kot, ceļus, jo te tie sazarojās uz trim pusēm, Džo pats arī mazliet juta jūras slimību no milža. Norberts bija apstājies pie ceļa rādītāja, kas stāvēja krustojuma malā.
Spriežot pēc atlupusajiem zelta burtiem, pa labi no viņiem bija Troļļu tilts (ne visai tālu). Pa kreisi bija Pelējuma kalni (diezgan tālu). Džo izstiepa kaklu, lai redzētu, vai Goblinpilsēta arī ir atzīmēta. Bija gan.
"Burvīgi!" iesaucās Džo.
"Tad aiziet," teica Randalfs, piesizdams Norbertam pa galvu. "Sāksim iet."
Norberts neveikli šļūkāja apkārt. "Uz kuru pusi tad īsti?" viņš jautāja.
"Uz Goblinpilsētu, protams," nepacietīgi sacīja Randalfs.
"To es zinu, kungs," teica Norberts, apjukumā sarauktu pieri skatīdamies uz ceļa rādītāju. "Bet…"
"Norbert," sacīja Randalfs, "kad es tevi salīgu kā oficiālu Burvja nesēju, tu man apgalvoji, ka protot lasīt."
"Tici tam, un tu vari noticēt jebkam," piebilda Veronika.
"Es protuV apgalvoja Norberts. "Katrā ziņā mazos vārdiņus." Viņš pamāja ar galvu uz ceļa rādītāju. "Šie visi ir tik gari."
Randalfs strauji ieelpoja gaisu. "Uz šo pusi, Norbert," viņš teica. "Ļoti tālu, tāpēc beidz skatīties uz šo rādītāju un sāc kustēties, stulbeni, "viņš nolasīja.
"Kuru tu sauc par stulbeni?" Norberts noburkšķēja aizskartā balsī, dodamies ceļā. "Mans brālēns Milzeds Siekalainais,". viņš sacīja, paātrinādams gaitu, "viņš gan bija stulbenis. Vai es esmu stāstījis, kā viņš reiz iebāza galvu…"
"Rituļmaizīte," Randalfs miegaini nomurmināja, galvai pēkšņi nolūkot uz pleca.
"Tipiski," teica Veronika. "Atkal guļ kā bērns!"
"Kungs vienmēr ceļodams iemieg," sacīja Norberts. "Un parasti tieši manu labāko stāstu vidū."
"Nevaru iedomāties, kāpēc," īgni noteica Veronika.
"Laikam jau ir ļoti nogurdinoši būt par burvi," sprieda Norberts, "ar visu to lasīšanu, buramiem vārdiem un visu pārējo."
"Droši vien," paraustījis plecus, teica Džo.
"Randalfs nemaz nav īsts burvis," Veronika iečukstēja Džo ausī.
No Norberta pleca puses atskanēja klusa krākšana.
"Viņš nav?" brīnījās Džo. "Bet es domāju…"
"Līdz tam laikam, kad burvji īstie burvji, Varenie Burvji visi pazuda, Randalfs bija tikai necils māceklis pie burvja Rodžera Grumbainā," Veronika paskaidroja pieklusinātā balsī. "Vienīgi tad, kad viņi visi nozuda, Randalfs sāka izlikties, ka viņš esot Varenais Burvis. Šķiet, ka viņš iiapmuļķojis Ragaino Baronu, bet neviens cits nav apvests ap stūri. Tādēļ viņam ir tik spiedīgi apstākļi. Saproti, kurš gan grib maksāt par pakalpojumiem kādam tik nederīgam?"
"Nederīgam?" pārjautāja Džo.
"Pilnīgi nederīgam!" apgalvoja Veronika. "Ko tik es nevaru pastāstīt! Neredzamā tinte, kas atkal parādījās. Lidojošais velosipēds, kas gaisā sadalījās gabalos. Un visi tie
nabaga goblini, kam beigās pakausis bija gluds kā ola pēc tam, kad bija izmēģinājuši burvju atmiņas krēmu. Nemaz nerunājot par doktoru Kampienu."
"Doktoru Kampienu?" jautāja Džo. "Kas ir doktors Kampiens?"
"Tikai sliktākais, zemiskākais, ļaunākais nelietis, kāds vien jebkad bijis," Veronika viņam paskaidroja. "Viņš neliksies mierā, iekams nebūs kļuvis par Jezgas zemes valdnieku, visus dabūjis zem savas tupeles. Randalfs ir galīgā ķezā. Viņam vajadzīga palīdzība."
"Un viņš sagaida, ka es kā karotājvaronis visu savedīšu kārtībā?"
"Augstā debess, nē," Veronika atbildēja. "Tu esi šeit tikai tāpēc, lai sapelnītu Randalfam drusku naudas, kaut gan, ja es būtu tavā vietā…"
Tajā brīdī gaisā atbalsojās skaļš klabošs, rībošs troksnis, pārtraucot Veroniku pusvārdā. Džo pacēla acis un ieraudzīja debesīs lidojam trauku skapju baru, to durvis vēcinājās kā spārni. "Kas tie tādi?" viņš noelsās.
