Džo noskatījās, kā drebošais milzis lēni nokāpa atpakaļ līdz balkonam. Tad, mazliet atvieglots, ka viņam nebūs jānes Henrijs augšā pa ļodzīgajām trepēm, viņš pasniedza Norbertam pavadu.
"Esi paklausīgs," viņš teica sunim. "Labi?"
"Labi," lēnīgi atbildēja Norberts.
īpaši uzmanīdamies pie (rūk stošā astotā pakāpiena, Džo strauji kāpa augšā. Tuvodamies galam, viņš palūkojās lejup un viņam aizrāvās elpa.
Tālu tālu lejā viņš varēja redzēt goblinu pūļus, plūstam šurp un turp pa šaurajām ieliņām. Veronika nolaidās zemāk Ih planēja viņam pie kreisā pleca.
"Aiziet," viņa drošināja. "Nedrīkstam likt mūsu viszinim vadonim gaidīt."
Sirdij kāpjot pa muti laukā, Džo pieveica pēdējos dažus trepju pakāpienus. Randalfs bija tur un viņu sagaidīja.
"Braši, puis," viņš teica. "Un laipni lūdzu visā Jezgas zemē labākajā tērpu veikalā."
"Lētākajā, tā gan drīzāk," nomurmināja Veronika.
Virs durvīm bija izbalējis plakāts. "Grablija Palētināto tērpu veikals," Džo izlasīja, nespēdams balsī slēpt vilšanos.
Tieši tad viņiem no mugurpuses parādījās kāds izstīdzējis goblins ar lielu degunu un netīru, krokotu priekšautu. "Laipni lūdzu," viņš teica.
"Pateicos, mm… Smirdi," sacīja Randalfs, uzrunādams goblinu pēc vārda, kas bija piestiprināts pie atloka.
"Īstenībā es esmu Serdis," goblins paskaidroja.
"Bet…"
"Grablija kunga rokraksts," pārdevējs pagummā teica. "Tas ir gandrīz tikpat briesmīgs kā viņa izpratne par tērpiem."
"Jā, kur ir vecais Grābis?" jautāja Randalfs, skatīdamies visapkārt.
Serdis paraustīja plecus. "Viņš teica, ka viņam esot kaut kas kārtojams." Viņš saviebās, it kā saodis kaut ko nepatīkamu.
"Un viņš to patlaban kārto?" vaicāja Randalfs. Viņš atsmaidu pievērsās pārējiem. "Manuprāt viss izdosies pat labāk, nekā es biju iecerējis," viņš nočukstēja.
Serdis bija novērsies un atvēris durvis no balkona uz veikalu. Pieliecies viņš iegāja iekšā. Randalfs darīja to pašu.
"Labi vien, ka Norberts palika lejā," zemu pieliekdamies, pie sevis nomurmināja Džo. "Viņš nekādi nebūtu ticis cauri šīm durvīm."
Viņš izslējās, nonācis tik nekārtīgā, tumšā un piedrazotā istabā, ka salīdzinājumā ar to burvja mājaslaiva šķita kā izstāžu zāle.
Pie sienām bija sakrautas kastes un paunas, no kurām spraucās audekli, blakus atradās plaukti, kas bija piebāzti ar visādiem neiedomājamiem zābakiem un kurpēm. Milzīgi, apaļi pakaramie daži trijos stāvos vai lūza no neskaitāmu tērpu svara, kas visi bija sašķiroti pa kategorijām. Žaketes un vestes. Apmetņi, mantijas un mēteļi. Getras un jātnieku bikses. Galifē bikses un golfa bikses. Ņieburi, turnīras un krūšauti. Augstu virs galvas, iekarinātas lielos griestu āķos, bija vēl drēbes — citās krāsās, izmēros un stilos.
"Ak, jā, kungs, es redzu gan tavu problēmu," teica Serdis, ar acīmredzamu nepatiku aptaustīdams Randalfa apmetni. "Šis ir pilnīgi nodilis. Mazvērtīga apdare, pilnīgi atpalicis no mocies un pretīgā krāsā, ja jums nav pretī, ka es tā saku." Viņš paskatījās augšup. "Burvju apmetņi ir tur," viņš sacīja. "Nāciet uz šo pusi!" Un viņš steidzīgi aizgāja cauri veikalam ar sīkiem, greiziem solīšiem.
"Es ne uz to pusi tā nevarētu paiet pat ja man par to maksātu," komentēja Veronika.
Serdis pagriezās. "Es atvainojos, vai kungs kaut ko teica?" viņš jautāja.
"Īstenībā mēs te šodien esam puiša dēļ," teica Randalfs. "Viņš jāietērpj kā karotājvaronis. Ar pilnu aprīkojumu."
"Skaidrs," teica Serdis, nolūkodams Džo no galvas līdz kājām un pavīpsnādams. "Tas būs kaujas tētps, kungs, un tas ir uz šo pusi."
Viņiem tā soļojot pa grīdu uz istabas tālāko stūri un spiežoties cauri pakarināto tērpu kalniem, Džo juta, ka visa celtne viegli šūpojas šurp un turp. Pāris metāla bruņu cimdu nokrita ar draudīgu šķindoņu.
