"Tu pirmīt teici, ka mirušais esot gulējis nekropolē," Ješua domīgi piebilda. "Vienā rindā blakus citām kapavietām."
"Jā".
"Tas nozīmē, ka slepkava jau pirms daudziem gadiem zinājis par šo apmetni, vai ne tā?"
"Ak," Stefens noteica, "tas ir iespējams, kaut gan satelītuzņēmumos tā atklāta tikai pirms gada. Pareizi."
"Tā ir. Tas ir savādi."
"Ja es gribētu aprakt kādu līķi," Judīte drūmi ieminējās un izlaida pirkstus caur matiem, gandrīz aizskardama avīzi, "tad neatklāta arheoloģisko atradumu vieta taču tam būtu visneiedomājamākā, vai ne? Es domāju, ja esmu kādu nogalinājis, tad taču es gribu, lai to neviens nekad neatrod."
Stefens cieši skatījās viņai garām uz avīzes lapu, kas bija apdrukāta ar ebreju rakstu zīmēm, uz kuras, lai arī viņš ebreju valodā neprata izlasīt ne vārda, kaut kas bija saistījis viņa uzmanību. Vai varbūt tas bija pats vīrs, kurš kroga krēslainajā gaismā mēģināja šo avīzi lasīt? "Bet varbūt slepkava gribēja, lai līķi atrod," viņš skaļi prātoja. "Un gribēja arī to, ka viņu bez kavēšanās identificē kā slepkavības upuri. Un vēl kas — tur ir Džons Kauns ar saviem ļaudīm. Ne kriminālpolicija. Ko tas varētu nozīmēt?"
Judīte atkal aizskāra savas ogļmelnās cirtas, taču šoreiz viņa aizķēra avīzi, dusmās aizsvilusies, pagriezās un uzsauca kaut ko ebreju valodā, taču nebija grūti saprast, kas viņu tā bija sadusmojis. Stefens smaidīja, kad tas otrs, sīks vīriņš ar brillēm un varenām ūsām, izbīlī nepārtraukti atvainodamies, sāka rūpīgi salocīt savu avīzi.
Un tad viņš pēkšņi aptvēra, kas pirms tam viņu bija piesaistījis.
"Judīt!"
Viņa apmulsusi paskatījās. Viņš piecēlās, pārliecās pāri galdam, nepievērsis uzmanību tam, ka apgāza sālstrauku un vāzi ar plastmasas puķēm, un sniedzās pēc avīzes. "Šī fotogrāfija!" viņš iesaucās, satvēra lapu stingrāk, izrāva to vīram no rokām un nolika Judītei priekšā. "Kas tur rakstīts? Zem fotogrāfijas?"
"Stefcn? Ko tas nozīmē?"
Viņš paldauvēja ar rādītājpirkstu pa attēlu. "Tas ir tas vīrs, kurš atbrauca ar taksometru. Kad mēs braucām prom. Kas tur rakstīts?"
"Kas par vīru?"
Stcfena skatiens ieurbās Judītei acīs. "Vienkārši lasi, kas tur ir rakstīts. Dari to."
"Stefen, kuru vīru tu domā?"
"Tu mani padarīsi traku," Stefens noteica. "Jcšua, lasi tu. Kas tur rakstīts, Dieva dēj?"
Apstulbis, taču paklausīgi Ješua noliecās pār fotoattēlu, kas acīm redzami bija uzņemts lidmašīnā. "Pēters Eizenharts, pazīstamais vācu rakstnieks, šobrīd apceļo Izraēlu, lai veiktu pētījumus savam nākamajam romānam…"
"Pēters Eizenharts!" Stefens iesaucās. "Tieši tā. Pateicos!" Viņš atņēma Jcšua avīzi un atdeva to īpašniekam, kas notiekošajā bija noraudzījics ar skaidri redzamu neizpratni.
"Kad mēs braucām prom no nometnes, tur stāvēja taksometrs, kas bija atbraucis brīdi pirms tevis," viņš teica, pagriezies pret Ješua. "Un es tev vēl jautāju, vai tu nezini, kas ir šis vīrs, vai atceries?"
Ješua pamāja.
"Es zināju, ka esmu šo seju jau reiz redzējis fotogrāfijā, taču vienkārši nevarēju atcerēties, kas viņš ir. Tagad es to zinu." Viens no Brazīlijas ekspedīcijas dalībniekiem bija vācietis, un viņam līdzi somā bija divi Pētera Eizenharta romānu kabatas formāta izdevumi. Uz grāmatas aizmugurējā vāka bija autora fotogrāfija.
"Jā, un?" pieri raukdama, ievaicājās Judīte. "Man šis vārds neko neizsaka, man loti žēl."
Stefens atgāzās savā krēslā, un uz brīdi lokāla trokšņu kulise šķita uzbangojam ap viņiem kā paisuma vilnis, nesot līdzi balsis visdažādākajās valodās, glāžu šķindoņu, smieklus un nažu un dakšiņu skrāpējošās skaņas pret šķīvjiem. Neprātīga doma izšāvās viņam caur smadzenēm, pilnīgi neprātīga doma…
"Vācijā," Stefcns lēni teica, "viņš ir visai populārs zinātniskās fantastikas romānu autors."
