"Mukt projām?" pārjautāja Randalfs. "Es nemaz nemuku projām, manu mīļo Kventin. Es izpildīju taktisku flanga manevru, ko burvji sauc par…"
"Par glābšanos," Veronika iespn da vidū. "Tas pats vecais stāsts!':
"Ak nestrīdēsimies," teica Norberts. "Kven-tin," viņš izmnāja vārdu lēnām, sasizdams rokas un laimīgi smaidīdams. "Kā tev klājas?"
Kventins nogludināja savu spožo žaketi un sakārtoja savu pieres cirtu. "Nevaru žēloties," viņš atbildēja. "Paldies par apjautāšanos, Norbert… Nu, bet tā Ingrida! Viņa ir briesmone un viņa ne brīdi nerimstas! Pirmais no rīta un pēdējais vakarā ir tikai: "Kventin, dari to!" un "Kventin, dari šo!" Es pats nezinu, vai es nāku, vai es eju." Viņš teatrāli apklusa, tad pamāja uz važu kaudzi. "Bet pietiks runāt par mani," viņš sacīja. "Visi uzlieciet sev važas un sekojiet man."
Randalfs nosprauslājās. "Un ja nu mēs negribam, ko tad, Kventin?" viņš jautāja.
"Tad es pateikšu doktoram Kampienam," atbildēja Kventins.
"Tūlīt atgriezīšos," teica Randalfs, steigdamies pāri pagrabam un nostiprinādams vienu no važām sev ap potīti. Pārējie negribīgi sekoja viņa piemēram.
Kad visi bija gatavi, (pat Veronika, kurai bija pašai sava maza bumbiņa un ķēde,) viņi pacēla savas smagās dzelzs lodes un kāpa augšā pa kāpnēm.
"Uz kurieni tu mūs ved?" nemierīgi jautāja Randalfs.
"Jūs drīz vien redzēsiet," atbildēja Kventins.
Kāpņu augšgalā viņi devās pa šauru gaiteni, kas veda uz doktora Kampiena saulstaru dzeltenuma virtuvi. Visur atradās garnētas rituļmaizītes.
Norbertam aizrāvās elpa. "Kventin, tu esi mākslinieks!"
"Un tu esi mīļums, Norbert," atbildēja Kventins, atvērdams virtuves durvis. "Visi uz šejieni, un uzmanīgi ar to dzelzs lodi, Randalf!"
Viņi sekoja Kventinam ārā pa virtuves durvīm tālāk Ņirgu mājas pagalmā. Tas bija milzīgs (vismaz triju futbola laukumu lielumā, Džo nodomāja) un pilns ar simtiem elfu. Viņiem priekšā bija garš paaugstinājums, uz kura septiņos krēslos sēdēja septiņi burvji, katram pie potītes bija piestiprināta lode un ķēde, un uz kura atradās pults; aiz tās stāvēja neliela auguma personāžs maisveida drēbēs. Viņš atradās ar muguru pret viņiem un kliedza augstā, jocīgā balsī.
"Kventin! Mēs visi gaidām!"
"Es nāku, kungs," Kventins atsaucās. "Tu nemūžam neuzminēsi, kas iekrita lūkā."
"Tas nevar būt kā-viņu-sauc, viņš ir te," pagriezdamies sacīja doktors Kampiens.
"Nē, kungs, ne Kolins Nenoteiktais. Skaties!" Viņš palaida Randalfu un pārējos uz priekšu.
Kapuces ēnā divas caururbjošas, zilas acis uz brīdi aiz brīnuma iepletās, tad draudīgi samiedzās. "Tā, tā, tā," sacīja doktors Kampiens. "Vai tik tas nav Randalfs Gudrais! Pagājis ilgs laiks, Randij, mans vecais draugs. Pārāk ilgs laiks! Ja es nezinātu, es būtu zvērējis, ka tu vairies no manis!"
Džo sarauca pieri. "Jūs pazīstat viens otai?" viņš pārsteigts jautāja.
"Protams, pazīst," teica Veronika.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
Doktors Kampiens ieņirdzās. "Man būs prieks ar tevi vēlāk papļāpāt," viņš sacīja. "Bet šobrīd man ir lielāki pasākumi prātā." Viņš uzgrieza tiem muguru.
Kventins deva zīmi burvjiem saspiesties un izbrīvēt vietu jaunatnācējiem. Ar lielu stumdīšanos un kurnēšanu, un krēslu pārbīdīšanu uz paaugstinājuma viņi sasēdās, kamēr doktora Kampiena pirksti satraukti bungāja pa pulti.
Džo un Norberts pamanījās piesēsties rindas galā, Henrijs apgūlās Džo pie kājām, Veronika notupās Norbertam uz galvas, bet Randalfs vēl kavējās pie paaugstinājuma, kamēr Kventins rosījās viņam blakus.
