Šoreiz tā bija cita sekretāre, kas Kaunam pasniedza telefonu, kad viņi visi gudrodami bija noliekušies pār lielformāta Tempļa kalna plānu. Mediju karalis klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. "Paldies," viņš tad teica. "Liels paldies, Jehuda. Saloni."
Kārigs mirdzums bija parādījies viņa acīs, kad viņš beidza sarunu. "Šasauciet kopā savus ļaudis, Raien," viņš teica. "Fokss dodas LIcbronas virzienā." Viņš izvilka no kabatas kādu zīmīti. "Viņš brauc ar tumši zilu ļeep Cherokee, mašīnas numurs… Ak, pie joda, es to nevaru salasīt. Šeit." Viņš sniedza zīmīti Raienam.
Raiens skatījās uz saburzīto papīra gabalu ar redzamu samulsumu. "No kurienes jums tas ir zināms?"
Kauns izbaudīja šo bridi. "Tas nebija grūti. Ar tās automašīnas numura palīdzību, ko Fokss bija atstājis pie muzeja, es uzzināju firmu, kura viņam to bija iznomājusi. Viņi man pateica, ar kādu mašīnu viņš brauc šobrīd. Un pirms pusstundas šajā mašīnā viņš ir pabraucis garām vienai no policijas automātiskajām kontroles ierīcēm."
"Es arī to mēģināju darīt, taču man neviens nevēlējās sniegt tādas ziņas…"
"Sakari. Policijas priekšnieks bija tik laipns uzsākt kluso vajāšanu, kas tagad kā kļūdaina atkal tiek atcelta. Viņš tik un tā nevar dot pavēli sekot Foksam uz Hebronu, jo viņš tur būtu Palestīnas policijas pakļautībā." Viņš sniedza Raienam telefonu. "Jums tas tagad būs nepieciešams, es domāju."
Raiens pamāja. "Un Izraēlas karte arī."
Simons Bārlevs noskatījās uz kalsno drošības dienesta vīru ar platām acīm un atvērtu muti, kamēr durvis aiz viņa aizvērās. Un tad viņš saprata. "Tas taču nozīmē," viņš atviegloti secināja, "ka Rietumu mūra lieta ir nokārtojusies."
Viņi apbrauca Hebronai apkārt pa jaunu, plaši ierīkotu, taču šauru apvedceļu un devās tālāk, arvien tālāk. Pamazām zaļuma abpus ceļam kļuva mazāk un skatiens klīda pelēkās, putekļainās tālēs. Un bija karsts, tveicīgi karsts. Saule cēlās arvien augstāk. Pie horizonta ceļš nepārtraukti izskatījās pazūdam mirdzošā ūdenī, kas, protams, bija tikai optisks māns, īstās fatamorgānas mazais brālis.
Netālu no Bēršcvas, tālu prom no ceļa bija redzams kāds savāds tērauda veidojums.
"Apstājies uz brīdi," Jcšua no aizmugures Stefenam sacīja.
Kad viņi ceļa malā apstājās un izkāpa, viņi dzirdēja kādu dziedam. Tas bija, kā Jcšua labprāt paskaidroja, piemineklis varoņiem, kas bija izkalts no sašauto ienaidnieka tanku metāla un veidots kā milzīgas ērģeļu stabules, no kurām, karstajam vējam pūšot no tuksneša pāri pakalnam, uz kura piemineklis stāvēja, plūda žēlas, gandrīz kā cilvēka balss radītas skaņas.
Kādu brīdi, cik tālu vien acs sniedza, nebija redzama neviena cita automašīna, pat neviens no smagajiem cisternu vedējiem, kas rībēdami nepārtraukti brauca pa ceļiem. Stefens skatījās uz savādo mākslas darbu tālumā, un uz brīdi viņu pārņēma drūma sajūta, ka mirušie runā, ka viņi veltīgi mēģina brīdināt tos, kas dzimuši vēlāk par viņiem… Viņš novērsās, mēģinādams no šī iespaida atbrīvoties.
"Tālāk," viņš teica.
Eizenharts juta sevī pieaugam uztraukumu, sajūtu, kas viņam fatāli atgādināja lampu drudzi, kāds viņu mēdza piemeklēt pirms uzstāšanās publikas priekšā, pirms lasījumiem vai intervijām. Ja vien bija kāds bridis, kad viņam vajadzēja brīdināt Foksu, tad nu tas bija pienācis. Acīmredzot viņš bija devies ccļā, lai uzmeklētu pēdas, kādas bija viņa rīcībā, bet kuru nebija Kaunam, un, tas bija pilnīgi skaidrs, viņš pat nenojauta, ka viņa ceļš Kaunam ir zināms.
Viņš izgāja no dzīvojamā vagona, kurā nenogurstoši apspriedās zinātnieki. Viņš neteica nevienam ne vārda. Kauns jau sen bija pazudis, un beigās ap viņu bija bangojuši vairs tikai vārdu atkritumi, nenozīmīgas debates, ierastās galda sarunas kādā krodziņā nesmēķējošiem nedzērājiem.
