Viņi meklēja ceļu atpakaļ uz Ješua mašīnu, un netīši viņi gāja ātri, it kā viņiem kāds sekotu.
"Aizmirstiet visu, ko mēs runājām par slepkavību," Stefens teica. "Tā nebija slepkavība."
"Bet kas tad?"
"Viņš patiešām ir miris pirms diviem tūkstošiem gadu, ticis apglabāts, un mēs viņu atkal ātrākām."
"Un maisiņš? Ar lietošanas pamācību?"
"Ari."
Kas tā bija par pilsētu, kurā vēl divos naktī ielas bija pilnas ar mašīnām? Stefens apstājās, skatījās uz valdošo haosu un tad pagriezās pret saviem pavadoņiem. "Mana teorija izklausās absolūti neprātīga, taču tā visu izskaidro. Paklausieties: tuvākajā nākotnē kāds atklās, kā iespējams īstenot ceļošanu laikā. Agrākais, pēc trim gadiem, iespējams, nedaudz vēlāk, taču noteikti laikā, kad šī SONTMR-Ol būs labākā videokamera, ko iespējams nopirkt par naudu. Tad kāds to nopērk un aizceļo ar šo kameru divtūkstoš gadu senā pagātnē. Taču kaut kāda iemesla dēļ viņam vairs neizdodas atgriezties atpakaļ savā laikā. Tad nu viņš ir spiests tur palikt, dzīvot starp šiem cilvēkiem, līdz kādu dienu nomirst. Viņš tiek apglabāts, un kāds viņam ieliek maisiņu ar polietilēnā iekausēto lietošanas pamācību līdzi kapā, nemaz nezinot, par ko ir runa. Un mēs viņu izrokam — pāris gadu pirms tam, kad viņš dosies savā ceļojumā!"
Viņš raudzījās divās sejās, kuru apakšžokļi pamazām sāka slīdēt lejup.
"Tad tas taču nozīmē," beidzot ierunājās Judīte, "ka tas, kura skelets tur guļ, vēl kaut kur dzīvo"
"Tieši tā."
Ješua izskatījās galīgi apjucis. "Tad mums viņš jāatrod! Jābrīdina!"
"Un ko tad?"
"Lai viņš nedodas ceļojumā."
"Tad taču mēs viņu neatradīsim", māsa viņam pārmeta. "Un, ja mēs viņu neatradīsim, mums vispār neienāks prātā doma viņu brīdināt. Un, tā kā mēs viņu nebrīdinām, viņš tomēr dodas ceļojumā. Tad mēs viņu tomēr atrodam."
Viņa sāka skanīgi smieties no sajūsmas. "Varbūt es tomēr nemaz neesmu tik atpalikusi!"
"Tā patiešām ir ārprātīga teorija!" Ješua kā žēlodamies pievērsās Stefenam. "Man galvā kļūst pavisam jocīgi, kad es sāku par to domāt."
Viņi atkal sāka iet. Pa veselu rindu divviru durvju pēkšņi sāka plūst ārā cilvēku straume, un tikai pēc brīža Stefens saprata, ka šeit laikam tikko beidzies kinoseanss. Viņi līkumoja starp taurējošajām, smirdošajām mašīnām uz ielas otru pusi un pēc Ješua rīkojuma iegriezās mierīgākā, drūmā šķērsielā.
"Runa nav par to, lai vīru brīdinātu," Stefens domāja. "Es varētu pat pieņemt, ka viņš zināja, ka neatgriezīsies. Varbūt ceļojums laikā funkcionē tikai vienā virzienā, un varbūt viņš ar to bija samierinājies."
"Bet kurš gan kaut ko tādu darītu?" jautāja Ješua.
"Nu paklausieties! Par šo motīvu?"
"Kādu motīvu?"
Viņš apstājās un apjucis uz viņiem skatījās. "Kādu motīvu? Es varu aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē. Es zinu, cs neatgriezīšos, taču es varu paņemt līdzi labāko videokameru, kāda vien ir pieejama. Ko gan es filmēšu?"
Vēl arvien divas neizpratnes pilnas sejas. Kamēr Stefenam beidzot uzausa gaisma.
"Sasodīts," viņš nomurmināja. "Skaidrs. Jūs taču esat jūdi. Ix>ģiski…"
Viņš dziļi ieelpoja. "Tātad vēlreiz. Padomājiet par to, ka vīrs, kurš dodas pagātnē, ņem līdzi lietošanas pamācības US versiju. Ne japāņu un ne ebreju. Tātad acīmredzot viņš ir amerikānis. Un amerikānim, kurš uzņemas aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē, lai vairs neatgrieztos, visā toreizējā pasaulē varēja būt tikai viens vienīgs viņu interesējošs motīvs — Jēzus no Nācaretes. Jēzus Kristus."