"Tā, iesākumam tie noderēs," sacīja Randalfs. "Tālāk, apmetnis."
"Ar pilnu aprīkojumu, tu saki, kungs?" pārjautāja Serdis. "Vai es varētu ieteikt Necaurlaidības apmetni? Gatavots no ādas ar burvības palīdzību, tas atvairītu spēcīgākā zobena cirtienu."
"Lieliski," teica Randalfs. "Pielaiko to, Džo." Džo darīja, kā likts, un nopētīja sevi lielā spogulī veikala tālākajā galā. Randalfs pievērsās Serdim. "Un galvassega?"
"Mums ir viss," apgalvoja Serdis, plaši novēzēdams roku. "Bruņucepures ar ragiem, ar spārniem, ar dzelkšņiem vai ar spalvām; ķiveres kara, turnīru un… Ak, jā! Galvaskausa cepure ar pieskaņotiem ausu segiem ne gluži parasta, lūk, šī, kungs."
"Man bija padomā kāda ierindas bruņucepure," sacīja Randalfs.
"Protams, protams," teica Serdis, berzēdams rokas. "Cik muļķīgi no manas puses. Kā būtu ar šo Varonības bruņucepuri? Tā ir ļoti iecienīta, kungs. Visai ilgi valkājamas spalvas."
Viņš nocēla smagu bronzas bruņucepuri ar piecām violetām spalvām un uzlika to Džo galvā. Tā derēja viņam kā uzlieta.
"Kungs nevarēs nepamanīt mazos skaļruņus, kas paslēpti ausu ietvaros. Tie spēlē uzmundrinošu marša mūziku, kad karotājvaronis drosmīgi soļo kaujā."
"Tas ir tas, kas vajadzīgs," aizrautīgi sacīja Randalfs.
"Ir vēl citi pieskaņoti piederumi," teica Serdis. "Bruņniecības vairogs, Drošsirdības un… un neatlaidības krūšu aizsegs, Drosmes getras saskaņotas ar bruņu cimdiem, kurus tu jau tik gudri esi izvēlējies. Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, Pārākuma zobens," viņš paziņoja, pasniegdams Džo pēdējo priekšmetu.
"Pārākuma zobens," sacīja Randalfs; izklausījās, ka tas uz viņu atstājis iespaidu. "Es to ņemšu. Es ņemšu to visu," viņš teica.
"Lieliska izvēle, ja man atļauts tā sacīt," uzslavēja Serdis.
Džo paskatījās uz sevi garajā spogulī un pacēla zobenu augstu gaisā. Tas izskatījās visai pārliecinoši. Viņš plati pasmaidīja. "Nav slikti," viņš nodomāja. "Nepavisam nav slikti."
"Kungs izskatās pasakaini ja drīkstu būt tik pārdrošs," teica Serdis. "Un ne jau tas vien. Visi šie priekšmeti nāk kopā ar Grablija Varonīgo panākumu garantiju, vai arī jūs saņemat naudu atpakaļ." Viņš atkal pievērsās Randalfam un izspieda lišķīgu smaidu. "Tas nozīmē, ka esam nonākuši pie kutelīgā maksāšanas jautājuma."
"Ak, jā" sacīja Randalfs. "Maksāšana." Viņš pašapziņu1 ,i pasmaidīja pretī. "Vecais Grābis zina, cik droši man var piešķirt kredītu," viņš teica. "Viņš man sacīja, lai to visu pierakstot uz parāda."
"Neko tādu viņš nav teicis," viņiem aiz muguras atskanēja piesmakusi balss. "Nekad nelūdz kredītu, jo atteikums reizēm aizvaino," balss turpināja, ar katru vārdu pieņemdamās spēkā. "Ko tas nezināmais nekauņa man piedēvē?"
Plecīgs, līkkājains indivīds ar spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci izspraucās no apakšsvārku un bikšu pakaramā. "Tu!" viņš teica, nopētīdams Randalfu ar caururbjošu skatu. "Man vajadzēja zināt!"
"Grabi!" Randalfs iesaucās un gāja paspiest roku.
"Tev es esmu Grablija kungs, Randij," viņš sacīja, paiedams garām burvja pastieptajai rokai un uzsizdams Džo pa plecu. "Iesākumam tu visu to varētu vilkt nost."
Džo negribīgi noņēma bruņas. Grablijs pievērsās Randalfam. "Pag, pag. Tu vēl aizvien esi man parādā par iepriekšējo. Par Kventinu Zeltaino, vai tā bija? Viens vizuļojošs apmetnis, pāris lakādas zābaciņu un zelta gulbja bruņucepUre ar sārtu kažokādas oderi. No šī brīža vai nu skaidrā naudā, vai nekā! Paskatīsimies, kas tev tur ir."
Slēpdams aizkaitinājumu, Randalfs no apmetņa kabatas, izvilka mazu ādas maisiņu. Viņš to attaisīja un izbēra saujā monētu krājumu. "Astoņi diženi, pieci sīkaļi un viens sudraba nieķelis," viņš teica.