Zem tā gulēja skelets.
Skelets gan neizskatījās gluži tāds, kādu viņš atcerējās no bioloģijas stundām. Šī skeleta izbalējušie kauli gulēja šķērsām cits pār citu, it kā mirušo ķermeni būtu saspiedis kāds liels smagums. Eizcnharts iedomājās par zemes slāni, kas tika atrakts; varbūt tieši tas arī bija noticis. Kauli izskatījās gludi un poraini; viņam būtu nepatīkami tiem pieskarties, taču tad, kad bija paņēmis nost plēvi, viņš pietupās un kā apburts skatījās laika zoba manāmi neskartā galvaskausa tukšajos acu dobumos. Tad tas nu reiz ir bijis cilvēks.
"Kā jau teicu," profesors savā lēnīgajā, pieklājīgu neuzbāzību vēstošajā manierē atkārtoja to, ko jau reiz bija skaidrojis, "šī kapavieta ir aptuveni divus tūkstošus gadu veca. Visa šī apmetne, ciktāl mēs to šodien varam pasacīt, vēlākais, deviņdesmitajā gadā pamesta, un toreiz tā nepastāvēja ilgāk kā aptuveni divsimt gadu."
"Es saprotu," Eizcnharts pamāja un uzdeva sev jautājumu, kas gan bija tas lielais noslēpums. Tas bija skelets, nu, jauki. Ar to jau vajadzēja rēķināties, ja atraka divtūkstoš gadu vecas kapavietas. Lērums kailu kaulu, anatomiski aptuveni atpazīstamu, un vēl pāris lietu, kā šis plakanais audekla maisiņš blakus krūšu kaulam…
"Tieši tā," Kauns pamāja. "Apskatiet to tuvāk."
Eizenharts samiedza acis. Maisiņam bija taisnstūra forma, tas bija nedaudz lielāks par plaukstu, un šķita, ka tas gatavots no maisam līdzīga auduma, kas izskatījās izkaltis un trausls. Tam cauri spīdēja kaut kas gaišs.
Kauns stāvēja viņam pāri, rokas gaidās uz krūtīm sakrustojis. Šķita, ka viņŠ ar baudu noskatījās, kā Eizenharts taustījās tumsā. "Atveriet maisiņu," viņš mudināja.
"Atvērt?" Eizenharts pārjautāja.
"Jā. Labajā malā tas ir vaļā."
Paskatīties bija viena lieta, taču pieskarties… Muzejos vienmēr viņu mācīja nekad neko neaiztikt, un kur nu vēl tad, ja bija zināms, ka eksponāts bija tūkstošiem gadu vecs vai sevišķi vārīgs, vai abi kopā. Eizenharts pastiepa roku un gandrīz sarāvās, kad ar pirkstu galiem, kas brīnumainā kārtā bija kļuvuši pārjutīgi, aizskāra maisiņa audumu — kokainas, raupjas šķiedras, kas pakļāvās viņa pieskārienam, sairstot putekļos. TaČu maisiņš patiešām labajā pusē bija atārdīts, un, cik saudzīgi vien bija iespējams, viņš pacēla audumu.
Zem tā viņš ieraudzīja vēl vienu maisiņu no savādi gluda, blāva materiāla, kas izskatījās pēc perlamutra, taču aptaustot šķita kā polietilēns.
"Vai jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis?" Kauns ziņkārīgi vaicāja.
Eizenharts lēni papurināja galvu. "Domāju, ka nc. Bet vai vajadzēja?"
Kauns klusi iesmējās. Kaut kas viņa balsī vibrēja, it kā viņš vairs ilgi nespētu izturēt kādu iekšēju sasprindzinājumu. "Taču es domāju, ka jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis. Arī šis maisiņš labajā malā ir vaļā — ieskatieties tajā!"
Kāpēc viņam tagad trīcēja rokas? Ko tas viss nozīmēja? Viņa pirksti tam slīdēja pāri lik uzmanīgi, it kā viņam šobrīd būtu jānokārto diplomēta kabatzagļa eksāmens. Šķita, ka tā ir sintētika. Griestu lampu gaismā, kas spīdēja gaiši un sili i kā saule, viņš patiešām ieraudzīja atveri labajā un augšējā malā, kas izskatījās pēc naža griezuma vietas. Eizenharts satvēra brīvo stūri un to viegli pacēla.
Viņš dzirdēja profesoru ieelpojam. Viņš juta mediju karali aizturam elpu. Un viņš blenza uz to, kas atklājās skatienam. Viņš nebūtu varējis pateikt, ko sagaidīja tur atrast, taču to katrā ziņā ne. Nepavisam nc. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas tik negaidīts, ka šķita — viņa smadzenēm būs nepieciešama vesela mūžība, lai tās varētu korekti interpretēt signālus, ko piegādāja viņa acis.
Vienkārši sakot: viņš nespēja ticēt tam, ko redzēja.
Tā bija SONT videokameras lietošanas pamācība.
Stcfcns kā atvainodamies pacēla rokas.
