Viņi patlaban atradās garu kāpņu augšgalā pie milzīgām koka durvīm. Randalfs satvēra lielo klauvēkli un spēcīgi uzsita pa koku.
Kliņg-klang!
Randalfs vērsās pie Džo. "Goblini izstrādās kādu mazu jociņu," viņš sacīja.
"Jā," iečivinājās Veronika. "Piemēram, nelaidīs mūs iekšā."
"Pacietību, Veronika!" asi uzsauca Randalfs. Viņš gaidoši raudzījās uz durvīm. Nekas nenotika. Randalfs pamīņājās, pakasīja galvu, nobraucīja bārdu, paberzēja acis. "Šī slavenā goblinu uzņemšana," viņš beidzot teica. "Tā ir pazīstama visā Jezgas zemē."
Viņš atkal pieklaudzināja, šoreiz skaļāk. Kling-klang/ Kling-klang! Kling-klang!
Durvis atsprāga vaļā.
"Es tevi dzirdēju pirmajā reizē!" uzkliedza mazs, nevīžīgs šķielacis ar retiem zobiem un smailām ausīm. "Es neesmu kurls!"
"Tūkstoš, nē, miljonkārt atvainojos, mans goblinu draugs," zemu paklanījies, teica Randalfs. "Apšaubīt tavas dzirdes spējas ne tuvu nav manā ziņā. Es tikai…"
"Ko tu gribi?" goblins drūmi samiedza acis.
Randalfs saņēmās, lai pasmaidītu. "Mēs vēlamies piekļūt jūsu lieliskajam tērpu tirdzniecības centram," viņš teica, "ar noteiktu nolūku nopirkt jūsu vis…"
"Ko jūs vēlaties?"
"Mums jānopērk karotājvaroņa tērps šim zēnam," teica Veronika, ar spārnu pamādama uz Džo pusi.
"Atstāj to manā ziņā, V…" Randalfs iesāka. Viņu pārtrauca goblins.
"Kāpēc tad tu uzreiz tā neteici?" viņš noskaldīja, atvērdams durvis, lai viņi visi varētu ieiet.
"Aizveriet tās durvis!" uzkliedza kāda balss. "Briesmīgs caurvējš."
"Dziļi ievelciet elpu," Randalfs nočukstēja pār plecu.
"Nāciet iekšā, nāciet iekšā," nepacietīgi mudināja goblins. Viņš aizcirta durvis viņiem aiz muguras. "Laipni lūdzu Goblinpilsētā," viņš garlaikoti izlocīja balsi. "Pilsētā, kas nekad neguļ."
"Un arī nemazgājas," nomurmināja Veronika.
"Izbaudiet tās daudzās ainavas un skanas…"
"Un smakas," teica Veronika.
"Un vienreizējo gaisotni."
"Vari to atkārtot!"
"Veronika, es jau tev teicu!" Randalfs nošņāca. "Vai tu aizvērsiet"
"Lai jums jauka diena," goblins pabeidza un nožāvājās.
Džo sarauca degunu. "Veronikai bija taisnība," viņš nočukstēja. "Te tiešām smird!"
"Tu drīz pie tā pieradīsi," Randalfs viņam sacīja. Viņš pievērsās goblinam. "Paldies, mans labais draugs. Es tikai gribētu pateikt, kas tas par godu, nemaz nerunājot, kas par prieku…"
"Lai nu paliek," goblins teica un aizgāja.
Džo palūkojās apkārt. Ja neņēma vērā smaku, tad Goblinpilsētā bija apbrīnojama. Mājas bija celtas citām mājām virsū, stāvu pēc stāva, sniedzoties aizvien augstāk un augstāk. Ņudzot no dzīvām būtnēm, augstās celtnes no abām pusēm ietvēra šauru ieliņu labirintu. Džo satraukts skatījās augšup uz lielajām, augstajām konstrukcijām, kas bīstami šūpojās šurp un turp. Tiešām izskatījās, ka tās
kuru katru brīdi varētu apgāzties. Vēl vairāk, tā kā celtnes bija tik augstas, saules gaisma gandrīz nenokļuva līdz ieliņu apakšai.
Gluži tumšs tomēr nebija. Pie katras celtnes karājās eļļas lampas, lejot blāvu, dzeltenu gaismu pār rosības pilnajām ielām un pildot gaisu ar eļļainiem dūmiem. Sasmakušie, degošie tauki savienojās ar citām pretīgām Goblinpilsētas smakām: ceptas puņķumaizes smirdoņa, nemazgātu ķermeņu smārds un dvaka, kas uzburbuļoja no notekām.
"Sekojiet man!" uzsauca Randalfs. Viņš izvilka maisam līdzīgu dzeltenu apģērba gabalu no sava tērpa un pacēla to augstu sava zižļa galā.
"Vai tās tiešām ir, kā man liekas, kas tās ir?" jautāja Veronika.
"Nekad nevar zināt, kad milža apakšbikšu pāris var izrādīties noderīgs," teica Randalfs, soļodams uz priekšu. "Visi skatieties uz biksēm, un jūs nenomaldīsiēties."