Viņš meklēja Raienu.
Viņš to atrada stāvam pie savas automašīnas, zābakoto kāju viņš kā karavadonis bija ielicis atvērtās mašīnas durvīs, pie auss viņš turēja telefonu. Uz jumta atvērta gulēja Izraēlas karte. Saruna izklausījās dramatiska, vismaz kā Sešu dienu kara laikā.
Eizenharts palika stāvam malā un gaidīja. Kāds savdabīgs stāvoklis! Nometne visapkārt bija tukša un pamesta kā skatuve, kad beigusies iz rāde, — teltis salocītas, icrīccs lielākoties saliktas kastēs — un šis vīrs tam visam pa vidu stāvēja pie sava mazā, sarkanā auto un komandēja neredzamu armiju.
Kad kādu bridi viss bija mierīgi, viņš pienāca tuvāk un pievērsa sev Raiena uzmanību, cik vien piesardzīgi spēdams, apjautājās, vai nevarētu būt kāda iespēja, kā viņš, Eizenharts, vēlreiz varētu nokļūt Amerikāņu bibliotēkā, jo viņam esot kaut kas ienācis prātā, ko būtu vērts pārbaudīt…
"Ai, mister Eizenhart," Raiens teica, noņēma kāju no automašīnas sliekšņa un pievērsās viņam, it kā jau būtu viņu gaidījis. "Man jums jānodod sveiciens no mistera Kauna. Ar šo dienu jūsu saistības ir beigušās. Lūdzu, sakravājiet savas mantas, kāds jūs aizvedīs uz Telavivas lidostu."
Rakstnieks paskatījās uz vīru ar tēraudkrāsas acīm tik apjucis, it kā viņš nupat būtu virs viņa galvas iztukšojis spaini ar ledus aukstu ūdeni. "Bet…" Atlaists. Miljonārs pat nebija uzskatījis par vajadzīgu to pateikt viņam pašam. Nemaz nerunājot par atvadīšanos vai pateicību. "Bet kā tad…"
Raiens viņu vienaldzīgi uzlūkoja. "Misteram Kaunam bija radies iespaids, ka pēdējā laikā jūs bijāt devis pārāk mazu ieguldījumu situācijas atrisinājumā. Un, atklāti sakot, man viņam nebija ko iebilst."
Eizenharts pavēra muti, taču domas viņa galvā tik iztramdīti šaudījās šurpu turpu, ka viņam neienāca prātā nekas, ko viņš varētu teikt. Un vienlaikus viņa krūtīs izpletās svina smaga, nožēlojama sajūta. Neizdevās. Dīvaini aplamā veidā viņš jutās vainīgs, ka nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Jā, tā bija taisnība. Pēdējās dienās viņam nekas ievērības cienīgs vairs nebija ienācis prātā. Kauns viņu bija ataicinājis šurp, lai viņš tam atrastu šo veco videokameru, un viņš ne tikai nebija to atradis, bet bija vēl arī sadarbojies ar to, kurš bija pārvilcis svītru Kauna plānam.
Iezvanījās Raiena telefons, un viņš atkal ieņēma savu karavadoņa stāju. Patiesībā jau arī viss bija pateikts.
Uz brīdi sekotāji piebrauca automašīnai pavisam tuvu, tā, lai pēc numura zīmes varētu pārliecināties, vai automašīna, kuru viņi turēja acīs, ir īstā, un tad atkal attālinājās no tās. Auto, kuru bija izvēlējies koledžas puisis no Menas ASV, bija gandrīz neprofesionāli uzkrītošs. Tas bez jebkādām grūtībām bija saskatāms līdz pat horizontam.
"Tikko mēs šķērsojām Bērševu," vīrs, kurš sēdēja blakus vadītājam, ziņoja. "Viņš dodas Eilatas virzienā."
"Okay. Palieciet tā un turieties maksimālā attālumā."
"Rodžer," viņš teica savam kolēģim pie stūres, kad savienojums bija pārtraukts. "Vai zini ko? Beigās vēl izrādīsies, ka tie trīs rikai brauc izpeldēties Sarkanajā jūrā."
Tātad viņš nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Nu un tad? Eizcnharts stūma pidžamas savā ceļojumu somā. Tā taču nebija viņa problēma. Mediju magnāts bija iedomājies, ka saskāries ar stingri loģisku problēmu. Ar problēmu, kas atrisināma klusā istabiņā, ja vien par to ilgi un pamatīgi domāja. Ha! Kāds neprāts. Nē, viņam nebija ko sev pārmest. Viņš bija izdarījis visu, ko varēja.
Rakstnieks paskatījās apkārt. Ja tā bija, tad kāpēc gan viņš bija tik nikns? Viņš bija labi nopelnījis. Viņš bija baudījis interesantu piedzīvojumu. Viņš bija savācis daudz materiālu, no kuriem kādreiz, iespējams, varētu tapt jauns romāns. Un tik un tā viņš bija nikns.