Ješua savilka seju.
"Es interesējos par jūsu CamCorder MR-01. Es vēlētos zināt, vai kaut kur Izraēlā ir kāds tirgotājs, pie kura es to varētu apskatīt." Klusums. "MR-01, jā." Atkal klusums, šoreiz ilgāk. "Nē, pilnīgi noteikti. MR-01. M kā Madagaskara, Rkā Rio. Svītra, nulle viens. Jā."
Viņi redzēja, ka Stefena acis kļuva jo platākas, jo ilgāk viņš klausījās. Kad viņš atkal ierunājās, viņa balss šķita savādi sveša. "Ak. Es saprotu. Ak tā. Jā. Tad neko nevar darīt. Jā, paldies. Paldies par informāciju. Nē taču, jūs man ļoti palīdzējāt. Liels paldies."
Atskanēja žēla telefona pīkstēšana, kad viņš pārtrauca savienojumu. Tā viņš stāvēja, tukšām acīm paskatījās uz telefonu, tad pāri pretī uz liedagu, kura dienvidu puses pašā galā bija sapulcējies bariņš ļaužu. No pārnēsājama kasešu atskaņotāja plūda klusināta mūzika, kuras skaņas fragmentus brīžiem līdz viņiem atnesa vējš, un tumši, slaidi stāvi dejoja mūzikas ritmā, daži no viņiem ūdenī.
"Nu?" Judīte beidzot pārtrauca klusumu.
Stefens īsi, bez prieka, iesmējās. "Zinātniskā fantastika," viņš teica, atkal paskatījās uz savu telefonu, izslēdza to un iestūma atpakaļ kabatā. "Zinātniskā fantastika."
"Vai tu, lūdzu, nevarētu izteikties mazliet skaidrāk? Ko viņš sacīja?"
Stefens skaļi izelpoja, un viņa skatiens slīdēja pāri plašajiem, nakts melnajiem ostas ūdeņiem.
"SONTvideokamera MR-01 " viņš beidzot teica, "vēl ir tikai attīstībā. Tirgū tā ienāks, ātrākais, pēc trim gadiem. Pagaidām tā eksistē vien uz rasēšanas dēļa."
7
Monēta 47: atr. v. 98, slānis JE 14/6, per. 30; f. 83. Svars AE
2,53g. — Claudius (AD 51—64), gads 14; jūdu prokurators:
Antonius Felix. — Atsauce: MESHORER 232. — Laika posms: 54. p.m.ē.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas
"Nu?" pasaules otrās lielākās ziņu aģentūras īpašnieks triumfējoši jautāja. "Ko jūs par to domājat?"
Eizenharts ar pūlēm piecēlās. Viņa labā kāja mazliet tirpa, acīmredzot viņš tupēdams nemanot būs nospiedis kādu asinsvadu. "Grūti pateikt," viņš vilcinājās. "Izskatās pēc savāda joka."
"Taču ja pieņem, ka tas nav joks?"
"Kas gan cits tas varētu būt?" Ar vienu roku rakstnieks masēja augšstilbu. "Jūs teicāt, to atrada viens no jūsu brīvprātīgajiem palīgiem. Kāpēc jūs domājat, ka tas nav joks?"
Džons Kauns uzmeta profesoram aicinošu skatienu. "Pastāstiet viņam, kas mums zināms par atraduma datējumu."
"Mēs varam sākt ar to," profesors skaidroja, "ka slānis, kurā tika atrasts skelets, bija neskarts. Citiem vārdiem, var izslēgt domu, ka mirušais šeit aprakts vēlāk. Relatīvi bieži, kā jau jūs pats varat iedomāties, kapsēta liek ierīkota vietā, kur pirms vairākiem gadsimtiem jau bijusi cita — galvenokārt zemēs, kuras bijušas apdzīvotas jau tik ilgi kā šī. Tas jāņem vērā, veicot izrakumus, citādi atradumus var piedēvēt nepareizam gadsimtam, taču ir noteiktas, drošas pazīmes, pēc kurām var noteikt laiku. Šis, kā jau teicu, nebija tas gadījums — slānis bija neskarts, un, pamatojoties uz neskaitāmām monētām, māla lauskām, putekšņiem un koka gabaliem, kas palīdz noteikt laiku pēc gadskārtu rakstiem, arī šo mēs varam datēt nepārprotami. Citiem vārdiem, ir skaidrs, ka skelets gulējis aprakts divtūkstoš gadu."
"Skelets," Eizenharts pamāja. "Taču par to nav runa. Runa ir par šo maisiņu."
"Nu jā, tas atradās tieši blakus."
"Kad jūs to ieraudzījāt. Bet vai tas arī atradās blakus, kad skelets tika atrakts?"
"Es jums varu parādīt mikroskopā ārējā maisiņa materiāla šķiedras. Tās ir no auga, kāds te nav vairs bijis sastopams jau pusotru tūkstoti gadu."