"Man ļoti žēl, taču tā ir patiesība. Es tur sēdēju kā tāds idiots, blenzu uz to un gaidīju, kad tā izgaisīs. Ka tā būs bijusi fatamorgāna, karstuma dūriens vai, kas zina, kas. Taču tā neizgaisa. Ta bija tur, tikpat reāla kā šīs ēdienkartes."
" Lietošanas pamācība 'f Judīte neatlaidīgi skatījās Stefenā, viņas seja pauda vienīgi neticību. " Videokamerai?"
"SONTMR-01 CamCorder. Un apakšā bija rakstīts 'US versija'. Es nedomāju, es neticu, ka tā piecdesmit gadus pēc Kristus dzimšanas bija vienkārši ielikta līdzi kapā."
Nāca apkalpotājs ar viņu trīs šķīvjiem. Seja viņam spīdēja, tik ļoti viņš svīda. Šķita, kāds viņam dzenas pakaļ, jo viņš elsa, it kā būtu jau uz sabrukuma robežas. Visi trīs izslējās, lai apkalpotājs varētu novietot šķīvjus, un viņš, neteicis ne vārda, tos nolika viņiem priekšā un atkal pazuda burzmā.
"Sākumā es domāju, ka kāds grib mani izjokot," Stcfcns turpināja, sniedzoties pēc naža un dakšiņas. Viņš jau atkal bija aizmirsis, kāds nosaukums ir ēdienam uz viņa šķīvja, taču tas izskatījās labi un smaržoja kārdinoši. "Patiešām, tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Ja tu tagad paskatīsies uz augšu, es sev teicu, tad tic jau lūrēs pāri bedres malai, stulbi smiesies, ķiķinās un tikai gaidīs, kad dabūs redzēt manu muļķīgo seju. Un tad es paskatījos augšup — bet neviena tur nebija."
Jcšua apjucis purināja galvu, vienlaikus vilkdams nost ādu zivij uz sava šķīvja un atdalīdams zivs gaļu no asakas ar tādu uzmanību, it kā strādātu pie arheoloģiska atraduma. "Un tad?"
"Es domāju. Patiešām ilgi. Es tā rēķinu, ka apaļu stundu es nosēdēju savā alā un nedarīju neko citu kā vien domāju. Bet galu galā man nekas labāks neienāca prātā kā informēt profesoru." Stefens nokoda gabaliņu zivs un košļāja. Tā garšoja tikpat labi kā smaržoja. Patiešām laba izvēle, šis restorāns. "Un viņa reakcija bija ievērības cienīga."
"Ak tā?" Ješua iestarpināja.
"Viņš ilgi pētī atradumu, nebilst ne vārda. Tad pavisam klusi viņš man saka — es nedrīkstot pagaidām par to nevienam stāstīt. "Nevienam!" viņš atkārto jau otrreiz un nopietni un neatlaidīgi skatās man acīs. Un tad viņš mani sūta pie Pjēra, viņam vajagot palīdzēt. Pie Pjēra, kurŠ runā tikai franciski. Un viss, ko es zinu franču valodā, ir Oui un Non, un Voulez-vous couchez avec moi? Kā tev tas patīk? — es nodomāju."
Judīte iesmējās. Acīmredzot arī viņa tik daudz franču valodā saprata. "Un tagad tu mums to visu izstāsti."
Stefens it kā nievājoši atmeta ar roku. "Ak, man vēl nekad nekas tā nebija ķēries pie sirds; viņš mani vienkārši slikti pazīst. Es domāju — ko tas viss nozīmē? Viņš aizsūta mani prom, liek virs šahtas uzcelt telti, dodas piezvanīt, un nākamajā dienā parādās izrakumu darbu galvenais sponsors, iebrūk ar veselu baru savu ļaužu kā huņņu karalis Atila. Vai viņš iedomājas, ka es beigšu sev to jautāt?"
"Un ko tu domā, ko tas nozīmē?" Ješua jautāja.
"Tātad viens ir skaidrs: mirušais, kam līdzi kapā tiek ielikta CamCorder lietošanas pamācība, nekādā gadījumā nebija laikmetu mijas laika ebrejs," Stefens secināja. "Es domāju, viņš ir tikai nesen nogalināts un tur apglabāts."
Ješua šausmās iepleta acis. "Manu dieniņ, un tu patiešām tā domā?"
"Drošs es par to neesmu. Taču tas varētu būt izskaidrojums."
Judīte domīgi rauca pieri. "Bet kādēļ gan slepkavam būtu vajadzējis savam upurim kapā ielikt tieši šo lietošanas pamācību?"
"Tā būs bijusi izšķirošs pierādījums. Nodevīgs lietiskais pierādījums."
"Bet, ja tā bija nodevīga, viņš taču to varēja sadedzināt. Vai varbūt aprakt kaut kur citur. Sava upura kaps, domājams, tam bija sliktākā vieta. Tur taču tā bija tik nodevīga kā nevienā citā vietā. Stādies priekšā, pamācības tur nebūtu bijis — ikkatrs taču mirušo uzskatītu par gluži normālu arheoloģisko atradumu." Judītei aiz muguras jau atkal kāds atlocīja savu lielo avīzi. Šoreiz ebreju ziņu lapas augšējais stūris skāra viņas pakausi, ko viņa pati, kā likās, vēl nebija pamanījusi.