"Jā."
"Jūsu uzdevums nav lauzīt galvu par to, vai jūs viņu nepārslogojat."
"Es saprotu."
"Ja man nāktos konstatēt," Kauns sāka vēlreiz un paskatījās uz rakstnieku ar tumši gailošām zvēra acīm, "ka jūs neesat kādus resursus izmantojis tikai tāpēc, ka tie nav bijuši jūsu rīcībā, bet jums tos būtu vajadzējis tikai pieprasīt, tomēr jūs to nebūtu darījis, tad jums nāktos mani iepazīt no citas puses, un es jums apsolu to, kas jums nemaz nepatiktu."
Aha. Nelāgas sajūtas pārņemts, Eizenharts norija siekalas un pamāja. Medusmēnesis bija beidzies. Un nc jau tāpēc Kauns bija šurp braucis, ka tik labi prata sasiet kaklasaites.
"Turklāt," miljardieris turpināja, paliecies uz priekšu un atbalstījis apakšdelmus uz rakstāmgalda ādas pamatnes, salikdams kopā abu roku pirkstu galus, "no šī brīža mēs ievērosim drošības pasākumus. Sī vieta ir apsargājama. Un tādi nepatīkami starpgadījumi, kā, piemēram, tas, ka tieši šovakar šis Fokss ir devies uz kaut kādu diskotēku, turpmāk vairs nenotiks."
Profesors ādas krēslā saslējās un jutās spiests aizstāvēties. "Mister Kaun, es jums varu apgalvot… Stefens Fokss ir jauns puisis, un viņš tajā meitenē ir ieskatījies. Tas taču ir tik dabiski, ka viņš vēlas izklaidēties. Un puisis, kurš atbrauca abiem pretī, ir viņas brālis. Es viņu labi pazīstu; viņš strādā par asistentu Rokfellera muzejā Jeruzalemē."
ICiuns nopētīja arheologu kā pretīgu kukaini. "Varbūt mums būtu bijis ko viņam pajautāt."
"Bet pajautāt taču mēs varam arī rīt."
"Bet mēs būtu varējuši arī pajautāt jau šovakar un tā zaudēt mazāk laika."
Eizenharts rauca pieri. Kādi šim vīram bija priekšstati par to, kā atrisināt šādu problēmu? Ar vienkāršu, brutālu aritmētiku pēc moto: Ko, Leonarda da Vinci nepieciešami seši mēneši, lai uzgleznotu Monu Lizu? Dodiet viņam divdesmit piecus līdzstrādniekus, tad viņš to paveiks vienā nedēļā'.
"Mans Dievs," Vilfords-Smits nopūtās un atkal atslīga krēslā. Ādas krēsls šķita aprijam viņa kalsno augumu. "Viņš ir brīvs cilvēks. Es taču
nevaru viņam noteikt, ar ko viņš drīkst un ar ko nedrīkst nodarboties ārpus darba laika."
"Tas jums arī nav jādara," Kauns teica. "No šī brīža to darīsim mēs."
Zinātnieks uz viņu īgni paskatījās. "Ko tas nozīmē?"
"Mēs izsludināsim informācijas blokādi. Es nevēlos, ka mūsu atklājums priekšlaicīgi nāk gaismā un sākas tāds kā zelta drudzis, kad ikviens šai valstī sāk meklēt kameru."
"Un kā jūs to domājat panākt? Lielākā daļa manu līdzstrādnieku ir brīvprātīgie…"
"Man tas ir vienalga," Kauns asi noskaldīja.
Viņš lika tiem satrūkties, it kā būtu uzsitis ar dūri pa galdu, un, tā kā . viņam šis žests nebija nepieciešams, tas bija vēl iespaidīgāk.
"Jums patiešām vēl nav īsti skaidrs, ar ko mums šeit ir darīšana," Kauns turpināja un skatījās te uz vienu, te otru, it kā varētu ieurbties viņu acīm redzami apjukušajās smadzenēs. "Jūs vienkārši domājat, tā ir sensācija. Jūs domājat, tāpēc esmu šeit, jo tā ir visu laiku lielākā sensācija. Sensacionālākais avīžu virsraksts, kāds vien ir bijis. Sensacionālākais atradums, kādu arheoloģija piedzīvojusi. Revolūcija fizikā. Ko šī videofilma patiesībā nozīmē, jūs visi vēl vispār nemaz neesat sapratuši."
Šķita, ka vārdi kādu brīdi telpā nogaidoši palika karājamies, un tad tos uzsūca mīkstais paklājs un sarkankoka sienas. Neviens vairs neuzdrošinājās elpot. Ikviens telpā gaidīja, ko teiks Kauns. Šķita, ka viņš to izbaudīja.
"Cik, jūs domājat," viņš klusi, gandrīz čukstus, jautāja, "var dabūt no katoļu baznīcas par videolenti, kas apliecina Jēzus Kristus augšām celšanos?"
Viņš mirkli klusēja.
