"Un kur šis klosteris atradās?"
Vecais vīrs atkal piecēlās, smagi elpodams un stenēdams. "Ai, tas vēl arvien eksistē. Kā mazs brīnums. Tur dzīvo desmit vai divdesmit veci vīri." Viņš paņēma mapi un šļūcošiem, podagras izmocītiem soļiem devās atpakaļ pie skapja. "Tur vēl arvien ir Negevas tuksnesis. Neiedomājami, kā viņi tur dzīvo."
Apstākļi, kādos Ješua tēvs šajā caurumā, šajā vienā istabā dzīvoja, Stefcnam nelikās mazāk neiedomājami. "Un kur tieši Negcvā?"
"Es tur nekad neesmu bijis," viņš atbildēja un atrāva vaļā skapja durvis. "Es nevarēju ciest, ja man bija kaut kur jāiet, lai kaut ko izdibinātu. Vislabprātāk cs pētīju bibliotēkās un arhīvos." Viņš smagnēji pieliecās, lai iebīdītu mapi tumšā skapja stūrī. "Tā. Domājams, tā šeit paliks tik ilgi, kamēr cs nomiršu. Un tad kāds to izmetīs. Kāda muļķība."
Stefens juta, kā viņa cclis grib sākt nervozi šūpoties. Vai vecais bija rik neattapīgs, vai arī viņš tikai izlikās? "Bet vai jūs zināt, kur klosteris atrodams?"
"Aizmirsti šo klosteri, mans dēls. Veci vīri, kuri nezina pat to, kurā gadā mēs dzīvojam. Lielākā daļa no viņiem tur dzīvoja jau tad, kad Izraēla kā valsts vēl bija tikai nedrošs sapnis."
Stefens, kā palīdzību meklēdams, paskatījās uz Jcšua. Viņš klusi nopūtās.
"Tēvs," viņš sacīja, "pasaki mums vienkārši, kur šis klosteris atrodas."
Vecais vīrs, it kā neko nebūtu dzirdējis, gāzelēdamies aizgāja atpakaļ līdz krēslam, čirkstošām locītavām uz tā apsēdās, atlaidās pret atzveltni un tad ar rokām sāka braucīt savu vareno, sirmo bārdu. Stefens apjauta, ka ir aizturējis elpu, un dziļi ieelpoja.
"Bērševa," sirmais talmudists beidzot teica. "Bērševā es reiz biju. Vai tu atccrics, Ješua? Droši vien ne. Toreiz tu vēl biji mazs bērns. No Bērševas uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem. No tālienes tas izskatās kā drupas nepieejamā kalna virsotnē. Es vairs nezinu, kā to kalnu sauc un vai tam vispār ir kāds nosaukums, taču tas paceļas Vādī Meršamonas rietumu galā. Ir vajadzīga laba karte. Lielākajā daļā no tām Vādī Meršamona nav atzīmēta." Viņš atkal pasniedzās pēc savas grāmatas un nolika to savas nogurušās spuldzes gaismas lokā. "Un nu pietiks par to. Tagad ejiet."
32
N EG EVA (cbr. 'Sausā zeme'), apgabals uz dienvidiem no Jūdejas robežas, austrumos robežojas ar Arabas ieleju, ziemeļrietumos un rietumos ar piekrastes līdzenumu un Paranas, Cinas un Sūras tuksnesi (..) l.gs. pēc Kr. Negevā un pie Haurānas nabatieši sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Turklāt viņi sāka uzkrāt cisternās lietus ūdeni, lai apūdeņotu terases formā izveidotus laukus.
Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons
"Tas ir īstais!" Stcfens teica gandrīz gavilēdams, kad viņi devās ārā no Meašearimas.
Viņi brauca atpakaļ uz iekšpilsētu, meklēja un atrada American Express biroju, kur Stcfens dabūja skaidru naudu, gan ne daudz, taču ar to pietiktu, lai samaksātu par viesnīcu un iztiktu vēl pāris dienu.
"Mums tas varēja arī pašiem ienākt prātā," viņš teica Ješua, kurš viņam atbildēja ar visai skeptisku skatienu. "Ceļotājs laikā taču nevarēja visu paveikt viens pats un neviena nepamanīts. Kāds taču bija redzējis, kā viņš filmē, ja arī neviens nesaprata, ko viņš tur dara. Kāds taču viņam palīdzēja paslēpt kameru Tempļa kalnā. Kas zina, iespējams, viņš pat bija mēģinājis kādam paskaidrot, ko viņš dara. Katrā ziņā noteikti bija cilvēki, kas kaut ko par to bija zinājuši, kaut ko bija sacerējuši un pastāstījuši to citiem… Un tā radās leģenda."
Pēc tam viņi devās uz lielāko grāmatnīcu, kādu vien viņi varēja atrast, un pārmeklēja ceļvežu un karšu nodaļu, kamēr beidzot atrada karti, kurā bija atzīmēta Vādī Meršamona. Tās rietumu malā patiešām bija redzams drupu simbols.