Uz pavisam īsu bridi viņu pārņēma sajūta, it kā viņš izietu ārā pats no sevis un redzētu sevi tur stāvam šaurā, krēslainā Telavivas ieliņā, dzirdētu paša tikko teiktos vārdus atbalsojamies no klusajām māju sienām visapkārt. Tad tas atkal bija garām. Viņš mirkšķināja acis. Ko viņš tur teica?
"Tev taisnība," Judīte domīgi noteica. "Viņš dzīvoja tajā laikā."
"Jā. Uz tā balstās laika skaitīšana." Tad viņam pēkšņi ienāca prātā, ka jūdu kultūrai ir pašai sava laika skaitīšana — ka pēc tās būtu aptuveni 5760. gads. Taču pat Izraēlas valdība vadījās pēc kristiešu kalendāra. Viņam uzreiz nenāca prātā neviena valsts, kas pēc tā nedzīvoja.
Stefens juta, kā viņa plaukstas kļūst miklas. Viņam pārskrēja drebuļi — pāri mugurai, pāri pakausim. Vārīšanās viņa domās bija mitējusies un nu atbrīvojusi vietu kristāliskai skaidrībai, ka viņam gandrīz aizrāvās elpa.
"Džons Kauns," viņš turpināja balsī, kas izklausījās savādi aizsmakusi, "ir izvirzījis tieši šo pašu teoriju. Tāpēc viņš ir šeit. Viņš domā, ka kaut kur vēl ir videokamera, iepakota un aizzīmogota, lai tā pārdzīvotu divus gadu tūkstošus, un kamerā — videolente."
Viņš redzēja, kā Judīte viņam lēni, saprotoši pamāj. Viņš redzēja Ješua seju ielu laternu gaismā, un viņš izskatījās bāls. Viss bija skaidrs. Mozaīkas daļiņas bija saliktas kopā. Vārdi krita kā domino kauliņi rindas galā.
"Viņš grib dabūt šo video."
8
Tika izpētītas dažu trauku veidu sieniņu īpašības, nolaužot trauku fragmentu gabalus un tos no jauna apdedzinot oksidējošā elektriskajā krāsnī, turklāt veselu stundu paraugi tika pakļauti maksimālajai temperatūrai, dzelzs laikmeta-biz./fr.-arābu 800—900 °C un viduslaiku un jaunāku laiku keramikas 1000 °C. Oksidējoties lauska parasti iegūst gaišāku nokrāsu un kļūst labāk redzami oglekļa piemaisījumi un pārklājumi. Attiecīgie lausku bojājumi augstās temperatūras ietekmē vēsta par sākotnējo degšanas temperatūru (skat. nod. 111.5-1).
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Džona Kauna dzīvojamais vagons nebija apzīmējams citādi kā vien "kārtai atbilstošs". Tā lielāko daļu aizņēma grezna darbistaba, kuras sienas bija apdarinātas ar tumšiem paneļiem, uz grīdas izklāts pelēks paklājs, kurā kājas iegrima līdz potītēm, atstādamas netīras, putekļainas pēdas, uz kurām bija nelāgi skatīties. Galvenais priekšmets telpā bija milzīgs sarkankoka rakstāmgalds, uz kura stāvēja viena no tām misiņa galda lampām ar zaļu abažūru, kādas Eizcnharts līdz šim bija redzējis tikai amerikāņu filmās. Aiz lielā, melnā ādas atzveltnes krēsla bija redzama eļļas glezna, kas izskatījās dārga un noteikti tāda arī bija, uz cita gaida atradās dators, kura monitorā lēnām griezās Kaun Enterprises logo, un tam blakus vesela baterija ar telefoniem. Eizenhartam bija jādomā par antenām uz vagona jumta, kas viņam bija iekritušas acīs, un lielo šķīvi, kas, domājams, bija spējīgs komunicēt tieši ar sakaru satelītu. Džonam Kaunam patika sēdēt vientuļā pamestībā tālu prom no savas galvenās mītnes, bet viņš darīja visu, kas šodien tehniski bija iespējams, lai nezaudētu kontroli pāršāvu firmu.
Un kas pats labākais — telpa bija patīkami vēsa.
"Ko jūs vēlētos iedzert?" rūpnieks pajautāja un atvēra kādu ledusskapi, kas bija piebāzts ar pudelēm, kurās visās krāsās kārdinoši mirdzēja dažādi šķidrumi.
"Jums, profesor, Canadian Whisky?"
"Jā, lūdzu," Vilfords-Smits nopūtās un atkrita vienā no polsterētajiem krēsliem. Viņš izskatījās noguris.
"Un jums, mister Eizenhart?"
Rakstnieks vilcinājās. Viņš reti dzēra alkoholu, ne tik daudz veselības vai principiālu motīvu vadīts, kā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš pēc tam lielākoties jutās sliktāk nekā pirms tam. Alkohols viņu nelabvēlīgi ietekmēja. Labākajā gadījumā viņš kļuva miegains. "Varbūt jums ir kaut kas bezalkoholisks?" viņš jautāja.