Kauns uz viņu paskatījās ar skatienu, kurā Eizenharts šķita lasām nicinošu nosodījumu. Itin kā viņš būtu pārkāpis kādus nerakstītus likumus. Sabojājis citiem prieku. Taču viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, kad viņš jautāja: "Ko jūs vēlētos? Kolu? Ingveralu? Perrier?"
"Kola būtu lieliski."
Kauns viņiem pasniedza glāzes, tad sajauca sev mazliet smalkāku dzērienu un apsēdās aiz sava rakstāmgalda. Neapzināti Eizenharts gaidīja, kad valdes priekšsēdētājs izstaipīsies, atsies vaļīgāk kaklasaites mezglu un atbrīvoti atslīgs krēslā, taču Kauns tikai iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, paliecās uz priekšu un cieši uzlūkoja rakstnieku.
"Ko jūs domājat par šo lietu?" viņš vēlējās zināt.
"Hmm," Eizenharts noteica un lūkoja pēc vārdiem. Jau viņa ikdienas darbā viņam tas nenācās viegli; angliski tas bija vēl divtik grūti. "Kā lai pasaka? Man ir tāda sajūta, it kā es aiz pārskatīšanās būtu nonācis filmā par indiāni Džonsu."
Kaut kas smaidam līdzīgs noraustījās mediju magnāta sejā, taču viņš neko neteica.
"Vai jūs esat drošs, ka tomēr neesat nācis uz pēdām krāpšanai?" Eizenharts jautāja. "Atcerieties Hitlera dienasgrāmatas."
"Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Taču ir Jozefa Gebclsa dienasgrāmatas, un tās ir īstas." Kauns paskatījās plakanā zelta rokas pulkstenī, kas izskatījās ļoti dārgs. "Paraugiem šobrīd jau vajadzētu atrasties laboratorijā Čikāgā, kur to vecums tiks noteikts pēc radiooglekļa metodes. Ja izrādīsies, ka papīrs ir divus tūkstošus gadu vecs, tad vienkārši nevar būt cita izskaidrojuma, kā vien tas, ka kāds ir veicis ceļojumu laikā. Te nu jūs man piekritīsiet, vai ne tā?"
"Jā."
"Ir jābūt kamerai. Esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tā ir labi saglabājusies."
Eizenharts beidzot bija atradis vārdus, lai izteiktu kādu iebildumu, kas jau labu brīdi viņam nedeva mieru. "Vai jūs jau esat padomājis par to, vai videolente, kas gulējusi aprakta divtūkstoš gadu, vispār ir spējīga saglabāt ierakstu? Ieraksts videolentē ir magnētisks ieraksts. Laika iespaidā magnētismam vajadzētu mazināties. Pēc diviem tūkstošiem gadu varētu būt pāri palikusi vairs tikai šalkoņa."
"Tieši tā," Kauns piekrītoši pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbaudīju. Es runāju ar zinātniekiem no NASA, kuri strādā pie radiosignālu izvērtēšanas no kosmiskajām zondēm, kas fotografē tik tālas planētas kā Urāns vai Neptūns. Šiem ļaudīm ir gluži līdzīga problēma, proti, izfiltrēt šos vājos signālus, ko pārraida zondes, no kosmosa šalkoņas. Un, redzot kristālskaidros attēlus, ko tās pārraida, jūs saprotat, ko iespējams dabūt gatavu. Tas varbūt neies tik ātri un prasīs dārgus aprēķinus jaudī gos datoros, taču ierakstu no šīs videolentes padarīs atkal redzamu, vienalga, cik vecs tas ir."
"Ak,"'Eizenharts bija pārsteigts. Jā, tas izklausījās ticami.
"Protams, es neko neteicu par ceļotāju laikā," Kauns piebilda. Tagad viņš patiešām atlaidās krēslā, glāzi abām rokām turēdams pie krūtīm. Šķidrums tajā laistījās medaini zeltains. "Es pieļauju, ka viņš ir darbojies kopā ar kādu sabiedroto…" Viņš apdomājās un tad izlaboja: "Viņš darbosies kopā ar kādu sabiedroto. Nu, redzat? Tādas ir manas domas. Līdzko mēģina šajā lietā iedziļināties, sāk mežģīties smadzenes. Mister Eizcnhart, tieši tāpēc jūs man esat nepieciešams. Jūs esat radījis veselu rindu stāstu par ceļotājiem laikā; tas nozīmē, ka jūs jau savā iztēlē visos sīkumos esat pārdomājis jautājumus, uz kuriem mums tagad jāatrod atbildes realitātē."
Eizenharts vilcinādamies pamāja.
"Tātad viņš darbosies kopā ar kādu otro personu. Viņi norunās, kur viņam jānoslēpj kamera. Tad viens dodas pagātnē, bet otrs vienkārši ierodas norunātajā vietā un atrod tur ierakstus, kurus pirmais ir… atstājis? Atstās? Doma taču ir pareiza, vai jūs man piekrītat?"
