Judīte apslāpēti iekliedzās. "Man bija tāda nojauta."
"Es patiešām aizmirsu to pateikt," Stefens apgalvoja. "Vienkārši aizmirsu. Varbūt mana zemapziņa to negrib izpaust, es nezinu."
"Ļauj uzminēt, kas vēl tur bija. Karte. Ar atzīmētu krustu uz tās."
"Nē. Tikai pāris salocītu, irdenu papīru."
Jcšua ievaidējās. "Irdenu!"
"Jā. Tas bija pirmais, ko es ieraudzīju, kad atgriezu vaļā plastmasas maisiņu. Es jau tāpat biju neprātīgs, bet ar pinceti izvilku tos laukā. Un tad parādījās SONTfirmas logo… Es nezinu, kādēļ, bet tas visu citu it kā aizslaucīja prom. Vienkārši vairs neatlika vietas domām par citiem papīriem."
"Un kur tagad ir tic citi papīri, tic irdenie? Papīrgrozā?"
"Nē, es tos vienkārši ieliku savā atradumu kastē, pašā augšā, uz zemes, ko līdz tam biju saslaucījis kopā. Un atradumu kaste vēl joprojām atrodas zem manas gultas."
"Vienkārši lieliski," Judīte teica.
"Profesors nebūs vis sajūsmināts, ka tu tikai tagad ieradīsies pie viņa ar šo ziņu," Jcšua, galvu purinādams, prātoja. "Un pēc tā, ko tu stāstīji par šo Džonu Kaunu… Es nezinu. Manuprāt, tev šo stāstu vēl vajadzētu pieslīpēt. Es domāju, tādēļ, lai viņš tev nenorautu galvu."
Ceļā izsista bedre satricināja mašīnu, pietiekami spēcīgi, lai iekustinātu amortizatorus, kas izraisīja grūdienu un troksni. Tsa-dang. Jcšua noņēma kāju no gāzes pedāļa. Vēl viena bedre. Tsa-dang. Tsa-dang.
Stefens lēnām ieelpoja un izelpoja un sekoja mašīnas svārstībām. Viņš aplaizīja lūpas, pirms atkal sāka runāt.
"Es nemaz nedomāju ko teikt par papīriem. Ne Kaunam, ne profesoram."
Tsa-dang. Viņš iedomājās cauri motora troksnim dzirdam, kā Judītes pakausī sprakšķēdami uzcēlās mati.
Tsa-dang.
"Stcfen, tā es nebiju domājis," Jcšua beidzot ar pūlēm noteica. "Es domāju, tikai tāpēc, ka tu biji aizmirsis tos papīrus… pirmajās izbailēs… To jau tev piedos. Patiešām, tas katram var atgadīties. Tas nav iemesls, lai tagad visu noklusētu. Papīri varētu būt mirušā piezīmes, varbūt pat dienasgrāmata! Un ja viņš patiešām bija ceļotājs laikā… tad viņiem būs vismaz viena norāde uz vietu, kurā ir paslēpta kamera."
Stefens smaidot piekrita. "Tieši tā."
"Jā, bet… Ješua pagrieza galvu un ar izbailēm paskatījās sānis uz Stefenu. "Ar to taču tu liksi šķēršļus…"
"Ješua, lūdzu! Ceļš! Ja tu mūs tagad ievedīsi bezdibenī, tad papīri patiešām nonāks atkritumos, nevis tavā laboratorijā."
"Jā, jā. Kāpēc manā laboratorijā?"
Judīte izdvesa guldzošu skaņu. "Viņš tos grib izpētīt pats!" viņa nepacietīgi iesaucās. "Stefens Fokss, neparasti drosmīgais piedzīvojumu meklētājs, grib visus apsteigt."
Ješua vairs nespēja vērot ceļu. "Vai tā ir, Stefen?"
Mašīna līču loču brauca uz priekšu pa bedraino ceļu. Stefens stenēja. Labi, ka šobrīd vismaz neviens nebrauca pretī. "Pārdomā vēlreiz. Kāpēc, tu domā, Džons Kauns ir šeit? Lai nāktu uz pēdām nozīmīgam arheoloģiskajam atradumam? Tāpēc ka atklājis sevī aizraušanos ar vēstures zinātnēm? Ješua, Kauns ir veikalnieks, un viņa vienīgā aizraušanās ir peļņa. Es zinu, tu neseko tādiem avīžu ziņojumiem, bet es gan — patiesībā viņam šodien bija jāierodas Melburnā, Austrālijā, lai piedalītos sarunās par lielākā Austrālijas avīžu tīkla pirkšanu. Viņš tās ir atsaucis. Un, ja tāds kā Džons Kauns atliek tikšanos, tad viņš sajūt kaut kur citur lielāku peļņu."
"Jā, un tad? Viņš grib atrast videoierakstu un būt pirmais, kurš to parāda televīzijā. Lai taču viņš to dara — kas tur būtu ko iebilst?"
"Nekas."
"Un pieņemot, ka tu videokaseti atrodi pirms viņa, — ko tu ar to gribi darīt?"
"Gan jau man kaut kas ienāktu prātā, vari neraizēties."
