Taču tad vecais vīrs sakustējās. Krēsls zem viņa iečīkstējās, kad viņš ar pūlēm paliecās uz priekšu. "Eja," viņš izgrūda, elsdams no piepūles, kad viņš stāvēja. "Atkal un atkal šī eja, tā mani neliek mierā…" Salīcis, maziem, šļūcošiem soļiem viņš devās pāri istabai uz drēbju skapja pusi. "Mūžīgs lāsts, kas mani spiež…" Tas bija dīvaina veca vīra monologs. Viņš atvēra skapja durvis un trokšņaini kaut ko tajā taustīja, līdz izvilka dienas gaismā kādu šauru mapi un ar to rokā atgriezās pie galda un krēsla.
"Viss šis stāsts sākas Ceturtā krusta kara laikā," viņš sāka stāstīt, kamēr viņa pirksti, kas bija kļuvuši stīvi un neveikli, pūlējās atsiet lentes mezglu, ar kuru mape bija aizsieta. "Tūkstoš divi simti deviņpadsmitajā gadā, ja es pareizi atceros, krustneši aplenca Ēģiptes pilsētu Damjetu. Šī aplenkuma laikā no Itālijas ieradās kāds mūks — Asīzes Francisks, franciskāņu ordeņa dibinātājs. Šis mūks vienkārši devās cauri krustnešu un saracēņu rindām tieši uz sultāna apmetni, nostājās viņa priekšā un sprediķoja. Nostāsti liecina, ka sultāns bijis loti aizkustināts un piekritis Franciska lūgumam atļaut viņam apmeklēt Palestīnas svētvietas." Beidzot viņš mezglu bija atraisījis un varēja atvērt mapi. "Es sev arvien tiku jautājis, kas viņu bija pamudinājis uz šo neprātīgo soli."
Kādu brīdi viņš šķirstīja papīrus, bīdīja tos uz vienu un uz otru pusi, šķita meklējam kaut ko noteiktu. "Vairāk vai mazāk no šī laika šajā zemē ir franciskāņu ordeņa klosteri. Tie ir vēl joprojām. Jeruzalemē, Betlēmē, Ako, Tibcrijā, Kāfarnaumā, Jērikā un tā joprojām. Pāris reižu franciskāņi tika izraidīti, taču ikreiz pēc dažiem gadiem tie atkal stūrgalvīgi bija atgriezušies."
Beidzot viņš atrada to, ko bija meklējis. "Šeit," viņš sacīja un uz brīdi pacēla kādu papīru, uz kura neskaidrā, nedrošā rokrakstā kaut kas bija rakstīts, acīmredzot tā bija kāda cita, senāka dokumenta fotokopija. "No šī dokumenta izriet, ka tūkstoš trīssimt piecdesmitajā gadā franciskām savā īpašumā bija pārņēmuši kādu celtni uz dienvidiem no Tempļa kalna, ko viņi trīsdesmit gadu vēlāk atkal bija atstājuši. Un šī karte," viņš pacēla kādu citu lapu tikpat ātri kā iepriekšējo, tā ka Ješua un Stefēns paspēja tikai uzmest paviršu skatienu pāris melnām svītrām, "rāda, ka šī celtne ir atradusies tieši tajā vietā, kurā Halīls Saads savā laikā bija atracis ūdens tvertni, gatavodamies būvēt savu māju."
"Jūs domājat, ka šo eju bija izrakuši franciskāņi?" Stefens uzmanīgi mēģināja pārliecināties.
"Jā. Es pat domāju, ka viņi tikai tādēļ vien bija ieradušies Palestīnā."
Stefens pārsteigts mirkšķināja acis. "Lai izraktu ejuV
"Viņi sekoja kādai ļoti senai leģendai," Ješua tēvs paskaidroja. Vēl viens papīrs, šoreiz mazs un pelēks. "Tā šķiet kā pasaka, un neviens īsti nezina, kad tā radusies. Tas ir kāda latīņu teksta tulkojums, ko es atradu, lai arī vairs ncatccros, kur." Viņš turēja papīru pavērstu pret Stcfenu, un viņš pārsteigts piecēlās un to paņēma.
Teksts bija rakstīts angļu valodā un ar rakstāmmašīnu. Niecīgajā apgaismojumā viņš ar pūlēm mēģināja atšifrēt vārdus. "Tas bija tajā laikā, kad Jēzus mācīja Kapcrnaumā, kad kāds vīrs no Rczaras atnesa spoguli uz to vietu, kur runāja Jēzus. Taču spogulim, kad tajā atspoguļojās Jēzus seja, tā tik ļoti iepatikās, ka no ta brīža tas vairs negribēja rādīt neko citu ka vien Tā Kunga atveidu. Tad tā īpašnieks to ielika kastē un noglabāja slepenā vietā, lai tie, kas nāks pēc viņa un kam viņš to gribēja nodot, varētu redzēt savu Kungu. Taču tiek sacīts, ka viņš ieracis spoguli zem Jeruzalemes tempļa, jo neviena cita vieta viņam nešķita droša.'" Stefens apjucis paskatījās uz augšu, meklēdams Ješua skatienu. "Tas ir neticami."
