Andreass Ešbahs
Jēzus video
1
Kopš brīža, kad viņš saprata, ka varētu kļūt slavens, viņš tos gaidīja. Tas, ka tic ieradīsies tik ātri, viņu izbrīnīja, taču nepārsteidza.
Sākumā tur bija tikai putekļu mākonis, prom tālumā. Viņš sajuta to it kā ar acs kaktiņu, tad paskatījās augšup un prātoja, vai tikai tas nav viņa gaidās saspringto nervu izspēlēts joks. Laikam gan. Šādus putekļu mākoņus sacēla braucēji, kad devās pa akmeņaino ceļu, kas stiepās aptuveni jūdzi uz dienvidrietumiem no nometnes. Tas noteikti atkal bija kāds kravas auto, kam jānokļūst līdz tuvējam ciemam. Laikam gan tas neko nenozīmēja. Vismaz nc to, ko viņš gaidīja.
Viņš atkal pievērsās tiem pāris kvadrātcentimetriem zemes, ko jau stundu apstrādāja ar saru otiņu. Saule karsēja. Bija jūnijs, un jau rīta agrumā termometra stabiņš pakāpās līdz divdesmit astoņiem grādiem un augstāk. Pēc tam neviens vairs neuzdrošinājās skatīties uz termometru. Jau vairākas nedēļas nebija lijis, kas darbam, protams, nāca par labu, taču zemes virskārta bija pārvērtusies smalkos, pretīgos putekļos, ko mazākā vēja pūsma pacēla gaisā, un viņi tos elpoja, ēda, nesa sev līdzi teltīs un saliekamajās gultās un netiks no tiem vaļā līdz pat izrakumu darbu beigām. Sajaukušies ar sviedriem, putekļi veidoja plānu, glumu slāni, pret kuru trūcīgi pilošā nometnes duša bija bezspēcīga.
Jā, viņam bija jāatzīst, ka viņš gaidīja. Kaut kas viņā nepacietībā drebēja. Viņš strādāja tikai tādēļ, lai novirzītu domas. Monēta, kuru viņš nupat bija atsedzis, kailām rokām kādā daudzsološā vietā saudzīgi attīrot augsni, bija ebreju kara laika šekelis, vērtīga kalta sudraba monēta, uz kuras attēlots zieds ar trim ziedkausiem, un gar tās malu stiepās uzraksts senebreju valodā. Ar otiņu viņš monētu bija attīrījis tiktāl, ka to varēja nofotografēt un reģistrēt izrakumu grāmatā. Parasti gan šāds atradums viņu būtu ielīksmojis. Tikai pavisam neilgi romiešu varas laikā ebreji kala sudraba monētas ar augstu vērtību — tas bija ebreju sacelšanās laikā, kas sākās 66. gadā un ko 70. gadā apspieda romiešu karaspēks. Toreiz tika sagrauts Lielais Templis un sākās ebreju izraidīšana. Šī monēta bija vēl viena liecība, kas norādīja precīzu datējumu kapavietām, kurās tika veikti izrakumi.
Taču domās viņš bija kur citur. Viņš domāja par atradumu, ko uzgāja vakar. To ncatraka viņš pats — uz tā bija uzdūries viens no palīgiem, jauns students no Savienotajām Valstīm —, taču viņš vienīgais saprata tā nozīmi. To iedomājoties, viņam pārskrēja šermuļi. Līdz šim vēl nekad arheologi nebija atraduši kaut ko tik satraucošu — priekšmetu, kas burtiski varēja satricināt civilizācijas pamatus.
Putekļu mākonis tuvojās, šķērsoja sānceļu un tā vietā, lai slīdētu tālāk uz ciemu, pagriezās nometnes virzienā. Čārlzs Vilfords-Smits nolika otu 11/ atvērtās izrakumu grāmatas, starp kuras lapām šņirkstēja smiltis, un piecēlās.
Apkārtējā ainava arvien viņu mulsināja. Visapkārt skopos viļņos pletās vienmuļi, garlaicīgi lauki, tikai sausi stiebri vietām auga lielāku akmeņu paēnā. Tie līdzenumu iekrāsoja vismaz zaļganā mirdzumā, taču pie horizonta tas kļuva pelēks kā senais pakalns, no kura sākotnējā augstuma kārtu pa kārtai bija aiznesis vējš, kas šeit pūtis gadsimtiem ilgi un pūta vēl joprojām. Un tik un tā nebija plašuma sajūtas. Gluži otrādi — šķita, ka esi zem lupas. Šķita, ka jūti šeit kopā sapludušo lielo kulturu vēsturi. Katrs akmens, katrs kroplīgais, izkaltušais puduris jautās pilns atmiņu par asiņainiem notikumiem un nežēlīgu vajāšanu, kā tālas atbalsis no kalniem vēl šķita dzirdamas Bībeles praviešu balsis, un pārņēma sajūta, itin kā neskaitāmas dedzīgas lūgšanas kā radioaktīvais starojums caurstrāvotu ķermeni.
