"Jā," Ješua pamāja. "Jārezervē četras dienas iepriekš."
Viņi pasūtīja apkalpotājam, kam mugurā gan bija kaut kas līdzīgs frakai, taču šai dienā viņš neparādīja priekšzīmīgu centību, un viņi jau gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad varēs izteikt savas vēlmes un viņš varēs steigties tālāk. Pienāca kāda jauna sieviete, acīm redzami arī stresā, un ar drudžainām kustībām nolika viņiem aperitīvu — trīs lielus šerijus. Un Judīte nebeidza vien urdīt, kas tad īsti bija ar to atradumu un ka viņš esot apsolījis to šovakar izstāstīt, kamēr Stefens beidzot padevās un sāka stāstīt, lai arī šī viņam itin nemaz nešķita labākā izdevība.
"Četrpadsmitais apgabals bija apmetnes nekropole, kapsēta," viņš raiti paskaidroja Ješua, kurš gan visai bieži bija ticies ar profesoru Vilfordu-Smitu, taču šīs atradnes smalkākās detaļas tik labi nepārzināja. "Tas jau bija zināms pēc satelītuzņēmumiem. Bija skaidrs, ka mums būs darīšana ar veselu kapavietu rindu. Katram palīgam bija jāapstrādā viena no tām, un manējā bija pašā rindas galā, turklāt tā atradās jau atsevišķā kvadrātā. Tā nu es viens pats tupēju savā rakumā, dzirdēju citus otrā pusē valnim sarunājamies un smejamies, un ar otiņu tīrīju kaulus, kas pamazām parādījās no zemes pēc tam, kad mēs bijām izvākuši visus akmeņus no iebrukušā seguma. Tas bija aizvakar ap vienpadsmitiem. Kad ar pasauli viss vēl bija kārtībā."
Brālis un māsa bija stipri pieliekušies uz priekšu, gluži tāpat kā viņš, un pa gabalu tas noteikti izskatījās visai dīvaini, kā viņi tur sēdēja, sabāzuši galvas kopā. Stefens iedzēra malku šerija.
"Neliec mums tā satraukties," Judīte mudināja.
"Man tas nemaz nav jādara. Satraucoši tas jau ir pats no sevis. Kad es kļuvu nepacietīgs un pie kreisā augšdelma kaula gribēju notraukt zemi arkailām rokām, lai ātrāk tiktu uz priekšu, es sadūros ar pretestību. Mans Dievs, es to gandrīz būtu sabojājis. Apbedījuma piedeva."
"O," Ješua noteica ar lietpratēja sejas izteiksmi. "Un kas tas bija?"
"Plakans maisiņš no materiāla, ko es uzskatītu par lina audeklu. Diezgan labi saglabājies, visapkārt aizšūts, un aptuveni tik liels." Viņš parādīja ar pirkstiem tā izmēru. "Apmēram kā kabatas formāta grāmata."
"Un?" Judīte jautāja.
"Un tad," Stefens turpināja, "es gribēju zināt, kas tur ir iekšā. Tad es to atgriezu vaļā."
"Tu to atgriezi vaļā?"
"Jā."
"Vienkārši tāpat?"
"Vienkārši tāpat. Ar Šveices kabatas nazi. Vienā malā."
"Neaptverami," Ješua apjucis novaidējās. "Tas taču ir ļaunākais… Tieši tas ir arheoloģijas nāves grēks!"
"Un kas tur bija iekšā?" Judīte gribēja zināt.
Stefens satvēra savu glāzi, ar vienu malku izdzēra to, kas vēl tajā bija palicis, pastiepa lūpas uz priekšu un atpakaļ, paskatījās uz griestiem un tad uz vienu un otru. "Jūs man neticēsiet," viņš teica.
6
Sengrieķu -romiešu laiku repertuārā abi laikmeti pamatoti ar trauku veidiem. Vārāmie podi E-l un E-2 norāda uz l.gs. p.m.ē. un l.gs. pēc m.ē., turklāt E-l norāda uz l.gs. p.m.ē. beigām (skat. LAPP 1961, 190: Typ 72.2; TUSHINGHAM 1985, 56; fig. 22:28, 29; 23:5; 24:7, 17, 18), taču E-2, šķiet, bijuši sastopami šai gadsimtā jau agrāk.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Viņi devās uz baltās telts pusi, Džons Kauns visiem pa priekšu kā mājastēvs, kurš izrāda viesiem savu īpašumu. Tā atradās apgabala malā, kas izskatījās kā šaha dēlis ar kvadrātveida bedrēm zemē, daži kvadrāti bija tikai iezīmēti, citi — dziļi un pamatīgi izrakti. Telts, kā šķita, bija uzcelta virs viena no tiem, un pie katra telts stūra stāvēja sargpostenis — puiši ar apņēmīgu skatienu, ar melniem, masīviem, biedējoša paskata automātiem plecā neuzticīgi vēroja apkārtni, it kā kuru katru brīdi gai dītu veselas armijas uzbrukumu.