"Lūdzu," Kventins nepacietīgi sauca. "Mazliet pavirzies uz to galu, Kolin. Tā, labi, tagad Bertrams Neticami
matainais un Boriss Plikpauris var pasēsties tālāk. Tad Ēriks Lāsumainais var pārsēsties uz tā krēsla. Ērnij Sarauktais, apsēdies tur; Melvin Gaišsārtais, tur… Norbert, piespiedies ciešāk klāt Rodžeram. Tā ir labāk." Viņš nosusināja pieri. "Tagad tu vari apsēsties, Randalf."
"Ak, nevajag tā raizēties," satraukti pasmaidījis, teica Randalfs. "Es ieiešu atpakaļ virtuvē un pagaidīšu jūs visus…"
"Sēdi, Randalf!" norūca doktors Kampiens. Randalfs darīja, kā bija likts, un piesēdās blakus Norbertam. "Tā, ja nu mēs beidzot visi esam gatavi," sacīja doktors Kampiens, bargi nopētījis Randalfu, "gādājiet šurp lielo trusi!"
Simtiem sīku elfu balsu satraukti čaloja, kamēr milzīgā koka konstrukcija tika ieripināta cauri zaļganzilajiem pagalma vārtiem.
īzslējies augstu virs mājas, trusis bija izveidots rūpīgi līdz pat vissīkākajām detaļām. Tam bija lieliska koka ūsas, milzīgas koka ķepas un tā izgrebta koka aste, lai izskatītos pūkaina.
"Kventin," ierunājās Kampiens.
Kventins panāca uz priekšu. "Apsveicu, mani mīļie elfi," viņš teica, sacītajam noskanot pa visu noru. "Jūsu darbs šeit ir paveikts."
"Ā-ā," elfi skumji nopūtās vienā balsī.
"Man atliek vienīgi nodot jūs tam visprasīgākajam un visnelokāmākajam vergu uzraugam. Tam vienam, vienīgajam… doktoram… Kampienam!"
Elfi sāka vētraini aplaudēt.
"Paldies! Paldies!" sacīja doktors Kampiens, paceļot rokas un skatoties uz lielo pūli. "Es esmu pamatīgi jūs nostrādinājis!" viņš teica. "Kaulus lauzēja darba un nebeidzamas piepūles dienas, tieši tā, kā es tiku solījis…"
"Vēl! Vēl!" kliedza elfi.
"Un šodien es jums to apsolu," doktors Kampiens turpināja. "Nākotnē būs vēl daudzi tādi grūti, nogurdinoši, nepateicīgi uzdevumi."
"Urā!"
"Deguni pie tecīlas, pleci pie riteņa, pirksti nodeldēti līdz kaulam!"
"Urā!"
"Bet tagad es pasludinu, ka brīvdienas šeit Ņirgu norā ir beigušās!"
Kventins pagāja uz priekšu. "Lūdzu, dodieties projām pienācīgā kārtībā," viņš šļupstēja, "pārliecinieties, vai esat paņēmuši līdzi personiskās mantas un bagāžu. Paldies."
Visi kā viens elfi piecēlās un gāja atpakaļ cauri mežam. "Mana sāpošā mugura!" viens laimīgi teica. "Burvīgi!"
"Un man ir tik daudz skabargu pirkstos!" teica kāds cits ar smaidu sejā.
"Nekas nevar būt labāks par smaga darba cēlienu," sacīja cits. Viņš noklakšķināja mēli. "Man tagad jāiet atpakaļ pie šūšanas Goblinpilsētā."
"Viss labais reiz beidzas," ar skumju nopūtu sacīja vēl kāds cits.
"Daudz darba bez kārtīgas piepūles padara Džeku par stulbu elfu," atbildēja viņa biedrs.
Elfi kolonnās gāja laukā pa zaļganzilajiem vārtiem un lēkādami devās cauri mežam, trallinot, cik skaļi vien varēja.
"Priecājos redzēt mazo pīkstuļu muguras," norūca spēcīgs osis.
"Jā, laimīga vaļā tikšana!" nokliedza kāda durstīga priede.
"Un nenāciet atpakaļ!"
Elfu mežā atkal valdīja klusums, vienīgās skaņas bija vēja šņākoņa zaros un tālīna strauta burbuļošana. Ozola galotnē Brenda atvēra vienu aci. Paskatījās lejup, viņas seja noskaidrojās.
"Ošņa," Brenda sacīja. "Man šķiet, ka viņi ir projām."
Ņirgu norā doktors Kampiens vēl turpināja sanāksmi. Kad nu elfu publika bija projām, viņš pagriezās un vērsās pie burvjiem un sagūstītajiem viesiem sev aiz muguras.
"Viņi teica, ka es esot traks," viņš paziņoja.
"Esi arī," Randalfs nomurmināja.
"Viņi teica, ka to nav iespējams paveikt. Bet es, doktors Kampiens no Ņirgu noras, esmu pierādījis, ka viņi kļūdījās."
Viņš pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz milzīgo trusi.
Džo paskatījās. Tas izskatījās absurdi: viena auss garāka par otru, ķepas nesamērīgi lielas un greiza izteiksme purnā. Koka radījuma pamatnē bija atkāries lūkas vāks, no zemes uz to veda pakāpieni.