Judīte uz viņu paskatījās, viņš atbildēja ar skatienu. Stcfcnam Foksam patika neprātīgas domas. Par to dzīvi, kādu viņš dzīvoja, viņš bija pateicīgs kādai citai neprātīgai domai. Taču šī — pārspēja…
"Varbūt," Judīte prātoja, "šis Džons Kauns grib filmēt vienu no viņa romāniem. Un, tā kā abi šobrīd ir Izraēlā, viņi sarunājuši satikties…"
Stefens papurināja galvu, pavisam lēni, gandrīz nemanāmi. "Kauns ir ziņu vecis. Filmas viņu neinteresē. Viņš vēl nekad nav uzņēmis nevienu filmu."
"Nu labi, mister Gudriniek. Tad ne. Tad saki tu, ko tas nozīmē."
"Es nezinu."
"Zinātniskā fantastika, tu saki?" Ješua prātoja.
Stefens tikai norūca. Viņa smadzenēs vārījās. Viņš blenza lejup uz pusizēsto šķīvi un vairs nejuta izsalkumu. Zinātniskā fantastika. Tieši tā. "Vai mēs, lūdzu, nevarētu darīt tā, ka pazūdam no šejienes pēc iespējas ātrāk?" viņš nogurušā balsī jautāja.
Aiz viņiem palika ielas, kurās no viena restorāna viņiem spiedās pretī džeza klavieru skaņas, no kāda cita atskanēja elektriskās ģitāras raudāšana, kas pavadīja vēderdeju, un tanī visā jaudās kaut kas no bēgšanas. Stefens soļoja pa priekšu, taču viņam nebija ne jausmas, uz kurieni viņš gāja. Viņa smadzenēs vēl arvien vārījās.
"Stefen?" viņš dzirdēja Judīti sev aiz muguras. "Vai viss ir kārtībā?"
Viņš izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un to ieslēdza. "Viss ir kārtībā. Vislabākajā. Man tikai mierīgi jāpiezvana."
"Jāpiezvana?"
Viņš apstājās pie masīva akmens mūra, kas droši vien bija tūkstošiem gadu vecs, un spieda ciparus. Ostas tumšie ūdeņi skalojās pret molu, un bija jaušami kuģu melnie silueti, un visapkārt bija kluss. Abi viņu panāca.
"Kam tu zvani?" Ješua gribēja zināt. "SOiVr."
«SONT?»
Stefens paskatījās uz Ješua. "Vai jūs abi, lūdzu, vienreiz nevarētu beigt atkārtot visu, ko es saku? Es zvanu firmai SONT, jā. Es gribu par šo videokameru zināt visu, cik vien iespējams."
"Šajā laikā?"
"Japānā šobrīd ir," viņš paskatījās savā rokas pulkstenī, "mazliet pirms vienpadsmitiem no rīta."
"Tu zvanīsi uz Japānu?" Ješua acīm redzami mēģināja savaldīties.
"Es tā teicu, man šķiet. Jā. SONT ir japāņu firma."
Judīte viņu nopētīja kā cilvēku, par kuru neesi īsti drošs, vai viņš sajucis prātā vai tikai tur otru par muļķi. "Un SONT numuru Japānā tu, protams, zini no galvas?"
Stefens pacēla savu mazītiņo mobilo telefonu, itin kā turētu rokā trumpja kārti. "Vienkārši atmaksājas, ja ir īstais serviss, arī tad, ja tas maksā mazlietiņ vairāk. Ja es gribu runāt ar kādu, kura numuru es nezinu, es piezvanu uz centrāli, kura strādā visu diennakti un kurai ir visas pasaules telefongrāmatas. Vai viss skaidrs?"
Viņa grasījās vēl ko teikt, taču tad pārdomāja un tikai pamāja.
ViņŠ sāka vēlreiz spiest numuru. Atsaucās sievietes balss, tik moža un priecīga, it kā būtu spirgtākais rīts. Iespējams, tur, kur viņa sēdēja, arī bija agrs rīts. Viņš pateica savu vajadzību — SONT Japānā, un tur pēc iespējas kādu no uzņēmuma, kas runā angliski, uz. ko viņa mundri nočivināja: "Lūdzu, acumirkli uzgaidiet!" — un pievienoja viņu gaidītāju rindai.
Judīte un Ješua saskatījās. "Es jūtos galīgi atpalikusi," viņa nomurmināja.
Viņi gaidīja. Tas noteikti nebūs lēts prieks.
"Labdien," viņi beidzot dzirdēja Stefenu sakām, un viņš centās runāt lēni un skaidri. Laikam gan persona savienojuma viņā galā nerunāja īpaši uzticību raisošā angļu valodā. "Mans vārds ir Fokss, un es zvanu no Izraēlas. No Izraēlas, jā. Tuvajos Austrumos. Jā. Starp Ēģipti un Sīriju… Palestīna, tieši tā."