Eizenharts svīda. Viņš sev jautāja, kā tas rūpnieks spēj izturēt savā tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā, korekti apsējis kaklasaiti un saspraudis ar atturīgu zelta adatu. Tomēr arī viņam uz kurpēm un biksēm varēja redzēt šeit visur esošos putekļus, iespējams, viņš varbūt nemaz nebija pilnīgi pārdabisks radījums.
Profesors, mazliet salīcis, viņam sekoja. Cik gan viņam varēja būt gadu? Noteikti pāri septiņdesmit, spriežot pēc mirdzoši sirmajiem matiem. Kizcnharts mēģināja iedomāties, kas viņu šādā vecumā vēl dzina rakņāties pa svešām zemēm, lai gan viņš mierīgi varētu sēdēt mājās un audzēt rozes. Viņu bija viegli iztēloties kā rožu audzētāju. Tā vietā viņš dzīvoja šajā tuksnesī, kas viņam, Eizcnhartam, jau pēc pusstundas bija apnicis līdz kaklam.
Kauns satvēra brezenta priekškaru, atbīdīja to malā un turēja, lai Eizenhartu un Vilfordu-Smitu palaistu pa priekšu. "Uzmanieties," viņš teica, kad rakstnieks pārkāpa slieksni, "tālāk jākāpj lejup."
Telts iekšpusē gaisma bija klusinātāka, maigāka. Un spiedīgais karstums gāza vai no kājām. Eizcnharts apstājās, lai noorientētos. Telts patiešām stāvēja tieši virs vienas no kvadrātveida bedrēm, kas bija dziļi atraktas. Šī varēja būt kvadrātmetrus piecus liela. Tieši pie viņa kājām bija ieraktas tādas kā trepes ar lieliem, neregulāri augstiem pakāpieniem. Vienā vietā kāds bija ievietojis dēlīti un nostiprinājis to ar akmeņiem. Eizenharts uzmanīgi sāka kāpt lejup apmēram divus metrus dziļās izrakumu bedres dibenā.
Tad kāds, acīmredzot Kauns, pagrieza kādu slēdzi, un pie telts griestiem iedegās četras spuldzes, ko Eizcnharts līdz šim vēl nebija pamanījis, ietinot apgabalu spožā gaismā. Eizenharts bridi palika stāvam, lai vēlreiz paskatītos apkārt. Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izraktu šādu bedri? Un visapkārt viņiem te bija desmitiem šādu šahtu. Bedres malas bija pilnas lielu akmeņu, un izskatījās tā, it kā pat viens vienīgs skaļāks vārds varētu izraisīt nogruvumu. Bedres dibens bija līdzens, cieši nomīdīts un smilšains, un pretējā stūri kaut kas bija pārsegts ar tumšu polietilēna plēvi.
Lielais noslēpums.
Atradums, kas bija spējīgs samudžināt smadzeņu pavedienus.
Eizenhartu uz brīdi sagrāba bailes — viņš bija svešā zemē, svešā apkārtnē, un varena koncerna varenais valdes priekšsēdētājs no viņa kaut ko gaidīja, un viņš pat nesaprata, kas tas bija, nemaz nerunājot par to, vai viņš to spēs izpildīt. Šīs bailes pārņēma katru viņa ķermeņa šūnu, lēnītiņām, ne dramatiski, taču nepielūdzami, katrs viņa solis bija sasprindzinājuma pilns, un šahtas sienas viņam šķita draudīgas. Bailes. Tās bija sens pavadonis. Varbūt tās bija iemesls, kāpēc viņš rakstīja, nevis pats metās piedzīvojumos. Savu bērnību viņš atcerējās kā satraucošu, jūsmīgu laiku, pārpilnu brīnumu un atklājumu. Taču kādu dienu uzradās bailes, un viņš vairs negāja ārā, bet palika mājās un sāka rakstīt. Viņš dziļi ievilka elpu un, gaisu izpūšot, sekoja savai izelpai. Viņš bija atklājis, ka bailes pazūd uz vienu mazmazītiņu brīdi, kad izelpa beidzas un plaušas ir tukšas. Bija reizes, kad šī sekunde bija viņa logs uz reālo pasauli, uz pasauli, kāda tā izskatījās bez bailēm viņa acīs, viņa tīklenē, viņa nervu šķiedrās. Un tagad, šajā brīdī, viņš sajuta, ka viņpus bailēm atkal bija šis bērnišķais, satraukuma pilnais prieks, itin kā tas nekad nebūtu bijis pazudis.
"Nāciet," Kauns teica. Viņa acis daudzsološi spīdēja. "Šeit, pāri. Paveiciet nost pārklāju."
"Lūdzu, uzmanīgi," Vilfords-Smits mierīgi piebilda.
Patiesībā bedre daudz neatšķīrās no palielas istabas, kuras griesti aizstāti ar telts kupolu. Eizcnharts sekoja mediju magnāta aicinājumam, satvēra vienu pārklāja stūri un to uzmanīgi pacēla.