Ješua apakšžoklis bija atkāries uz. leju, kas viņa sejai piešķīra gandrīz vai debilu izteiksmi.
Stefens izlasīja tekstu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka to visu nav tikai iedomājies. Kopš brīža, kad viņš bija ienācis ortodoksālo jūdu kvartālā, viņu bija pārņēmusi nerealitātes sajūta. "Bezara," viņš atkārtoja. "Kāds vīrs no Bezaras."
"Bezara," Ješua dīvaini neskanīgā balsī noteica, "ir Bctšcarimas senais nosaukums."
Kad tēvs Lūkass pacēla acis no savas lūgšanu grāmatas, viņa skatiens slīdēja cauri logam un apstājās pagalmā. Pie ieejas portāla baznīcā stāvēja Skarfaro kopā ar kādu vīru, kuru viņš vēl nekad nebija redzējis. Romas sūtnis mēģināja viņu par kaut ko pārliecināt, un druknais vīrs, kuram mugurā bija uniformai līdzīgs kombinezons, pamāja ar tādu izteiksmi, kas izskatījās gandrīz pazemīga.
Tēvs Lūkass abus kādu brīdi vēroja. Viņš nezināja, ko visu dienu darīja Skarfaro un viņa ļaudis. Viņi nāca un gāja, ieslēdzās pārrunu telpās, no kurām atkal nāca ārā steidzīgi un dusmīgām sejām. Kaut kad viņā bija zudusi vēlēšanās to saprast, un viņš atgriezās pie saviem ikdienas pienākumiem, kuru tagad, kopš viņiem vairs nebija ar ko braukt pēc pārtikas vakariņu galdam, bija kļuvis ievērojami mazāk. Nu viņš varēja tik daudz laika veltīt apcerei un lūgšanām, kā nebija varējis atļauties jau sen. Taču sirds viņam sažņaudzās, kad ļaudis, kas vakarā nāca uz vakariņām, vajadzēja sūtīt prom. Viņiem vēl arvien nebija izdevies paklusām atrast kādu kompromisu.
Viņš neticēja savām acīm, kad redzēja, kā Skarfaro no sutanas izvilka nelielu tumšas krāsas priekšmetu un deva to vīrietim. Tas taču bija mobilais telefons! Kas, sasodīts, šeit notika?
Pēkšņi viņš vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš uzlēca kājās, cik vien ātri spēja, aizsteidzās pa gaiteni līdz virtuvei, kur brālis Džefrijs gatavoja pusdienas un izbrīnījies paskatījās uz tēvu Lūkasu, kad viņš steidzīgi iz gāja virtuvei cauri, lai nokļūtu kambarī, kurā glabājās uzkopšanas piederumi. Pieliekamā vienā galā bija reti izmantotas durvis uz kādu telpu blakus sakristejai, kurā bija viens pats gandrīz vienmēr vaļā esošs šaurs logs.
Tēvs Lūkass pats sev likās muļķīgs, taču viņš piespiedās pie sienas un uzmanīgi palūkojās ārā. Skarfaro stāvēja pret viņu ar muguru un aizsedza vīru, ar kuru runāja.
"Lai kur viņš arī ietu," viņš dzirdēja Skarfaro viņam piekodinām, "lai ko viņš arī darītu. Visu, ko vien jūs varat uzzināt."
Vīrs piekrītoši pamāja un pagāja mazliet sānis. Tagad tēvs Lūkass varēja izlasīt uzrakstu uz viņa kombinezona: Kami Enterprises.
"Jūs domājat, franciskāņi meklēja to spoguli?"
"Bez šaubām." Vecais vīrs gārdzoši klepoja, likdams dokumentu atpakaļ mapē. "Bet Jeruzaleme bija sultānu rokās, Tempļa kalns nebija pieejams. Vienīgais ceļš, ko viņi redzēja, bija izrakt tuneli, tuneli cauri klintij, simtiem metru garumā. Un viņi tam veltīja vairāk nekā trīsdesmit gadu."
"Un?" Stcfens jautāja ar sausu rīkli. "Vai viņi atrada spoguli?"
Ješua tēvs salika mapi kopā un sāka atkal neveikli siet tai apkārt lenti, ar kuru tā, ļoti iespējams, bija pārsieta desmitiem gadu. "Tā ir leģenda, jaunais cilvēk. Kristietība ir bagāta ar šādām leģendām. Piemēram, leģenda par Svēto Grālu, biķeri, no kura Jēzus esot dzēris pēdējā vakarēdienā. Leģendas ir stāsti, kas tiek nodoti tālāk no mutes mutē. Savā ziņā tie tālāk dzīvo savu dzīvi. Literatūrzinātnieki uzdod sev jautājumu, ko ļaudis šajās leģendās tādu saskata, ka viņi tās nodod tālāk."
Stefena domas joņoja. Viņš paskatījās uz Ješua un redzēja, ka viņa acīs ir savāds mirdzums. "Un nav zināms, kur palika mūki?"
"īsti ne. Taču ir norādījumi. Kādā no tiem ir teikts, ka daļa no mūkiem, kuri bija dzīvojuši tajā namā pēc tam, kad viņi to bija atstājuši, esot devušies tuksnesī, ierīkojuši tur klosteri un no ordeņa vēlāk atsacījušies."