Brenda pažvadzināja ķēdes un paraustīja plecus. "Piedod, Džo, tie mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu," viņa teica.
"Es zināju, ka tā ir slikta doma," purinādams galvu, sacīja Randalfs. "Mums nemūžam nevajadzēja doties šajā bezcerīgajā misijā. Es tagad varētu būt mājās un sasedzies savā karaliskā izmēra gultā, ja nebūtu jūs visu."
"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.
Džo pievērsās Rodžeram Grumbainajam. "Vai tu kaut ko nevari darīt, kungs?" viņš jautāja. "Kā visspēcīgākais un svarīgākais Jezgas zemes burvis."
Rodžera seja sagrumbojās krokainā smaidā. "Neuztraucies, jaunekli," viņš mierinoši teica. "Es jau esmu darījis."
"Bet es nevaru beigt uztraukties," sacīja Džo. "Ja Jezgas zemi pārņem doktors Kampiens, tad kā es vispār jebkad tikšu mājās?"
Pirmais no Kutināšanas nodaļas zilacainajiem rozā rotaļu lācīšiem tuvojās pakāpieniem, kas veda augšup uz milzu trusi. Doktors Kampiens sekoja, Kventins atradās viņam blakus.
"Iedomājies tikai, Mildred," teica netālu stāvoša kastaņa savai māsai. "Vini nocirta Ednu un Deirdri, lai uzbūvētu to milzīgi lielo koka trušveida priekšmetu."
"Tas ir apkaunojoši, Millisent," skanēja atbilde.
"Ja tas nozīmē, ka esam redzējuši doktoru Kampienu aizejam," teica liels, žuburots koks aiz kastaņām, "tad tas būs bijis tā vērts."
"Tev nav sirds, Bernard," satraucās kastaņas. "Tu esi ciets kā sarkankoks."
Pirmais lācītis bija ticis līdz kāpņu vidum. Animētā truša riteņi raustījās, vēlēdamies doties uz priekšu. Džo sirds skaļi sitās. Kuru katru bridi visa Kutināšanas nodala pazudīs iekšā trusī, doktors Kampiens nostiprinās lūku un viņi būs projām prom uz Ragainā Barona pili.
Tobrīd Džo saklausīja klusu nopūtu. Paskatījies lejup, viņš pamanīja kaut ko mirdzam pie kājām. Viņš ieskatījās ciešāk, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, viegli sitot pa Rodžera Grumbainā augstpapēžu ādas zābakiem, bija maza tējkarotīte.
Džo to uzreiz pazina!
Pēc smalkajiem rotājumiem uz kāta viņš zināja, ka tā ir tā pati, kum viņš bija atradis pēc galda piederumu skrējiena; tā pati, kuru viņš vēlāk bija redzējis starp pūķienes Margo bagātībām. Tagad tā bija te. Bet kādā veidā? Un kāpēc?
Rodžera Grumbainā seja sakrunkojās. "Tieši laikā," viņš sacīja. "Kur ir pārējie?"
Tējkarote nopūtās un sagrieza mazu pirueti. Tā palieca savu kausiņu atpakaļ pret to pusi, no kuras bija ieradusies. "Paskat!" iesaucās Džo. "Tur tie ir!" Parādoties no meža ieloka, uz priekšu nāca liela galda piederumu armija. Tur bija naži, dakšas un karotes, gaļas cirvji un smeļamie kausi, rīves un standziņas tie visi žvadzēja pāri klajumam putekļu mākonī, pusdienas saulē spoži mirguļojot sudraba asmeņiem, kausiņiem un zariem.
Rodžers Grumbainais pievērsās tējkarotei. "Tagad viss ir tavā zinā," viņš teica.
Tējkarote klusi nopūtās, viegli nolēca lejā pa paaugstinājuma kāpnēm un uzkāpa uz akmens. Tā viegli piesita, liekot aizvien kuplākajām galda piederumu rindām nostāties miera stājā. Tad tā nodejoja mazu deju, pamājot vispirms uz trusi, tad uz Kutināšanas nodaļu, un beidzot nolēca zemē, vedot galda piederumu armiju uzbrukumā.
Naži draudīgi sasita kopā asmeņus, dakšas trinkšķināja zarus un karotes šķindināja kausiņus, dodamās pretī iebiedētajam doktoram Kampienam un šausmu pārņemtajam Kventinam.
"Kutināšanas nodaļa!" Kampiens iekliedzās augstā balsī. "Palīgā-ā-ā!"
Nodaļa nokūleņoja atpakaļ lejā pa kāpnēm un izveidoja ciešu apsardzi ap savu vadoni. Galda piederumu rindās uz priekšu draudīgi panāca gaļas nažu rinda, pa to laiku bars izlases dakšu un zupas karošu sadrūzmējās aizmugurē. Olu griezējs veda kūku dakšiņas un zivju nažus gar vienu pusi, bet mazs sudraba zobu bakstāmais (ar iegravētu vārdu Saimons) otrā pusē izvietoja iesmus un smagos smeļamos kausus. Kutināšanas nodaļa bija ielenkta. Un, tā kā katrs glābšanās mēģinājums ātri tika atsists ar naža bikstīšanu vai dakšas dūrienu, vai sitienu pa spalvainu ķepu ar karoti, tie neko nespēja darīt.
