Vai viņš vēl kādreiz atgrieztos šai zemē? Izredzes neliecināja par to; tam viņa ceļotprieks bija par mazu.
"Vai mēs ieradīsimies laikā?" viņš jautāja abiem priekšā sēdošajiem, klusējošajiem gorillām.
"Neraizējieties par to," viņam atbildēja tas, kurš sēdēja blakus vadītājam, stiepdams vārdus kā košļājamo gumiju. "Viss ir ierēķināts."
"Vai jums ir zināms, kad lidmašīna nosēdīsies Frankfurtes lidostā?"
Viņam uz aizmuguri tika pasniegta aploksne ar lidmašīnas biļeti. "Šeit būs jūsu dokumenti."
Eizenharts izpētīja savu aviobiļeti. Lai arī viņš sev centās iestāstīt, ka tā nav viņa problēma, viņš neapzināti sāka svīst. Uzraksti ceļa malā liecināja, ka līdz Telavivai vēl atlikuši trīsdesmit divi kilometri, un šajā brīdī droši vien tika atvērti reģistrācijas lodziņi viņa lidojumam. Un turklāt kādam lidojumam — viņš lidotu uz Atēnām, no turienes uz Milānu, tur vairākas stundas gaidītu un tikai ap vienpadsmitiem vakarā ierastos Frankfurtē.
"Sakiet, lūdzu," viņam kaut kas iešāvās prātā, "jums taču droši vien ir līdzi telefons? Man noteikti vajadzētu piezvanīt manai sievai. Viņa vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, un viņai vajadzētu man atbraukt pretī uz lidostu."
Abi drošības dienesta vīri jautājoši saskatījās. Tas, kurš bija pie stūres, acīmredzot arī no abiem galvenais, gari nopūtās un tad pamāja. Otrs tūliņ no savas jakas kabatas izvilka mobilo telefonu, ieslēdza to un pasniedza rakstniekam uz mašīnas aizmuguri.
Pirmais iespaids, kad viņi bija ienākuši pa durvīm, bija — viņi ir nokļuvuši oāzē. Klostera ārējais mūris aptvēra taisnstūrveida laukumu un izskatījās kā cietuma iežogojums, kur tiek turēts apcietinājumā viss šī apvidus zaļums. Uz brīdi Stefenam prātā pat iezagās doma, ka varbūt tieši tāpēc ārpusē viss bija tik kails un nedzīvs.
Smaržoja pēc garšaugiem, pēc svaigas zemes un mēslojuma. Katrā klostera dārza stūrī pret mūri bija pieplakusi laikazoba sagrauzta, zema būve, katra pēda zemes starp tām bija sadalīta dobēs, kurās mūki audzēja visu, kas tiem bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Stcfens redzēja labību, sīpolus, pupas un rāceņus, tam visam pa vidu auga arī dažādi zaļumi, kurus viņš nepazina. Viss izskatījās vairāk nekā pieticīgi, un tomēr bija arī kāda dobe, un tā nebija tā mazākā, kurā auga vienīgi puķes!
Pavisam, kā likās, mūki bija septiņi, visi veci vīri, tievi un trausli kā sausi ziedi. Uz priekšu saliekušics, viņi stāvēja starp dobēm un ziņkāri skatījās šurp uz atnācējiem, vienkāršus vecus koka krustus, šķiedrainās auklās iekārtus, virs krūtīm šūpodami. Un viņu visu acīs dega tā pati uguns, ko Stcfens jau bija pamanījis to abu vīru skatienā, kuri bija viņus ielaiduši: uguns, kas šķita daudz par karstu šīm novārgušajām miesām, dzirksts, kas ļāva noticēt, ka no tās iedegsies nekad nenodziestoša liesma, līdzko tā būs pametusi savu ietvaru.
Taču brīdī, kad pa durvīm ienāca Judīte, skatieni pārvērtās — tie kļuva kāri, kā izsalkuši, gandrīz plēsonīgi —, lai jau pēc maza brīža pārvērstos smagā naidīgumā, aiz kura par apslāpētu uzskatīta kaislība atkal ar pūlēm tika nospiesta tumšos, neizpētītos dvēseles dziļumos.
Stefens noskatījās uz Judīti. Neraugoties uz to, ka viņas auguma aprises bija sievišķīgas un viņai bija gari mati, viņa nekādā gadījumā nebija ģērbusies izaicinoši. Viņa noteikti būtu izgājusi cauri Mcašcarimai, nepiesaistot nevienu pašu naidīgu skatienu.
Lai parauj jods visas šīs reliģijas, Stefens nievājoši nodomāja. Tās visas apgalvo, ka spēj pamācīt, kā vajadzētu pareizi dzīvot, taču netiek galā jau ar dzīves vienkāršāko faktu un tās svarīgāko pamatu — seksu.
Tikai vienam no mūkiem, kurš neapzināti piesaistīja Stefena skatienu, šis mirdzums acīs nebija pazudis. Viņš tur stāvēja, kalsns, vecs vīrs, rāmi atbalstījies uz lāpstas, ar kuru tikko bija strādājis, un skatījās viņiem pretī laipnu, atklātu skatienu, no kura plūda siltums un viesmīlība.