Domīgs viņš noņēma platmali, ko strādājot arvien turēja galvā, lai pasargātu sevi no svelmes. Negribot šī platmaļu cepure viņam bija kļuvusi par firmas zīmi, un gadi uz tās bija atstājuši savas pēdas. Viņš izvilka kabatlakatu, kas reiz bija bijis balts, noslaucīja tajā pieri, tad pārvilka pāri galvvidum, no kura sirmie mati jau gadu desmitiem kāpās atpakaļ.
"Šimon," viņš pusbalsī ierunājās.
No tuvējās izrakumu bedres parādījās aptuveni piecdesmit gadu veca vīrieša galva ar tumšiem, sprogainiem matiem un spēcīgiem bārdas rugājiem klātu apaļu pusmēness seju. Viņa acīs bija izklaidīgs mirdzums. Vēl tikko tās bija skatījušās divtūkstoš gadu senā pagātnē un nu tikai ar pūlēm atguva spēju skatīt tagadni.
"Kas ir?"
Vilfords-Smits norādīja uz putekļu mākoni, kas tuvojās. "Mums būs ciemiņi." Nu jau varēja pazīt automašīnu, slaidu, tumšu limuzīnu, kas noteikti nebija domāts šādiem grantsceļiem. Saule dejoja mirdzošajā hromā ap tonētajiem stikliem, kad auto atkal iebrauca kādā no neskaitāmajām ceļa bedrēm, šūpodamies kā piekrastes apsardzes kuģis jūras viļņos.
"Ciemiņi?" Simons lēni izslējās un skatījās uz braucējiem tālumā. "Kas tie varētu būt?"
"Augsti ciemiņi."
"Vai kāds no valdības?"
"Domāju, vēl augstāki." Viņš uzlika platmali galvā un iebāza kabatlakatu atpakaļ kabatā. "Mūsu naudas devējs."
"Ak!" Simons Bārlevs paskatījās uz Čārlzu. Jau gandrīz divdesmit gadu viņi strādāja kopā. "Četrpadsmitais apgabals, vai ne tā? To viņš grib apskatīt. Un kas būs ar mums? Vai tu ilgi vēl turēsi noslēpumā, ko tu un šis… — kā viņu sauc?"
"Fokss," Vilfords-Smits pacietīgi atbildēja. Tas, ka Simons nespēja atcerēties dzīvu personu vārdus, jau bija kļuvis par leģendu. "Stefens Fokss."
"Jā, tieši tā. Ko tu un šis Fokss esat atraduši."
"Nē, protams, ne."
"Taču tas vīrs limuzīnā to uzzinās pirms manis?"
"Jā. Bet tici man, Šimon, kad tu to zināsi, tu sapratīsi, kāpēc es tā rīkojos."
Simonu urdīja kas neizskaidrojams. Viņš uzvedās kā tiepīgs bērns.
Vilfords-Smits pavērās apkārt. Satelītu/ņēmumi viņu bija atveduši uz šo apmetni, kas bijusi apdzīvota pirms diviem tūkstošiem gadu, mūsu ēras sākumā. Pēc uzņēmumiem viņi bija noteikuši deviņpadsmit apgabalus, kuros jāveic izrakumi. Katrā apgabalā viņi strādāja pēc laukumu sistēmas, atsedzot piecus reiz piecus metrus lielus kvadrātus. Virspusē atzīmētais tīklojums tika saglabāts un starp izraktajiem kvadrātiem veidoja metru platu krustpunktu profilu, kas ļāva izrakumu veicējam visas detaļas sadalīt noteiktā koordinātu sistēmā. Šī tradicionālā metode bija attaisnojusies visā pasaulē. Un šie kvadrāti — kaķu laipas, kā tos mēdza saukt —, kas, protams, ļāva piekļūt jebkurai izrakumu vietai, dažkārt bija kā vesela šauru tiltu sistēma pāri bezdibeņiem.
No deviņpadsmit apgabaliem vispirms tika nolemts apstrādāt piecus daudzsološākos. No pulksten sešiem vakardien viņš lika pārtraukt darbus četrpadsmitajā apgabalā un pielikt papildspēkus trešajā augsnes virskārtas atsegšanā. Virs atradumu vietas bija uzslieta liela, balta telts, ko naktīs apsargāja divi drūmi, ar automātiem bruņoti jauni vīrieši. Šie puiši bija no Telavivas drošības dienesta, un pēc viņa zvana nepagāja ne pāris stundu, kad tic ieradās kopā ar augsto personu, kas, iespējams, tagad sēdēja melnajā limuzīnā.
Protams, viņi baumoja. Viņš dzirdēja tos runājam, kad gāja starp izrakumu bedrēm. Lielākā daļa strādnieku bija volonticri, brīvprātīgi jauni palīgspēki no visas pasaules, ko viņiem atsūtījusi Israel A ntiquities Authority leruzalcmc. Par smiekla naudu un iespēju izjust piedzīvojumu garšu viņi bija piekrituši katru dienu agri celties un visu dienu stiept ar zemi un akmeņiem pilnus grozus. Nu tic viņu slepus vēroja, mēģinot saprast, kas šeit patiesībā notiek.