No spēļu lācīšu ciešās burzmas vidus atskanēja doktora Kampiena balss. "Man vēl nav beigas!" viņš kliedza.
"Domāju, tu sapratīsi, ka ir gan," no paaugstinājuma teica Rodžers Grumbainais. Viņš vērsās pie tējkarotes. "Ved viņus projām," viņš sacīja.
Visi kā viens liels galda piederumu aplis virzījās uz Ņirgu mājas virtuves durvīm, līdzi grūžot, durstot un bakstot Kutināšanas nodaļu.
"Visi nāciet līclzi," aicināja Rodžers Grumbainais. "Paceliet savas lodes un ķēdes un sekojiet man, vai ari jums ies secen visa izklaide."
Viņi sekoja galda piederumiem iekšā mājā un sadrūzmējās ap virtuves durvīm, skatīdamies doktora Kampiena bagātīgi mēbelētajā dzīvojamā istabā. Margrietiņām klāta oranža paklāja vidū galda piederumu armija aplenca Kutināšanas nodaļu, kas bija sapulcējusies priekšā aizslēgtajai burvestību grāmatas pultij kā avarējuša kuģa jūrnieki metāliski spīdošā jūrā. Stūri grupa smeļamo kausu bija piespiedusi Kampienu un Kventinu pie sienas.
Džo ieinteresēts vēroja no durvīm. Pēkšņi ar dubultu atmugurisko salto mazais sudraba zobu bakstāmais (Saimons) uzlēca uz aizslēgtās kastes un sāka urbināt slēdzeni.
"Nē!" iekliedzās doktors Kampiens. "Nedari to!"
Lūka atvērās. Kutināšanas nodaļa noripoja lejā. Lūka aizkrita ciet.
"Urā!" Džo pārkliedza Henrija satraukto riešanu.
"Cūkgaļaspīrāgi un olu krēms!" ieaurojās Norberts. "Es gribēju teikt, urā!"
"Bravo!" sauca burvji. "Tu neesi zaudējis meistara roku, Rodžer!"
"Lieliski, kungs!" teica Veronika.
"Atļauj man pievienot savus necilos apsveikumus," sacīja Randalfs. "Es ne brīdi nešaubījos par tevi, kungs."
"Ak, tas nebija nekas," pieticīgi atrunājās Rodžers Grumbainais. "Šo domu man pasvieda doktors Kampiens."
"Vai es?" no kakta jautāja doktors Kampiens.
"Tu gribēji kaut ko spožu un mirdzošu, lai iekārdinātu pūķi, atceries? Kas gan varētu būt labāks par barona paša sudraba galda piederumiem?" Rodžers pasmaidīja, sejai savelkoties vienās grumbās. "Ak, tu domāji, ka esi tik gudrs, ļaujot man lasīt no burvestību grāmatas pa vienam vārdam katru reizi, visu laiku skatoties man pār plecu. Tu biji tik ļoti aizņemts ar Lielo burvestību grāmatu, ka nepamanīji to mazo manis paša burvestību, kuru es veidoju."
"Nē, nepamanīju," drūmi teica Kampiens.
Burvji sāka aplaudēt. Mazā tējkarotīte Rodžeram pie kājām klusi nopūtās un paklanījās.
"Nolādēts!" nomurmināja doktors Kampiens.
"Tā nu jūs redzat," Rodžers Grumbainais turpināja, "tajā brīdī, kad viņš aizsūtīja projām galda piederumus, viņa liktenis bija noteikts. Protams, tie nesteidzās nokļūt te, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Un, kas attiecas uz tevi!" Viņš nosodoši vērsās pie lielacainā rozā doktora Kampiena. "Tev vajadzētu kaunēties par sevi," viņš paziņoja.
Rodžers noklepojās. "Viena tējkarote, lai valdītu pār tiem visiem, viena tējkarote, lai pieskatītu tos visus, viena tējkarote, lai nogādātu tos uz Ņirgu noru un būtu to vadone/Te tā ir…" Viņš beidza ar plašu žestu. "Tējkarošu pavēlniece!"
"Tā nav mana vaina. iMan bija briesmīga bērnība," Kampiens teica, nikni raudzīdamies uz Randalfu.
"Viņš ir traks!" sacīja Randalfs, koši pietvīkdams. "Pilnīgi traks, kad es jums saku."
"Jūs nezināt, ko man nācies piedzīvot," turpināja doktors Kampiens. "Man pilināja virsū ūdeni, mani vazāja apkārt aiz ausīm, mani piespieda gulēt mazītiņā gultiņā…"