās gaisā un ap aizslēģoto logu. Viņa nolaidās uz loga dzegas, ieskatījās pa sirdsveida caurumu, tad pagriezās un pamāja ar spārnu.
"Aiziet," sacīja Džo. "Mēs ejam iekšā."
Galvas pieliekuši un plecus uzrāvuši, Džo un Henrijs, Norberts un Randalfs pārskrēja pie mājas un pievienojās Veronikai pie loga. Zemās saules gaismā viņu ēnas bija garas. Viņi pietupās. "Ko ai vari redzēt?" Džo čukstus jautāja.
"Paskaties pats." Veronika pamāja uz caurumu. "Es domāju, ka tas ir viņš."
Lēnām, piesardzīgi, sirdij dauzoties un kājām drebot, Džo iztaisnojās un ielūkojās istabā. Tā izskatījās pēc bērnistabas ar rotaļlietām un spēlēm, un tur, spilgti dzeltenā gultā gulēja neliels augums, ietērpts maisveida drēbēs. Gulētājs bija cieši aizmidzis un klusi krāca. Ķēdītē viņam ap kaklu ēnas mirdzināja mazu sudraba atslēdziņu; blakus tai, uzvērta vecā aukliņā, karājās tāda kā aprūsējusi svilpe.
"Tam jābūt viņam," Džo nočukstēja. "Tur ir tā atslēga. Bet kā lai mēs to dabūjam, viņu nepamodinot?"
"Atstāj to manā ziņā," teica Veronika, uzlidodama no dzegas un iespraucoties pa caurumu. Džo aizturēja elpu un noskatījās, kā viņa nolaidās uz spilvena blakus gulošajai figūrai un, cenšoties nepamodināt gulētāju, pazuda viņa kapuces ēnainajās krokās.
Doktors Kampiens sarāvās, noņurdēja un pagriezās. "Man kut, Kventin," viņš iesmējās miegā. Džo aizturēja elpu.
Nākamajā mirklī Veronika parādījās no kapuces, turēdama knābī sudraba ķēdīti. Savicinājusi spārnus, viņa pacēlās gaisā, pārlidoja pāri istabai un vēlreiz izspraucās pa sirdsveida caurumu.
"Braši, Veronika!" Džo satraukti nočukstēja.
Randalfs paņēma atslēgu. "Vēl viss nav galā," viņš teica. "Aiziet."
Pieliekuši galvu, viņi aizzagās apkārt līdz mājas priekšpusei un, palūrējuši pa vēstuļu spraugu, vai tur neviena nav, pamēģināja atvērt durvis. Tās bija vaļā. Viņi uz pirkstgaliem iegāja iekšā.
Džo paskatījās apkārt. Salīdzinājumā ar vakara saules zeltaino mirdzumu ārpusē, istaba, kurā viņš atradās, slīga ēnā. Lēnām viņa acis pierada pie pusgaismas. Rožu pumpura tapetes nesaderējās ar zaļganzilajiem, krokotajiem aizkariem. Oranžo paklāju rotāja lielas, spilgtas margrietiņas.
"Paskat," Džo neatlaidīgi iečukstējās. "Tur."
Visi pagriezās pret stūri stāvošo pulti, uz kuras bija piestiprināta aizslēgtā kaste. Randalfs pamāja ar galvu.
"Tad aiziet," čukstēja Veronika. "Atslēgsim burvestību grāmatu un iesim prom no šejienes!"
Turēdamies cieši kopā, viņi šķērsoja istabu un nostājās pie pults. Džo turēja Henriju cieši pavadā un, piespiedis pirkstu pie lūpām, atgādināja viņam, lai cieš klusu. Veronika nolaidās lejup un uzmetās Norbertam uz pleca. Randalfs paspēra soli uz kastes pusi.
Viņš pacēla atslēgu. Viņš ielika to smagajā piekaramajā slēdzenē. Viņš pagrieza to…
"VĀĀĀĀĀf"
Grīdai zem viņiem pēkšņi atveroties, pieci nelaimīgie dēkaiņi iegāzās tumsā. Viņi krita zemāk, zemāk un zemāk.
"VĀĀĀĀ…" Lūka atkal aizkrita ciet.
Skanēja saucieni "Ūū/f" "Au!" un "Aizvāc savu elkoni man no auss!", kad vispirms Norberts, tad Randalfs, tad Džo, tad Henrijs nokrita cits citam virsū uz akmens grīdas mitrā, piesmakušā, pilnīgi tumšā istabā zem mājas.
Džo izķepurojās no locekļu mudžekļa un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. Tomēr šoreiz viņa acīm nebija jāaprod ar gaismu, jo tādas nebija. Ne stariņa. Ne clzirkstelītes.
"Ko nu?" Džo nomurmināja.
.
9
Pēkšņi atskanēja klikš, un gaisma iedegās. Tad bija dzirdams, kā tiek atvilkti sarūsējuši aizbīdņi un kā čīkstot atveras smagas durvis.
Mirkšķinot acis spožajā gaismā, Džo skatījās apkārt. Viņi bija nokļuvuši mazā bezlogu pagrabā ar ūdeni uz grīdas un zaļu pelējumu uz sienām. Vienā stūri mētājās ķēžu kaudze; ķēdes bija piestiprinātas pie lielām dzelzs lodēm. Citā stūrī bija kāpnes. Smagi soļi, kas tuvojās pa gaiteni, atbalsojās pagrabā.
"Bifeļudibeni…"Norberts satraukti nožagojās. "Kāds nāk!"
Randalfs paslēpās aiz Norberta. Soļi kļuva skaļāki, tiem pievienojās balss.
"Goda vārds, Kolin," tā šļupstēja, "cik reižu man tev jāsaka, lai tu neniekojies gar burvestību grāmatu."
Pāris smailu kurpju un mirguļojošas zeķbikses parādījās kāpņu augšgalā, tām sekoja spoža, sarkana žakete, bāla seja, matu loka uz pieres… Figūra apstājās un izdvesa smalku spiedzienu. "Tu neesi Kolins Nenoteiktais!" viņš teica.
"Kventin!" iekliedzās Norberts.
Tievā, švītīgā figūra ievilka elpu. "Norbert?" viņš ievaicājās.
Randalfs iznāca no slēptuves milzim aiz muguras. "Kventin!" viņš sacīja. "Ko tu šeit dari?"
Kventins piekārtoja matus. "Es tagad strādāju pie doktora Kampiena," viņš paskaidroja.
"Pie doktora Kampiena?" Randalfs jautāja, un mute viņam pārsteigumā pavērās.
"Un tā visa ir tava vaina, Randalf," teica Kventins. "Tu atvilki mani šurp uz Jezgas zemi, pat neprasot manu piekrišanu. Vienu mirkli mana pasaule bija cukura glazūra un karameļu krēms, nākamajā tu mani iegrūdi tajās neglītajās bruņās un pierunāji doties tajā briesmīgajā misijā. Un tad!" viņš sašutis sauca. 11 Tad tev pietika nekaunības aizmukt projām un pamest mani pie pirmajām briesmu pazīmēm."
"Izklausās pazīstami," nomurmināja Džo.
"Labi, ka tad garām nāca doktors Kampiens," Kventins turpināja. " Viņš man šo to pastāstīja par tevi."
Randalfs pietvīka.
"Pieļauju, ka viņš var būt tas ļaunais prāts; kas cieši apņēmies pārņemt savā varā pasauli, tomēr viņš vismaz novērtē mani…"