"Bet varbūt kaut kur citur?"
"Turklāt audums nepārprotami ir ļoti vecs."
"Labi. Un kurš maisiņu atvēra?"
"Tas bija misters Fokss. Puisis, kurš to atrada."
"Vai ir pieņemts, ka jūsu palīgspēki sabojā atradumus?"
"Nē, protams, ne. Es viņu par to sodīju."
"Taču, iespējaftis, viņš maisiņa saturu ir apmainījis."
"Iespējams, jā. Taču kādēļ lai viņš to darītu?"
"Lai jūs izjokotu."
Vilfords-Smits papurināja galvu. "Viņš nav no tiem, kas citus izjokos."
"Labi." Rakstnieks skatījās te uz vienu, te uz otru. "Ko jūs tieši vēlaties, lai es tagad daru? Man ir tāda sajūta, ka jums jau ir sava teorija, un tā, šķiet, nebalstās uz to, ka te ir notikusi blēdīšanās. Varbūt jūs man tagad varētu pateikt, ko jūs par to domājat?"
Atkal iejaucās Kauns. "Mēs domājam, ka te nav nekāda sakara ar blēdīšanos. Mans priekšlikums ir šāds: es jums tagad uzskaitīšu visu, ko mēs šobrīd uzskatām par pilnīgi droši zināmu, un tad pateikšu, ko mēs no tā secinām. Un tad jūs mums pateiksiet, ko jūs par to domājat."
"Tas izklausās prātīgi."
"Pirmkārt," mediju karalis sāka uzskaitīt, atliekdams vienu labās rokas pirkstu un sākdams staigāt šurpu turpu, "slānis, kurā skelets tika atrasts, ir divtūkstoš gadu sens, un tas bija neskarts. Otrkārt, maisiņš ir gatavots no materiāla, kāds šeit tika izmantots pirms divtūkstoš gadiem un kāds vairs nekur nav sastopams. Treškārt, otrā maisiņa materiāls nepārprotami ir polietilēns; tas, šķiet, mainījis krāsu pagaidām vēl nezināmā ietekmē. Ceturtkārt, arī papīrs, uz kura drukāta lietošanas pamācība, šķiet ļoti vecs, lai cik dīvaini tas mums arī liktos. Mēs ierosināsim, lai visi šie materiāli — audums, papīrs un kauli — tiktu datēti ar radiokarbonmetodes palīdzību; taču tas vēl ilgs kādu laiciņu."
"Starp citu," profesors piemetināja, "galvaskausa zobos mēs atradām amalgamas pildījumu. Amalgamu zobu pildījumos pirmoreiz sāka pielietot Francijā 1847. gadā."
"Zudībā gājis atklājums?"
"Nē. Mirušajam ir divi profesionāli izdobti un aizplombēti zobi, tad vēl vesela rinda citu karicsa skartu zobu; daudzu zobu arī trūkst. Ja 50. gadā būtu bijis tik progresīvs zobārsts, tad viņš taču būtu pie tā devies atkal."
Eizenharts nopūzdamies izelpoja, sakrustoja rokas aiz muguras, pagāja pāris soļus, tad atkal pagriezās un gāja to pašu ceļu atpakaļ, pie kapa apstājās un noskatījās lejup uz pusatsegtajiem kauliem. Gaiss oda pēc karstiem putekļiem. Galvaskauss spīdēja spuldžu gaismā, tikai acu dobumi meta tumšas ēnas.
"Jūs domājat, tas ir ceļotājs laikā, vai nav tiesa?"
Sirdspuksta brīdi klusums, tad atskanēja Džona Kauna smiekli.
"Nu, vai jūs redzat?" viņš uzsauca profesoram. "Ko es teicu? Science fiction rakstniekam tā ir tīrā bērnu spēlīte. Tur, kur mēs lauzām galvu, viņš tikai paskatās un — skat, jau zina, kas notiek!" Viņš sita plaukstas kā bērns, taču tas neizskatījās smieklīgi, drīzāk gan draudīgi. Eizenharts juta, kā viņa kuņģī kaut kas sažņaudzas.
"Tad tā ir jūsu arheoloģiskā sensācija," viņš noteica. "Skelets, kas pieder ceļotājam laikā."
Kauns norima.
"Nē," viņš teica tādā intonācijā, it kā tikai tagad būtu aptvēris, ka Eizenharts pašu galveno vēl nemaz nav sapratis. "Šī vēl nav sensācija."
"Bet?"
"Padomājiet taču mazliet," viņu mudināja vīrs tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā. "Ceļotājs laikā. Ar videokameru."
Eizenharts paskatījās uz Kaunu. Viņš saprata.
"Ak mans Dievs," viņam paspruka.
Kauns plēsonīgi smaidīja. "Jā… ko gan viņš te gribēja pirms diviem tūkstošiem gadu?"