Jo viņš jutās izmantots. Tāds kā Kauns domāja, ka viņš var atļauties visu tikai tāpēc vien, ka ir bagāts un varens.
"Un vai tu zini ko?" viņš murmināja pats sev. "Viņam ir taisnība. Viņš patiešām var atļauties visu tāpēc, ka ir bagāts un varens." Tas bija iemesls, kādēļ viņš vai vārījās no dusmām.
Ceļojumu modinātājpulkstenis. Tas vēl arvien stāvēja uz naktsgaldiņa. Eizenharts to paņēma un iestūma dziļi apakšā zem krekliem un apakšbiksēm, tad apstājās un paskatījās uz telefonu, kam modinātājpulkstenis bija atradies blakus.
Vai patiešām viņi noklausījās visas telefona sarunas? Ļoti iespējams. Vismaz visi lietotie telefona numuri tika saglabāti kopā ar zvana laiku un sarunas ilgumu kaut vai tādēļ, lai varētu pārbaudīt telefona rēķinu. Amerikā tā bija pierasta lieta katrā ģimenē.
Visapkārt bija tāds miers. Viņa paša elpa bija skaļākais troksnis.
Un kaut arī tā. Kas gan viņam varētu notikt? Viņš sēdētu lidmašīnā, pirms vispār kāds pamanītu, ka viņš ir brīdinājis Foksu.
Viņš uzlika roku uz klausules. Auksta, gluda plastmasa. Dzīvība un nāve. Vai šeit runa bija par to? Nē. Runa bija par to, vai tāds cilvēks kā
Kauns patiešām varēja darīt visu, ko vien gribēja. Arī veikt darījumus ar visneticamāko vēstures atradumu.
Stefens Fokss bija kaut kur tālu prom ceļā, lai turētos pretim varenajam mediju caram. Varbūt aplamu iemeslu dēļ vai ar nederīgiem līdzekļiem, taču viņš to darīja. Un pat nenojauta, ka Kauna vīri viņam ir jau aiz muguras.
Šis zvans varēja būt izšķirošs. Un viņš sev nekad nevarētu piedot, ja viņš to nedarītu.
Eizenharts vēlreiz dziļi ievilka elpu. Vēl arvien apkārt bija tik kluss, it kā pasaule ārpusē būtu mirusi. Tad viņš no kabatas izvilka zīmīti ar telefona numuru un nocēla klausuli.
Telefons nedarbojās. Viņa telefons jau bija atslēgts.
Ārpusē kāds ar dūri klauvēja pie loga.
Negcva nebija tāda, kādu Stefens to bija iedomājies. Acu priekšā viņš bija iztēlojies majestātiski bangojošas, mirdzoši zeltainas smilšu kāpas, kas kā sastingusi jūra no smiltīm stiepjas no horizonta līdz horizontam, viņš bija acu priekšā redzējis karavānas, kas devās no oāzes uz oāzi. Taču viņi brauca pa izdegušu, pelēki melnu akmens tuksnesi, kas vairāk gan līdzinājās Mēness virsmai, nevis kādai zemes ainavai, akmeņlauztuvēm, kas stiepās uz visām debess pusēm un kam pāri tik nežēlīgi un nepielūdzami dedzināja saule, ka šķita dūcam ausīs. Melni, izkaltuši, ērkšķaini krūmāji, kas ik pa laikam bija redzami abpus ceļam, liecināja par dzīvību, taču izskatījās tik nožēlojami, ka bija grūti noliegt tuksneša uzvaru.
Jo ilgāk viņi brauca cauri nomācošajam, neauglīgajam klajumam, jo vairāk Stefens sāka apšaubīt iespēju, ka klosteris, par kuru bija stāstījis Jcšua tēvs, patiešām eksistē. "Kā cilvēki šeit var izdzīvot?" viņš pēkšņi jautāja klusumā, kāds mašīnā valdīja jau no Bērševas.
"Šad un tad šeit nolīst lietus," Jcšua teica. "Reti un maz, taču tomēr nolīst. Ja šo ūdeni sakrāj tvertnēs…" Teikumu viņš nepabeidza. Tas nekādā ziņā neizklausījās komfortabli. īstā apkārtne mūkiem, kas vēlējās dzīvot cik vien iespējams pašaizliedzīgu dzīvi.
"Līst? Vai tu esi par to pārliecināts?"
"Ap simt milimetru gadā. Protams, ne tagad, vasarā. Taču šeit ir vādī, vai nc tā? Mēs taču arī tādu meklējam. Vādī ir izžuvušas upju gultnes. Ik pēc piecdesmit līdz simt gadiem šeit līst tik stipri, ka tajās atkal saplūst ūdens, dažas kļūst pat par straujām upēm — uz dažām stundām."
Stefens paskatījās apkārt. Akmeņi, klintis, karstums. "No visa, ko es pēdējās dienās neticamu biju dzirdējis, šis man šķiet visneticamākais."
Šaurais, melnais, asfaltētais ccļš ar stingru mērķtiecību stiepās cauri noraidošajam, klinšainajam apvidum, šķērsoja klinšu muguru un gāja pāri nelielām aizām un padziļinājumiem, pāri uzbērumiem. Laiku pa laikam ceļam paralēli stiepās augstsprieguma līnijas, un tur, kur reiz bijusi smilts, atpūsta no Sīnājas, smiltis kā smalks, dzeltens plīvurs klāja brauktuvi.