"Bet kāpēc runa ir par spoguli?" Jcšua kritizēja. "Arī ņemot palīgā labi daudz fantāzijas, videokamera neizskatās pēc spoguļa."
Stefena rokas kustība izskatījās pēc mēģinājuma aizslaucīt Jcšua iebildumu. "Ko gan citu viņi būtu varējuši sacīt?"
Viņi aizbrauca pēc Judītes, samaksāja rēķinu par viesnīcu un brauca uz tuvāko lielvcikalu, lai apgādātos ar pārtiku un vairākām nepieciešamām lietām, ūdens pudelēm un sāls tabletēm.
"Tas ir attēls," Stefens skaidroja. "Varbūt ceļotājs laikā kādam — vismaz savai sievai, es domāju — ir rādījis kādus uzņēmumus. Es iedomājos, ka vienīgais, ko toreiz pazina un kas spēja parādīt reālu atveidu, bija spogulis. Tātad kā, pēc tavām domām, kāds, kurš skatās videokameras meklētājā un vēro uzfilmētus kadrus, atstāstītu to citam? Viņš teiktu, tas ir kā skatīties mazā spogulī. Un tas cits saprastu vienīgi spogulis un iedomātos to pavisam citādi."
Viņi brauca ārā no pilsētas Hebronas virzienā. Satiksme bija blīva. Šoreiz vadītājam blakus sēdēja Judīte.
"Man jāsaka… Visu rītu es biju noskaņojusies uz to, kā es sēžu Saadu pagrabā, skaitu gaisa burbuļus un gaidu, kad tu atkal parādīsies virs ūdens. Un nu mēs braucam ārā uz tuksnesi!"
"Jā," Stefens atbildēja. "Dažreiz nākas būt elastīgam."
"Tātad tu domā, ka franciskāņu mūki ir sekojuši šai leģendai. Kas nozīmētu to, ka viņi zināja ne vien par spoguli, bet arī precīzu vietu, kur tas bija atrodams."
"Jā. Tādu tuneli neviens nerok uz labu laimi. Katrā ziņā mums nav zināma visa leģenda."
Judīte paskatījās uz Stefenu. "Kā tu vari būt tik pārliecināts, ka viņi kameru arī atrada? Tik pārliecināts, ka pat negribi paskatīties?"
"Tāpēc ka šahta tik precīzi ved uz vienu punktu. Tāpēc ka viņi nemeklēja pa malu malām, bet gan precīzi zināja, kam viņi grib piekļūt. Tāpēc ka es neticu, ka klosteris vēl eksistētu bez šī svētuma, ko viņi tur glabā." Viņi izbrauca cauri veselai rindai ceļazīmju virs viņu galvām, kas norādīja, ka uz Hcbronu ved ccļš taisni uz priekšu, ka tas ir Palcstīnas autonomais apgabals, un, ja ir vēlēšanās to apbraukt, tad laikus jāorientējas pēc atbilstošajām norādījuma zīmēm. Jeruzaleme bija viņiem jau aiz muguras, pa labi un pa kreisi garām slīdēja biroju ēkas un rūpniecības rajoni. "Un," Stefens piebilda, taču tas skanēja gandrīz dziedoši, it kā viņš būtu aizsapņojies, klusi, it kā viņš to sacītu pats sev, "tāpēc ka es to jūtu. Saožu. Sagaršoju. Tāpēc ka ikkatra mana ķermeņa šūna zina, ka videokamera ir tur ārā. Slēptuve aiz Raudu mūra jau piecsimt gadu ir tukša."
Ceļazīmju otrā pusē bija uzstādītas videokameras, viena katrā braukšanas joslā, un tās ierakstīja lentē garāmslīdošo satiksmes norisi. Kadri, ko tās uzfilmēja, nonāca tieši augstas jaudas datorā, kurā darbojās speciāla, ļoti moderna attēlu pārstrādes programmatūra, kas spēja reālā laikā visu garāmbraucošo automašīnu numura zīmes videoattēlu pikseļos identificēt un pārvērst salasāmās zīmēs un skaitļos. Identificētie automašīnu numuri, neapsīkstoša datu straume tīkla grafika veidā, kas aptvēra visu pilsētu un vēl neskaitāmus citus objektus, tika noraidīta uz policijas centrālo skaitļotāju, kas saglabāja datu bankā visus pieprasītos automašīnu numurus un vietas, kurās automašīnas reģistrētas, fiksējot arī precīzu reģistrēšanas laiku. Turklāt ikkatra automašīnas pazīšanas zīme tika salīdzināta ar pieteikto pazīšanas zīmju tabulu, kurā vēl bez dažādiem tehniskiem parametriem tika saglabāts norādījums, kā rīkoties meklētās mašīnas fiksēšanas gadījumā.
Stcfena vadītā Jeep Cherokee pazīšanas zīme šajā tabulā bija saglabāta jau veselu diennakti. Rija ievadīts rīcības norādījums: klusa trauksme. Nepagāja ne minūte, un, pēc tam kad videokamera bija notvērusi automašīnas attēlu, dežuranta datora ekrānā sāka mirgot ziņojums.