"Jūs," sacīja mūks, kurš viņiem bija atvēris durvis, "kaut ko skaļi saucāt par iemeslu, kā dēļ esat ieradušies…"
Stefens pagriezās pret viņu. Spriežot pēc izrunas, šis vīrs varēja būt anglis. Lai arī viņam varēja jau būt pāri sešdesmitiem, viņam bija gluda, pusmēness apaļa seja, ko ieskāva kupli, tumši mati, seju tikpat kā nemaz nesedza bārda, un veidā, kā viņš izturējās un kustējās, bija kas tāds, kas ļāva noprast, ka viņš ir klostera priekšnieks.
"Jā, vispirms liels paldies, ka jūs bijāt tik laipns un mūs ielaidāt," Stefens iesāka un pamanīja, ka viņš nemanot ir sācis runāt tonī, kādā viņš runāja, kārtojot darījumus. "Mans vārds ir Stefens Fokss, es esmu no Amerikas. Mani pavadoņi ir Judīte un Ješua Menezi, divi arheologi no Izraēlas. Mēs…"
"Ak, atvainojiet." Mūks pastiepa roku. "Kāda neuzmanība no manas puses. Mums tik reti ir ciemiņi. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar saviem brāļiem?"
Viņi gāja no viena pie nākamā, un viņš sauca viņiem mūku vārdus, visus latīņu valodā un grūti iegaumējamus. Stefens paturēja prātā tikai viņa paša vārdu — Gregors — un vārdu mūkam ar gaišo skatienu, vīram ar lāpstu — Fēlikss. Šķita, ka, izņemot brāli Gregoru, viņš bija vienīgais, kurš runā angliski.
Viņš gan, saudzīgi izsakoties, tuvumā likās nedaudz, dīvains. Kad Stefens iepazīstoties viņam pieklājīgi pamāja, Fēlikss laipnā noteiktībā viņam paskaidroja: "Vārdi noveco, taču patiesība vienmēr ir svaiga kā jaunpiedzimis bērns."
"Kā, lūdzu?" Stefens apmulsis jautāja. Taču Fēlikss tikai smaidīja, pamirkšķināja viņam ar aci un atkal pievērsās savai lāpstai. Un to viņš nedarīja neveikli, izskatījās gandrīz tā, it kā viņš ar to dejotu.
Savādi putni, Stefens nodomāja. Savādi putni savādā ērgļa ligzdā.
Pa šaurajām taciņām, kas stiepās starp dobēm, Gregors viņus veda cauri klosterim. "Šī ir mūsu kapela," viņš teica par kādu stipri sakritušu būdiņu, kas atradās stūrī pretim ieejai, tad pagāja uz sāniem un norādīja uz kādu ne labāka izskata būdu ar šķību jumtu, "tur ir istabiņas, kurās mēs guļam, un tur blakus — ēdnīca un virtuve. Mēs gan neizmantojam uguni."
"Un tas?" jautāja Stefens un norādīja uz zemu mūri, kuram, kā izskatījās, Gregors bija grasījies paiet garām.
Mūks brīdi vilcinājās, tad pārveda viņus tam pāri un atvēra zemās durvis. "Tā ir apbedījumu telpa," viņš paskaidroja.
Viņiem pavērās drūms skats. Telpa, kurā viņi ieskatījās, atgādināja pagrabu vai darbarīku šķūni, tikai garajos plauktos pie sienām nebija vis darbarīki vai ievārījuma burciņas, bet gan cilvēku kauli, kas kārtīgi bija sašķiroti pēc veida un lieluma — roku un kāju kauli vienā nodalījumā, iegurņa kauli citā, vēl citā bija vienīgi ribas un atkal citā galvaskausi, mazie roku un pēdu locītavu kauli gulēja atsevišķā kastē, un citā kastē atradās mugurkaula skriemeļi.
"Ja kāds no mūsu brāļiem nomirst, tad viņš paliek apglabāts tik ilgi, kamēr viņa miesa ir satrunējusi," Gregors klāstīja gandrīz vai priecīgā balsī. "Pēc tam viņa kauli tiek izrakti, notīrīti un novietoti šeit. Šīs ir visu to mūku mirstīgās atliekas, kuri šeit dzīvojuši, kopš pastāv šis klosteris."
"Aha," Stefens noteica un saviebās. Ievērojams skaits. Ja vien šeit neizskatītos kā sasodītā rezerves daļu noliktavā!
Viņi atkal aizvēra aiz sevis durvis, uzelpoja un skatījās mirdzošajā saulē, kad brālis Gregors atgriezās pie sava jautājuma: kas viņus uz šejieni esot atvedis.
"Mēs vēlamies apskatīt spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids," Stefens atkārtoja, ko bija saucis pāri mūrim.
Brālis Gregors pamāja ar nopietnu sejas izteiksmi. "Esmu dzirdējis par šo leģendu. Taču diemžēl tāda tā ari paliek — leģenda."