Stefens apstājās, vienkārši vēroja viņu un neko neteica.
"Mana mamma un tētis ir miruši," puisis beidzot teica, neko neredzošas acis vērsdams tukšumā. "Auto negadījumā. Pirms gada. Un pirms četrām nedēļām mani pameta draudzene. Tas, ēhm, nav viegli."
"Man ļoti žēl to dzirdēt."
"Es, ēhm, mazliet dzirdēju no tā, kā jūs apspriedāt dzīves jēgu." Viņš ar roku atglauda matus, mēģinādams savaldīt nepaklausīgu šķipsnu, kas viņam nepārtraukti krita sejā. "Tad nu man tas viss atkal ienāca prātā."
"Mhm." Stefens noņēma no pleca trauku dvieli un sāka ar to slaucīt pilnīgi tīro leti.
"Man ļoti žēl, ka es noklausījos. Es to, protams, negribēju."
"Ir jau labi."
"Kafija patiešām garšo lieliski."
"Paldies." Stefens mazliet tā kā vilcinājās, pameta ātru skatienu uz Eizenhartu un turpināja slaucīšanu. "Es jums varētu kaut ko parādīt. Kādu video, kas jums, iespējams, palīdzētu."
Tad tā tas notika. Eizenhartam šķita, it kā viņš jaunā cilvēka acis būtu pamanījis iezibamies neuzticēšanos. Veselīgu neuzticēšanos, ka pašam likās.
Puisis izmocīja drosmīgu smaidu un papurināja galvu. "Paldies. Taču ar nākamo Greyhound autobusu man jādodas tālāk uz Losandželosu."
"Šovakar būs vēl viens autobuss."
"Tad es nokavēšu lidmašīnu."
"Ak tā." Stefens pacēla slaukāmo lupatu gaisā, izpleta to, salocīja atkal un slaucīja tālāk. "Uz kurieni tad ceļš vedīs?"
"Uz Izraēlu."
Šis vārds šķita kā elektrības trieciens. Stefens pārtrauca pulēšanu, un Eizenhartam likās, it kā viņš justu smalkus matiņus paceļamies uz skausta. Tā nu gan bija sagadīšanās. Sasodīts.
"Uz Izraēlu." Stefens atkal atsāka darbošanos. "Izklausās labi. Un uz kurieni Izraēlā?
"Visur kur. Apskates ceļojums, divas nedēļas šķērsām cauri visai valstij, iepazīties ar visām iespējamām svētajām un vēsturiskajām vietām." Viņš mēģināja pasmieties, taču tas izklausījās samocīti, un blondā matu cirta atkal pārkrita pār viņa seju. "Es nemaz nezinu, kā es līdz tam nonācu — es domāju, es nekad neesmu bijis īpaši reliģiozs vai kā tamlīdzīgi… Pat tad ne, kad mamma un tētis… Pie mums lielveikalā bija tāda reklāmlapiņa. Nav ne jausmas, kā man tā iekrita acīs, taču es nodomāju — un kāpēc gan lai es nebrauktu?" Gandrīz vai izskatījās, ka viņš par to kaunas.
Stefens iegremdēja dvieli atpakaļ ūdenī, izspieda to gandrīz vai bijīgi. "Šad un tad pie mums ierodas tūristi no Izraēlas, kuri vēlas apskatīt Arizonu. Lielo kanjonu un tā tālāk." Viņš izkāra lupatu uz hromēta stieņa. "Jūs esat pirmais, kurš dodas ceļojumā otrā virzienā."
"Jūs domājat, es vienkārši bēgu?"
"Nē. Es domāju, tas jums noteikti nāks par labu, ja nonāksiet citā vidē."
Likās, ka tas viņu atviegloja. "Jā, es patiešām vai degu nepacietībā. Es domāju, tas ir traki, es vēl nekad nekur neesmu bijis, ja neskaita Disnejlendu brīvlaikā kopā ar mammu un tēti. Un vienreiz slēpot, taču toreiz es tikai salauzu kāju. Un tagad cs uzreiz lidoju uz Izraēlu. Un vai zināt ko? Es patiešām degu nepacietībā."
"Tur cs jums ticu."
"Visvairāk es vēlos uzzināt, kā ir tādās sensenās vēsturiskās vietās," jauneklis turpināja, nu jau gandrīz sajūsmas pārņemts. "Vai zināt, manai mammai bija tāds teiciens. Viņa mēdza sacīt: vēsture ir tas, kas rakstīts grāmatās. Patiesībā tu nejūti, kad tevi pārņem vēstures elpa. Es vēlos redzēt, vai tā ir."
Gaiss pēkšņi šķita uzdzirkstījam kā šampanietis. Kad Eizcnharts ieraudzīja Stefena acis nedabiski plati icplešamics, viņš saprata, ka bija atcerējies pareizi, ko viņš viņam bija stāstījis par otrās vēstules saturu.
