Kāpēc es to vispār daru? Stefens sev vienā brīdi jautāja, un šis jautājums viņam vairs neizgāja no galvas, kamēr viņš kāpa augstāk, viņš to sev uzdeva atkal un atkal, un drīz tas kļuva jau līdzīgs mantrai, kļuva par ritmu, kurā kustējās viņa kājas, un viņa ausis šo jautājumu šķita saklausām čukstošajās skaņās, ko radīja akmeņu šņirkstēšana zem viņa kājām.
Judīte, možākā no viņiem, nenogurstoši gāja pa priekšu, Stefens veltīgi mēģināja viņai turēties līdzi, un Ješua kurnēdams un šķendēdamies atpalika arvien vairāk, un arvien biežāk viņam bija jāatvelk elpa.
Taču galu galā viņi bija augšā. Viņi stāvēja, noliekušies uz priekšu, un elsa, rokas uz ceļgaliem atbalstījuši, un nespēja ticēt savām acīm. Vienu brīdi bija izskatījies tā, it kā ēkai vispār nebūtu nekādu sakaru ar ārpasauli, it kā mūki tajā reiz būtu iemūrēti, taču tad viņi pamanīja šauru, tik tikko cilvēka platuma lūku, kas tika aizvērta cict ar smagām vecu, biezu dēļu durvīm.
"Paskatieties tik," ieteicās Judīte, kura pirmā jau varēja atliekties taisni un runāt. "Kas par skatu."
Stefens nespēja neko atbildēt, vien ar pūlēm pacelt galvu. Jā, skats skaists. Melnas klintis, brūnas klintis, pelēkas klintis, cik tālu vien acs sniedza, klintis un akmeņi. Neviena cilvēku apdzīvota vieta ne tuvu, ne tālumā. Viena vienīga grandioza platības izšķērdēšana.
"Un ko nu?" jautāja Ješua, kad viņi visi trīs atkal bija atguvuši elpu.
"Un nu," Stefens atbildēja, "mēs iesim un pieklājīgi pieklauvēsim."
Un tieši to viņš arī darīja. Protams, tur nebija ne durvju zvana, ne klauvēkļa vai kādu citu jaunās modes nieku, un viņš, cik vien bija spēka, sita ar dūri pret pamatīgo portālu. Tad viņš pakāpās soli atpakaļ un gaidīja.
Nekas nenotika.
"Neviena nav mājās," Ješua komentēja.
Stefens klauvēja vēlreiz, šoreiz vēl spēcīgāk, un sauca, cik skaļi vien spēja: "Hallo? Vai šeit kāds ir?"
Nekas nekustējās.
"Ja patiešām tur iekšā neviens nedzīvo," Judīte prātoja, "tad mums ir jārāpjas pāri mūrim."
"Jā," pamāja Stefens. Viņš vēroja celtni. Ēka bija ierīkota taisnstūra formā, un mūris, kas to ieskāva, varēja būt metrus trīs augsts. Augstākais, četrus. Nepieciešamības gadījumā viņiem kaut kā tam bija jātiek pāri.
Virve. Viņiem taču vajadzēja padomāt par to, ka bija jāpaņem līdzi virve.
"Varbūt mēs vienkārši esam ieradušies ārpus apmeklētāju laika," Ješua izteica savas domas. "Es domāju, varbūt viņiem visiem tagad ir lūgšanas vai…"
"Tādā gadījumā viņi vismaz būtu varējuši uzlikt kādu izkārtni," Stefens norūca, paņēma akmeni un atkal piegāja pie melnajām durvīm, lai par savu ierašanos ziņotu jau trešo reizi.
Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau gribēja pacelt roku, lai ar akmeni sparīgi sistu pa smagajām koka durvīm, kāds no iekšpuses atvilka durvju lodziņa bultu. Mazais aizvirtnis atvērās, un tajā parādījās divas vecas, nogurušas acis, kas uz viņiem ar aizdomām noskatījās. Tad vīrs teica: "Ejiet!"
Tikai šo vienu pašu vārdu, tad aizšautne atkal aizvērās un bulta ar šļūcošu skaņu atkal nostājās savā vietā.
"Te tev nu bija!" Stefens apjucis nomurmināja.
"Hei!" viņš sauca pāri mūrim. "Mēs esam ieradušies, lai apskatītu spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids!"
Drūmais mūris slējās viņu priekšā ka viduslaiku cietokšņa bastions un palika mēms un nepielūdzams.
"Acīmredzot viņš nesaprata," teica Ješua.
"Kā tā?" Stefens bija neizpratnē. "Viņš taču vēl tikko runāja angliski."