"Man tie izskatās pēc trauku skapjiem," teica Norberts.
"Vai tad Jezgas zemē trauku skapji parasti lido?" apjucis jautāja Džo. Viņš apklusa un, ar plaukstu piesegdams acis no žilbinošās saules, lūkojās tālumā. "Tie lido kāsī un šķiet, ka tie tuvojas no tā meža puses."
"No Elfu meža," pamājot ar galvu, teica Veronika. "Tas mani nepārsteidz. Pēdējā laikā Elfu mežā notiek daudz kas dīvains," viņa drūmi piebilda. "Ja tu man jautā, tam visam ir sakars ar dok…"
"Āāāf" iekliedzās Norberts, jo, vēl aizvien skatoties debesīs, viņš nebija pamanījis dziļu bedri uz ceļa. Viņš aizķērās, paklupa un nogāzās gar zemi. Veronika ieķērkdamās uzlidoja gaisā. Džo nokrita kņupus blakus Henrijam. Randalfs aizvēlās putekļos.
"Mana jaukā rituļmaizīte," viņš nomurmināja. "Es…" Acis viņam atsprāga vaļā. Viņš atradās guļus zemē. "Kas notiek.?" "Lūdzu, kungs. Piedod, kungs," atvainojoties teica Norberts, pierausdamies kājās. "Es paklupu tajā bedrē."
Viņš norādīja uz apaļu caurumu ceļa vidū, kurā atradās apgāzts vārāmais katls un bija izgāzta smirdīga putra.
"Pagalam!" sauca kāds mazs elfs ceļa malā. "Kāpēc tu neskaties, kur ej, tu lielais lempi!"
"Un kāpēc tu neskaties, kur vāri ēdamo?" žēlojās Veronika.
"Kas gan vēl labāka vieta katlam par bedri!" elfs sašutis atcirta.
"Visi esiet mierīgi," teica Randalfs, pasizdams savu zizli padusē. "Nekas slikts nav noticis."
Elfs paraustīja plecus un, pacēlis katlu, aizsoļoja pa ceļu. "Burvji!" tas nicīgi nosprauslājās.
Milzis pieliecās, piecēla kājās Randalfu un sāka sparīgi notraukt viņam putekļus.
"Mierīgāk, Norbert," sacīja Randalfs. "Es gan nezinu izmircis, nomests un tagad vēl sadauzīts. To vis es nesauktu par pirmās klases ceļojumu."
"Nē, kungs. Piedod, kungs," teica Norberts.
Randalfs paskatījās uz priekšu. Viņš pasauca Džo sev blakus un rādīja. "Tur," viņš paskaidroja. "Tieši aiz tā
paugura tu vari redzēt slejamies Goblinpilsētas torņus. Mēs esam gandrīz pie sava mērķa. Tu drīz tiksi apgādāts ar labāko karotājvaroņa ietērpu, kādu vien par naudu var nopirkt."
"Vai, pareizāk sakot, kādu tu vari atļauties," pusbalsī nomurmināja Veronika.
.
4
Tuvojoties augstajai sienai, kas apjoza Goblinpilsētu, Norberts saudzīgi nocēla zemē Randalfu un Džo. Troksnis no iekšpuses kļuva aizvien skaļāks un skaļāks. Bija dzirdama kliegšana, vesera klaudzieni, vaimanas, smiekli, zāģēšana, dziedāšana, zvani, aurošana, rosība… viss sajaukts kopā juceklīgā dunoņā. Un smakas!
Dedzināta darva, skābs piens, mitra kažokāda, pūstoša gaļa katra no tām cenzdamās, lai to samana pār nemazgātu goblinu smaku, no kuras deguns saraucās. Džo mēģināja iedomāties patīkamas smaržas šokolādi, biskvītus, zemeņu saldējumu…
"Un man likās, ka tavas zeķes jau stipri ož!" komentēja Veronika.
"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. "Mēs negribam aizskart viņu jūtas. Goblini var būt ļoti ātri aizvainojami."
"HmmJ" noņurdēja Veronika. "Cik nu tas attiecas uz mani, nevienam tik smirdīgam nav tiesību būt ātri aizvainojamam!"
"Tā tas varētu būt," sacīja Randalfs. "Tikai atceries, mēs šeit esam svarīgās darīšanās. Tāpēc turi knābi cieši ciet!"
"Atvaino, ka es elpoju," īgni teica Veronika.
"Starp citu, mans jaukais, jaunais draugs," Randalfs piemetināja, "es domāju, ka Henrijam šī aso smaku metropole šķiet mazliet par daudz satraucoša. Varbūt labāk paņem savu uzticamo kaujas suni pavadā."
Tik tiešām, Henrijs satraukts luncināja asti, ar mitro degunu dedzīgi ostīdams gaisu. Džo pieāķēja pavadu vietā.