Judīte neskanīgi piebilda: "Man ir tāda sajūta, ka tu vienkārši gribi sev pierādīt, cik sasodīti slīpēts esi. Viltīgāks par jebkuru citu, pat ja viņu sauc Džons Kauns un viņš ir valdnieks pār miljardiem dolāru."
"Nieki," Stefens atbildēja, taču jau bez pārliecības. Tam, ko viņa sacīja, bija patiesības nepatīkamā piegarša. Pamatojums viņam pašam nebija īsti skaidrs, bet viņas sajūtas katrā ziņā nebija tālu no patiesības.
Taču, pie joda, viņš tomēr bija visai slīpēts puisis, un tāds viņš bija jau sen. Un te bija šis Džons Kauns, ko ekonomikas prese jau gadiem ilgi paaugstinājusi par absolūtu brīnumbērnu, it kā par pielūgsmes vērtu nežēlīgas inteliģences un brutālas caursišanas spējas apvienojumu. Šis vīrs, kā nenogurušas vēstīs visas pasaules avīzes, ir jaunā gadu tūkstoša menedžera prototips. Kad gan, ja vispār, šī iespēja viņa dzīvē vēl atgriezīsies — mēroties spēkiem ar tādu vīru?
Iesānis viņš vēroja Jcšua, kurš nu beidzot atkal skatījās uz ceļu, kas melns un gluds stiepās cauri klinšainajam pakalnam. Lai arī kā tas būtu, šobrīd bija nepieciešama vadība. Un viens pats viņš to nespēs paveikt; viņam jādabū Ješua savā pusē. Un Judīte arī.
Nemaz jau nerunājot par to, ka viņam Judīte beidzot bija jāievilina savā gultā.
"Paklau," viņš atkal iesāka un noklepojās, "mums to nevajag padarīt tik sarežģītu. Pārbaudīsim šos papīrus paši uz savu roku — ja mēs zināsim, kas tur rakstīts, tad mēs joprojām varēsim izlemt, ko darīt."
Ješua pašūpoja galvu. "Es nezinu."
"Ko tu nezini?"
"Mēs — tas nozīmē es. To taču tu domā. Man tos vajadzēs restaurēt. Es to esmu mācījies, okay, taču man nav nekāda lielā pieredze. Un ko tad, ja cs ko izdarīšu greizi? Kaut ko sabojāšu?"
"Kāpēc lai tu ko izdarītu greizi?"
"Kaut kas jau vienmēr var saiet dēlī."
Stefcns vilcinājās. Nu viņam bija palicis vairs tikai viens trumpis, un tas viņam bija jāizspēlē tik iespaidīgi, cik vien iespējams.
"Bet viens taču jums, cerams, ir skaidrs," viņš iesāka un skatījās turp un atpakaļ tc uz Judīti, te viņas brāli. "Ja mēs šos papīrus izlaidīsim no rokām, tad mēs būsim no spēles ārā. Tad mēs vairs nedabūsim zināt neko, neviens mums neko nejautās, neviens mums neko neteiks. īsi sakot, viss būs beidzies."
Judīte iepleta acis. Ješua skaļi izelpoja, tas izskanēja gandrīz kā svilpiens. Nu tie bija viņa pusē, abi.
"Nu, kā ir?" paraustījis plecus un uzsvērti nevainīgi viņš jautāja. "Vai kāds no jums to vēlas?"
Nometne nokalnē gulēja tumša un klusa, kā arvien. Pie Kauna līdzpaņemtās sardzes komandas teltīm bija piekārtas vairākas spuldzes, kuru klusinātajā gaismā bija redzamas neskaidras kustības.
"Tad līdz rītvakaram," Stefens atkārtoja izkāpdams.
"Rītvakar sākas sabats," teica Ješua, kurš vēl arvien neizskatījās pārlieku priecīgs.
"Tikai nekļūsti nu tagad par svētuli, okayV Stefens izkāpa Judītei blakus, un mašīnas durvis aizkrita ciet. Viņi abi noskatījās, kā Ješua auto, cik klusi vien iespējams, ripoja prom. Braucot pa oļiem klāto ceļu, mašīnas riepas skaļi čirkstēja. Skaņa šķita atbalsojamies no kalniem, bet tās varēja būt tikai viņu iedomas.
Un tad jau mašīna bija vairs tikai mazs gaismas punktiņš tālumā. Kā dimanti ķeizarienes dārgumu lādē mirdzēja zvaigznes naksnīgajās debesīs virs viņu galvām, kad abi lēnām gāja uz telšu pusi. Stefens aplika Judītei roku ap pleciem, un viņa to neatraidīja, viņa pat viegli atbalstījās pret viņu. Viņas mati smaržoja pēc tuksneša un austrumiem, pēc noslēpumainām garšvielām pie tirgotājiem šaurajās ieliņās. Viņš varēja just viņas muskuļu kustības zem ādas, un, kad viņi abi meklēja ceļu, viņa roka it kā nejauši noslīdēja no viņas pleciem, pāri augšdelmam, ap vidukli. Tic bija stingri, trenēti muskuļi, un viņam radās sajūta, it kā viņš būtu apskāvis tīģerieni. Gultā viņa, domājams, viņu saplosītu.