Kafijas tase viņa rokās pēkšņi kļuva it kā nereāla, viņam šķita, ka tā tiecas izplūst, zaudēt formu.
"Es izdarīju vēl ko traku." Jaunais, gaišmatainais puisis uzlika uz letes savu plecu somu, viņš vairs nebija apstādināms. "Es nopirku videokameru, speciāli šim ceļojumam, pilnīgi jaunu. Es domāju, ka līdz Šim savā dzīvē es nebiju pircis sev neko jaunu, katrā ziņā neko tādu —vienmēr tikai lietotas automašīnas, lietotu stereoiekārtu, televizoru izpārdošanā… Un nu cs noskaitu četrus tūkstošus zaļo par kaut ko tik traku, par SONYMR-01. Vai jūs par tādu jau esat dzirdējuši?"
"Jā," Stefens teica balsī, kas pēkšņi izklausījās tāda kā žēla. "Esmu par to dzirdējis."
"Jaunākā no jaunākajām, tā man teica pārdevējs. Superkvalitāte. Ļoti viegli lietojama. Esmu ieintriģēts. Ai, man šķiet, tur jau nāk autobuss."
Sajā brīdī ārpusē liels un sudrabots, šņākdams un sprauslādams kā piezemējies pūķis, apstājās Greyhound autobuss. No tā ārā kāpa cilvēki, un restorānā atkal citi cilvēki cēlās kājās, ņēma savus čemodānus, mugursomas un rokas somas un steidzās uz izeju. Puisis paņēma savu plecu somu un drēbju maisu, sveicinot viņiem vēl reizi pamāja un arī devās ārā. Ieejas durvis ar savu kluso čīkstēšanu viņa priekšā atvērās un aiz viņa aizvērās, un tad vēl kādu brīdi mazliet nosvārstījās eņģēs.
Eizenharts nolika savu tasi. Tā noklaudzēja pret leti. Nu tā atkal bija pavisam parasta kafijas tase. Tāpat kā šis bija pavisam parasts acumirklis, tāds pats kā visi citi acumirkļi, no kuriem sastāvēja dzīve.
"Hei," klusi pateica Judīte.
Viņi saskatījās platām acīm. Tad, it kā būtu to iestudējuši, viņi pagriezās pret fasādes logu. Gaišmatainajam zēnam rokā jau bija sagatavota biļete. Viņš stāvēja pašā rindas sākumā.
Vārdi šeit bija lieki. Viņi piecēlās, sekoja viņam ārā, ārā pa divviru durvīm, kas arī aiz viņiem klusi čīkstēja. Cieši blakus viņi gāja pa smilšaino zemi, tā šņirkstēja zem viņu kurpēm, kā jau tas ir, kad iet pa smiltīm. Viņi gāja ātrāk, galu galā jau skrēja, lai vēl noķertu puisi, pirms viņš iekāpa autobusā.
"Hei!" Stefens izkliedza un sniedza viņam roku. "Lai tev labs ceļojums!"
Puisis ar somu plecā viņu izbrīnīts uzlūkoja. "Paldies."
"Es tikai gribēju pateikt… Mani sauc Stefens Fokss. Es jums vēlu visu labu."
"Mans vārds ir Džons," puisis atteica un nu jau simto reizi atglauda matus no acīm. "Paldies."
"Džons — un kā tālāk?"
Uz mirkli viņa acīs atspoguļojās neuzticība. "Tas nav būtiski," viņš noteica. "Vienkārši Džons, okayV Viņš vēlreiz pacēla roku sveicienam un iekāpa autobusā.
Cauri tumši tonētajām autobusa rūtīm viņi redzēja puisi ejam uz aizmuguri, kamēr autobusa priekšējās durvis ar enerģisku šņācienu aizvērās, un milzīgais, pēc dīzeļdegvielas smirdošais autobuss ar rūcošiem dzinējiem lēnām sāka braukt. Viņi noskatījās autobusam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz apvāršņa.
"Es vairs nezinu, ko domāt," teica Eizcnharts.
Stefens Fokss no sāniem uz viņu bikli paskatījās. "Tas bija viņš, vai ne?"
Apvārsnis mirdzēja, šķita, ka tas savelkas zobgalīgā smaidā. Nekas vairs nebija reāls. Ja viņš tagad novērstu skatienu no mazā, sudrabainā punktiņa tālumā, pasaule beigtu pastāvēt un pienāktu laiku beigas.
Tāda varētu būt sajūta, kad cilvēku pārņem ārprāts. Kad cilvēkam zūd pamats zem kājām.
Vai varbūt — kad viņš to pirmo reizi patiešām sajūt.
"Jā," viņš pamāja. "Vēsture sākas."