Vietu, kur viņiem vajadzēja nogriezties no ceļa, nebija viegli atrast. Pirmoreiz viņi bija nogriezušies pārāk ātri, ko viņi pamanīja tikai pēc tam, kad pēc vairāku kilometru brauciena pa nelīdzenu ccļu bija nonākuši pie krustojuma, kuram pēc kartes tur nemaz nevajadzēja būt un pie kura bija sarūsējis ceļa rādītājs ar norādi uz divām pavisam svešām vietām. īstais sazarojums dažus kilometrus tālāk gandrīz kā tāds nemaz nebija identificējams, un trase, uz kuru tas veda, arī ne — tās bija tikai divas iebrauktas bedrainas sliedes, kas izskatījās tā, it kā pirms gadiem divdesmit šeit mundri šķērsām pār lauku būtu braucis kāds smagais kravas auto. Vietās, kur ceļu nevarēja atšķirt no apkārt esošā tuksneša, gādīgas rokas pa labi un pa kreisi no brauktuves bija salikušas lielus akmeņus, un vietu vietām uz kāda no akmeņiem bija baltas krāsas laukums. Taču, lai kurš arī bija par to atbildīgs, viņš bija ķēries pie darba bez prieka un īpašas konsekvences.
Vidējais ātrums, ar kādu viņi brauca, strauji samazinājās. Viņi brauca taisni uz priekšu gar stāvu, melni pelēku, majestātiski augstu kalnu, un tālumā varēja saskatīt vairākus kamieļus, kas acīmredzot akmeņainajā tuksneša zemē meklēja kaut ko ēdamu, taču Stefens skatījās vienīgi uz brauktuvi un tajā izsistajām milzonīgajām bedrēm. Kā liktenis viņam bija izpalīdzējis, laikus piespēlēdams šādu apvidus automašīnu! Ar mazo fiatu viņi šeit būtu pazuduši.
Laiku pa laikam viņi apstājās, lai padzertos. Tālu prom no ceļa un jebkurām citām civilizācijas pēdām tuksnesis viņiem sāka uzspiest savus noteikumus, un viens no tiem, kā paskaidroja Judīte, bija regulāri padzerties ūdeni, pirms vēl bija sajustas slāpes.
"Viens nu gan ir skaidrs," teica Stefens, kad viņi stāvēja ārpusē pie mašīnas sveloša karstuma jūrā un laida apkārt ūdens pudeli, un izlocīja kājas, "ja patiešām šeit ir šie mūki un šis klosteris, tad viņi katrā ziņā neiet visai bieži uz kino."
Neviens nesmējās. Tas jau arī bija vien mēģinājums atvairīt nomācošo, godbijību paģērošo apkārt valdošās ainavas smagumu, kas aizrāva elpu un radīja sajūtu, ka esi niecīgs un pazudis, pilnīgi atkarīgs no augstāku spēku žēlastības.
Vēl dažas reizes viņi aizmaldījās pa nepareizu ceļu, aizbraukdami garām grūti pamanāmiem atzarojumiem, iemaldīdamies ceļos, kas beidzās ar gravu, arvien atkal griezdamies atpakaļ un mēģinot atrast citu ceļu, kamēr beidzot viņi ieraudzīja klosteri.
Tas atradās nelielā stigā lejpus iešķcltām klintīm, kas kā akmens pirksti stiepās pret debesīm, un tā tumši pelēkā akmens mūri patiešām izskatījās kā drupas. Klostera malā gan reiz bija slējies tornis, taču tas bija iebrucis un neviens to nekad ari vairs nebija atjaunojis. Uz viņiem blāvi lejup noraudzījās tukši, šaujamlūkām līdzīgi atvērumi klostera sienās. Izskatījās, ka tur augšā nav nekādas dzīvības. Bez ceļa un kā pazudusi drūmā celtne slējās uz klints sēdekļa kā neglābjami saēsti zobi.
"Varbūt viņi visi jau sen ir miruši," ļešua ieteicās. "Es domāju, kurš gan to būtu pamanījis?"
Stefens pamāja. "Šeit varētu būt brīdinājuma ceļa zīme ar uzrakstu Uzmanību'. Pasaules gals pēc piecsimt metriem/"
Viņi brauca ar džipu augšup kalnā, kamēr tas pa akmeņiem sāka slīdēt un viņi vairs nevarēja tikt uz priekšu. Tad viņi atstāja mašīnu stāvam, paklausot Judītes mudinājumam, iedzēra vēl katrs krietnu malku no ūdens pudeles un kāpa atlikušo ceļu kalnā kājām. Šis atlikums izrādījās tālāks un augstāks, nekā sākumā bija izskatījies, un, galvenais, tas bija daudz nogurdinošāks. Jau pēc neilga laika drēbes viņiem bija smagas un slapjas no sviedriem, plaušas strādāja kā plēšas un sirds sitās tā, ka šķita — sasprāgs galvaskauss. Tumšie, drūmie akmeņi zem viņu kājām bija uzkrājuši visas dienas saules karstumu un, šķita, izdedzinās caurumus apavu zolēs.