Norberts nopūtās. "Nevarēju saprast, kas tām noticis," viņš sacīja.
"Tagad, Džo, turi acis vaļā," pamācīja Randalfs. "Tev tiešām jāredz Goblinpilsētas ievērojamākās vietas. Pa labi no mums," viņš paziņoja, "atrodas tipisks goblinu dzīvojamais nams. Pa kreisi no mums Pieticīgo Sasniegumu Muzejs, bet tas," viņš teica, rādīdams priekšā uz kādu īpaši nolaistu celtni, "ir Lielās Verukas templis."
"Lielās Verukas templis?" Džo neticīgi atkārtoja.
Randalfs palocīja galvu. "Tā ir vieta, kur Vilfreds Peldētājs, senais goblinu pētnieks, iemūrēja pirmo akmeni tam, kas vēlāk kļuva par Goblinpilsētu. Leģenda stāsta, ka viņš bija meklējis piemērotu vietu celtniecībai septiņus garus gadus, kad sāpes no viņa lielās verukas beidzot piespieda viņu pamest meklējumus. Viņš nolēma, ka tā ir zīme. Pārējais, kā mēdz teikt, ir vēsture."
"Aiztaupi mums mācību ekskursiju!" nokliedzās Veronika, plivinādamās virs galvas.
Viņi klīda uz vienu pusi un uz otru. Randalfs gāja priekšgalā, augstu turēdams dzeltenās apakšbikses, viņam sekoja Norberts, Henrijs apostīdams katru ielas stūri un nostiepdams pavadu un beidzot Džo. Goblini drūzmējās ielās grūstīdamies un spiezdamies, strīdēdamies, kliegdami un pilnīgi neņemdami vērā svešiniekus savā vidū.
"Tieši tāpēc," Randalfs secināja, uz brīdi apstājies, lai pārējie tiktu līdzi, "mēs Goblinpilsētu saucam par Draudzīgo pilsētu. Tā Ūūhr
Kāds goblins uzdrāzās virsū Randalfam. Cits paķēra apakšbikses no zižļa gala un aizdrāzās projām pūlī.
"Vai tu re!" iesaucās Randalfs.
"Re, manas bikses!" iekliedzās Norberts.
"Aizmirsti tās," teica Veronika. "Mēs esam klāt."
Visi kā viens viņi pagriezās, un tur, aiz īpaši augstas un ļodzīgas mājas logiem bija vairāki veikala manekeni, visi saģērbti krāšņos karotājvaroņu tērpos. Norberts blenza uz zelta burtiem izkārtnē, kas šūpojās virs durvīm.
"Ies… Ies… Ies…" viņš stomījās.
"Iesvaielīšanas smalkie tērpi" Randalfs nolasīja viņam priekšā. "Acīgi pamanīts, Veronika. Iesim, Džo. Ietērpsim tevi."
Džo par pārsteigumu viņi nepalika ilgi Iesvaidīšanas smalkajos tērpos. Randalfs veda viņus pa lieliskā veikala eju neņemot vērā glīti ģērbto pārdevēju saucienus un nopūtas līdz pašam tālākajam stūrim. Tur viņi kāpa augšup pa platām, liektām kāpnēm.
Viņi iznāca nevis tērpu veikala otrajā stāvā, kā Džo bija sagaidījis, bet gan pilnīgi citā veikalā. Koši krāsota
izkārtne uz sienas vēstīja: Dažādu ceļojumu lielveikals. Pārdevēji, kas visi valkāja mazliet vienkāršākas uniformas, ar aizdomām viņus vēroja.
"Es meklēju…" Randalfs iesāka.
"Jā?" apjautājās viens no pārdevējiem, augstu izliecis kreiso uzaci.
"Kur ir ceļš uz augšu," pabeidza Randalfs.
Pārdevējs pamāja uz tālākā loga pusi. Džo apjukumā sarauca pieri. Ko lai viņi tur darītu? Toties Randalfs neizrādīja nekādu uztraukumu.
"Ā, jā," viņš teica un devās uz turieni. Pārējie atkal viņam sekoja.
Viņi gāja pāri veikala grīdai, tad laukā pa logu un augšup pa sarūsējušām vītņu kāpnēm, kas bija piestiprinātas pie ārsienas.
Augšā viņus sagaidīja trešā izkārtne Sīku krāmu tirgus.
"Turieties, mēs gandrīz esam klāt," komandējošā balsī uzsauca Randalfs. Viņš sāka kāpt pa vecām koka trepēm, kas bija atslietas pret sienu. "Un uzmanieties pie astotā pakāpiena," viņš sauca lejup. "Tas ir mazliet izļodzī…"
"Āāāf" iekliedzās Norberts, kad pakāpiens zem viņa kājām sašķēlās un nokrita. Viņš cieši turējās pie trepju sānu balstiem, būdams pārāk izbijies, lai turpinātu kāpt tālāk.
"Kārtīgi apdomājot, varbūt labāk ejiet atpakaļ un pagaidiet mūs tur," teica Randalfs. "Un pieskatiet Džo kaujas suni," viņš piebilda.