"Vai," viņš izstiepa lūpas šaurā smaidā un piebilda, "kas to noliedz?"
Automašīnas starmešu gaisma spiedās cauri nakts tumsai, taustījās pa pelēko asfaltu uz priekšu pa ceļu, uz kura bija pārsteidzoši dzīva satiksme, par spīti tam, ka pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Viņi daudz nerunāja, katrs bija aizņemts ar savām domām, un, neņemot vērā motora dūkoņu, mašīnā valdīja savādi nomācošs klusums.
Tagad aizmugurējā sēdeklī sēdēja Stefens. Kaut kad pusceļā viņš paliecās uz priekšu, atspieda rokas uz priekšējo sēdekļu atzveltnes un pastiepa galvu starp abiem priekšā sēdošajiem. "Ješua?"
"Jā?"
"Vai tu reiz neteici, ka jūs pētāt arī senus papīrus?"
"Papirusus. Ne papīrus. Jā."
"Saprotu, papirusus. Tos no niedrēm."
"No niedrēm ne. Papiruss tika gatavots no papirusa auga serdes, latīniski cyperus papyrus. Grīslis."
"Taču tas ir kas cits nekā papīrs."
"Tieši tā."
Stefens pamāja. Pa pretējo joslu viņiem garām aizdārdēja kravas mašīna. Ceļa malā uz brīdi izgaismojās ceļazīme, uz kuras kāds ar melnu krāsu bija aizkrāsojis uzrakstus ebreju un angļu valodā un bija izlasāmas vairs tikai arābu rakstu zīmes.
"Pieņemsim, profesors vēlas izpētīt lietošanas pamācību. Kā tu domā, kur viņš to vislabāk varētu izdarīt?"
"Pie mums."
"Pie jums? Es domāju, jūs varat izpētīt tikai papirusus?"
"Tas ir tas, ko mēs darām. Bet tikpat labi mēs varētu restaurēt arī papīru. Tas pat ir vienkāršāk nekā restaurēt papirusu. Tikai līdz šim vēl neviens pie mums ar seniem papīriem nav ieradies."
"Un kāpēc ne?"
"Tāpēc, ka visā Vidusjūras reģionā agrākos laikos kā materiāls rakstīšanai tika izmantots vienīgi papiruss."
"Taču tu varētu restaurēt ari papīru?"
"Saprotams."
"Trauslas lapas apstrādāt tā, ka tās var bez bailēm pāršķirt?"
"Droši."
"Izbalējušu rakstu atkal padarīt redzamu?"
"Bez problēmām."
"Labi," Stefens teica. "Tas ir labi."
Tagad sarunā iejaucās Judīte. Viņa pagriezās savā sēdeklī, un Stefens varēja viņu vērot no sāniem. Neuzticēšanās izteiksme viņas sejā armatūru maigajā gaismā bija vairāk nojaušama nekā redzama. "Tu taču neinteresējies tā vienkārši par Ješua darbu, vai ne?"
Stefens ļāva galvai noslīgt uz priekšu, it kā tā viņam pēkšņi būtu kļuvusi par smagu, un norūca: "Nē, es neinteresējos tā vienkārši par Ješua darbu."
"Bet?"
"Es kaut ko aizmirsu."
"Tu… ko?"
"Es kaut ko aizmirsu. Aizmirsu pastāstīt, es gribēju teikt. Ješua, lūdzu, skaties vismaz tu uz ceļu!" Mašīna bija sākusi mest satraucošus līkločus, kad Ješua, tāpat kā viņa māsa, bija pagriezis galvu, lai veltītu Stefenam neuzticības pilnu skatienu.
"Aizmirsi?" Judīte neticēja viņa vārdiem.
Stefens nopūtās. "Es to patiešām aizmirsu. Es aizmirsu to pateikt, kad rādīju profesoram savu atradumu, un, kad stāstīju jums par šo notikumu, es to atkal aizmirsu. Tas patiešām ir savādi."
"Un? Varbūt tu vismaz tagad mums to izpaudīsi?"
Stefens skatījās vienā un otrā. Judītes acis nojautu pilnas brīnišķīgi spīguļoja tumsā, tās mirdzēja kā divi dziļi ezeri. Ješua skatījās priekšā uz ceļu, un viņš izskatījās sasprindzis, it kā viņam tagad kāds satraucošs stāsts varētu noderēt tikpat labi kā akūtam sirds slimniekam nodokļu pēcmaksas lēmums.
Taču šis bija piedzīvojums. Piedzīvojumi un adrenalīns nu reiz bija viens ar otru nesaraujami saistīti. Un, hei, Ješua bija ebrejs, karadienestam derīgs apdraudētas valsts iedzīvotājs, un viņam vajadzēja būt pieradušam pie stresa tāpat kā Ņujorkas biržas māklerim. Stefens nolēma to neievērot. Varbūt bija vainojams tikai savādais apgaismojums, ka Ješua izskatījās tik satraukts.
"Polietilēna maisiņā," viņš iesāka, "nebija tikai lietošanas pamācība vien."