"Nu jā," teica Judīte. "Viņš teica: Lcave! Tā nav visai bagāta angļu valoda."
"Labi. Tad atkārto to vēlreiz ebreju valodā."
Šajā brīdī aiz durvīm atkal bija dzirdamas skaņas, citādas, nopietnākas. Kāds cits, lielāks aizbīdnis tika izkustināts no vietas, kaut kas nograbēja, iespējams, tas bija metāla riņķis, un tad kāds no iekšpuses sāka vilkt. Durvis iespriedās, koks, no kura tās pirms gadsimtiem bija tikušas darinātas, vaidēja, un tad, nožēlojami čīkstēdamas, tās atvērās.
Aiz tām stāvēja divi veci vīri, izvārguši, nemazgājušies eremīti, basām kājām, vājie ķermeņi ietīti nodilušos tērpos, kuri pirms gadu desmitiem, iespējams, bijuši melni. Pirmajā acu uzmetienā viņi šķita kā gulaga iemītnieki, kā nožēlojami koncentrācijas nometnē izdzīvojušie. Taču viņu acīs bija miera un dzīvības pilns mirdzums, kādu Stefens vēl nekad nebija redzējis, un viņu stāja izstaroja kaut ko neparasti spēcīgu, kas bija mulsinošā pretrunā ar viņu bēdīgo izskatu.
Šķita, ka viņi nebija pieraduši daudz runāt. Viens no abiem mēģināja kaut ko teikt, taču tad aprāvās, it kā viņam vispirms būtu jāatceras vārdi, kurus viņš jau veselu mūžību nebija lietojis.
"Jau trīsdesmit gadu," viņš beidzot sacīja, "šīs durvis nevienam nav atvērtas. Toreiz es biju tas, kurš aiz tām stāvēja. Nāciet iekšā."
Sekotāju galvenā automašīna turējās aptuveni stundas attālumā aiz pirmās mašmas. Pēc tam, kad Stefens Fokss un viņa pavadoņi bija šķērsojuši Bērševu, arī Raiens bija devies ceļā, lai pievienotos saviem ļaudīm.
Tad pienāca ziņojums, ka džips ir nogriezies no ceļa uz Eliatu. Vispirms, domājams, nepareizajā vietā, un sekotāji gandrīz jau būtu sevi nodevuši, jo viņi gribēja džipam braukt pa pēdām, kad viņi tālskatī pamanīja, ka džips pa to pašu ceļu brauca atpakaļ. Ja viņi nebūtu turējušies tādā attālumā, tad būtu satikušies uz grantsceļa, taču nu viņi varēja braukt tālāk un pēc dažiem kilometriem apstāties nomaļus, kamēr džips ar jaunajiem ļaudīm viņiem atkal bija pabraucis garām.
Pēc divpadsmit kilometriem džips beidzot nogriezās tuksnesī. Par laimi, uz putekļainā ceļa viņš atstāja tādas sliedes, kas bija pamanāmas tikpat labi kā vesela ziloņu bara atstātas pēdas, jo ar savu vieglo automašīnu sekotāji neglābjami atpalika.
"Viņš to noteikti jau bija plānojis," Raiens pa telefonu ziņoja Kaunam, kamēr viņa auto milzīgā ātrumā traucās garām Hcbronai. "Tāpēc viņš iznomāja džipu."
Tad, jau dziļi tuksnesī, viņi pamanīja džipu, pamestu stāvam akmeņainā nokalnē, un virs tās drūmo celtni, uzbūvētu starp sašķeltajām klintīm kā ērgļa ligzdu. Viņi novietoja savu noputējušo, nodzīto mašīnu aiz kādas lielākas klints atlūzas un vēroja jauno ļaužu smago kāpienu augšup.
"Nogaidīt," Raiens pa telefonu ziņoja. "Mēs sapulcēsimies pie kalna un dosimies augšā visi kopā."
Satiksme ceļā uz Telavivu uz priekšu virzījās gausi. Pēters Eizenharts sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ceļojumu somu nolicis sev blakus, un pa logu vēroja ainavu, kas viņam šķita tik savādi sveša un vienlaikus tik tuva. Saule šeit spīdēja spilgtāka un baltāka nekā mājās, skopais zaļums bija bālāks, sausāks. Viņam ienāca prātā Karla Meja filmas un kāda monumentāla filma ar Bībeles sižetu, kuru viņš, būdams četrpadsmit gadu vecs, bija redzējis Lieldienās, gulēdams slims dzīvojamā istabā uz dīvāna. Filmas skati, kuros bija redzams, kā Jēzus locekļos tika dzītas resnas namdaru naglas, viņu vajāja drudžainos nomoda sapņos.