"Jā".
"Praktiski vienlaicīgi."
"Ja vien viss būs izdevies," Eizenharts piebilda. Viņš jutās noguris. Par to visu vēl jāpadomā; rīt no rīta viss izskatīsies citādi. Varbūt tad viņam ienāks prātā kāda ideja, ko varenais, šķietami nenogurdināmais firmas boss vēl nebūs iedomājies.
"Viss būs izdevies. Neviens neceļos pagātnē, pirms viņš nebūs veicis visu nepieciešamo. Sī kamera atrodas norunātajā vietā. Jautājums ir tikai — kur? Par ko abi bija vienojušies? Vai, manis dēļ, par ko viņi abi vienosies? Iejūtieties šī ceļotāja vietā, Eizenhart, atminiet viņa domas. Jūs esat rakstnieks, tas ir jūsu darbs — iejusties citas personas lomā. Izdibiniet, ko viņš domās. Izdibiniet, kur atrodas kamera."
Kauna balss pēkšņi bija mainījusies, tā skanēja asi, pavēloši, metāliski. Eizenharts uz viņu skatījās un sajuta sevī ceļamies paniku, kas kā liesmojoša roka sagrāba viņa zarnas un sniedzās pēc rīkles. Nu viņš atkal bija viņš pats, patiesais Džons Kauns, kurš visu šo laiku bija slēpies aiz laipnības maskas. Un patiesais Džons Kauns bija plēsoņa zilā divrindu pogu uzvalkā.
Viņš nervozi paskatījās pāri uz Vilfbrdu-Smitu, taču profesors jau bija iztukšojis savu viskija glāzi un skatījās tādām acīm, kas kuru katru mirkli kritīs ciet.
"Tas viss, ē, šai brīdī man ir mazlietiņ par daudz. Ceļš, šis atradums… Taču es par to padomāšu."
"Jums ir laiks. Tas nav neierobežots, taču jums ir laiks."
"Man vajadzēs izpētīt. Man nepieciešama pieeja lielai bibliotēkai."
Kauns pamāja, it kā viņš tieši to būtu gaidījis. Ar strauju kustību viņš
pagriezās sānis, kas vēl pastiprināja satraucošo iespaidu, ka viņš ir nenogurdināms, nocēla vienu no telefona klausulēm, uzspieda divzīmju numuru un, kad klausules otrā galā kāds atsaucās, tikai pateica: "Nāciet, lūdzu, šurp!" Un nolika klausuli.
"Jūsu dzīvojamais vagons būs tepat blakus," viņš teica. Tur jūsu rīcībā ir pilnībā apgādāta darba telpa. Vispār…" Pie ieejas bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis, kuru Eizenharts līdz šim vēl nebija redzējis. Profesors satrūkās, un pēc tā, kā viņš uz ienācēju skatījās, varēja saprast, ka arī viņš šo vīru redz pirmoreiz.
"Mani kungi, šis ir misters Raiens. Viņš ir manas drošības nodaļas vadītājs un no šī brīža par visu parūpēsies, llaien, šis ir profesors Vil, fords-Smits, izrakumu darbu vadītājs, un misters Eizenharts, rakstnieks."
"Ļoti priecājos," vīrietis atbildēja zemā, tumšā balsī.
Viņš bija liela auguma, vismaz metru deviņdesmit garš, un izskatījās spēcīgs un ciets kā tērauds. Izlases kareivis, kurš nebija ģērbies uniformā, bet vienkāršā haki krāsas kombinezonā. Viņa rokasspiediens bija vēss, stingrs, lietišķs. Mati viņam bija apcirpti tik īsi, ka varēja vien minēt, kādā krāsā tie bija, un acis viņa neizteiksmīgajā sejā bija tik skaidri ūdenszilas, kādas Eizenharts vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Cik gan vecs varēja būt šis Raiens? Dīvainā kārtā viņš šķita esam it kā bez noteikta vecuma; viņš tikpat labi varēja būt divdesmit astoņus kā piecdesmit astoņus gadus vecs.
"Raiens," Kauns turpināja, pamezdams skatu uz Eizenhartu, "sagādās jebkuru grāmatu, kas vien jums būs nepieciešama. Viņš vispār sagādās visu,, kas jums būs vajadzīgs. Viņš jūs aizvedīs vai liks aizvest uz jebkuru valsts bibliotēku, ja jūs to vēlēsieties. Lai arī kas jums ienāktu prātā un varētu paātrināt mūsu meklējumus, pasakiet to viņam."
Visai apstulbis, Eizenharts pamāja un uzmeta Raienam gandrīz bailīgu skatienu, uz ko viņš pat nepakustējies atbildēja.
"LJn, mister Eizenhart, es to arī domāju tā, kā saku. Lai arī kas jums ienāktu prātā."