"Stāt!" viņus apstādināja metāliska balss.
Pārsteigti viņi palika stāvam. No tumsas viņiem tuvojās vīrs, kuru viņi vēl nekad nebija redzējuši. Viņš bija liela auguma, slaids, haki krāsas kombinezonā, uz kura nebija nedz kāda zīme, nedz vārds, īsi apcirptiem matiem kā cietumniekam vai jūras spēku kareivim un uzkrītoši zilām acīm, kas abus caururbjoši vēroja, it kā tās patiešām būtu diafragmas iebūvētā rentgena iekārtā. Viņam rokā bija liels lukturis, ko viņš ieslēdza, lai ieskatītos tiem sejā. "Kas jūs esat?"
Stefens saniknoti mirkšķināja acis. "Pretjautājums: Kas esat jūs?"
Zilās acis kļuva pavisam šauras.
" Tādiem jociņiem ir pārāk vēla nakts, mans jaunais draugs. Pasakiet man savu vārdu un ko šeit gribat."
"Stefens Fokss un Judīte Meneza. Esam palīgi izrakumu darbos. Un vēlamies vienkārši nokļūt savās teltis, jo, kā jūs jau to pareizi pateicāt, ir visai vēls."
"Vai varat uzrādīt apliecības?"
"Vai es varu?… Nē, to es nevaru."
Judīte ātri izvilka savu apliecību. Vīrs ar zilajām acīm to uzmanīgi izpētīja un tad salīdzināja vārdu ar vārdiem sarakstā, ko viņš izvilka no vienas no neskaitāmajām dziļajām kombinezona kabatām, un tad ar galvas mājienu pasniedza atpakaļ.
"Jauki," Stefens asi noteica. "Un kas būs ar mani? Vai jūs mani tagad apcietināsiet? Vai varbūt labāk tūlīt nošausiet?"
"Nav jāuztraucas." Viņš paskatījās uz baltās telts pusi virs atradumu vietas un pamāja kādam sardzes kareivim. Tūliņ pat apdzisa viena no gailošajām cigaretēm, un tūliņ arī no tumsas iznira kāds vīrs, automātu brīvi plecā uzmetis.
"Vai kādas problēmas, ser?"
Vīrs ar zilajām acīm norādīja uz Stefenu. "Vai pazīsti šo puisi?"
Sargkareivis pamāja. "Tas ir viens no brīvprātīgajiem."
"Vai tu zini, kā viņu sauc?"
"Fokss, cik man zināms, ser."
"Okay. Pateicos."
Kareivis īsi un braši pamāja un atkal pazuda no luktura gaismas loka. Vīrs kombinezonā vēlreiz nopētīja Stefenu no galvas līdz kājām, tad žēlsirdīgi pamāja un atbrīvoja ceļu. "Varat iet."
"Ak, liels paldies," Stefens pikti norūca.
Romantiskā noskaņa bija zudusi. Viņi gāja viens otram blakus tālāk, augšup uz teltīm, rokasstiepiena attālumā. Kā biezs lakats viņiem pāri gūlās nomācoša klusēšana.
"Drīz viņi acīmredzot izsludinās aizliegumu atstāt nometni," pēc kāda brīža Stefens pārtrauca klusumu.
"Mmh," Judīte tikai noteica.
Un atkal nekas nesanāks. Starpgadījums visu sabojāja. Stefens juta bezpalīdzīgas dusmas uz vīru, kurš savā haki krāsas kombinezonā izstrāvoja tādu fizisko pārākumu, kam ar visas pasaules viltību nevarēja tikt klāt. Nebūtu nekādas jēgas no rīta viņam pieprasīt norēķinu. Labākajā gadījumā viņš dabūtu asiņainu degunu, vairāk nekā.
Viņi sasniedza teltis, palika stāvam. Stefens nostājās Judītei pretī un viņu apskāva, bez jebkādas cerības vēl kaut ko atgūt. Viņu nepameta sajūta, ka atkal nav paveicies, lai arī viņš sev nemitējās iegalvot, ka neko šeit nevar līdzēt.
Viņa ieskatījās viņam acīs. Viņš atbildēja ar skatienu, melno acu zīlīšu apburts, kas tumsā izskatījās platas un atklātas un šķita ieskatāmies kādā neatklātā zemē.
Varbūt, viņam ienāca prātā, negaidīts uzbrukums varētu glābt bezcerīgo situāciju. Tā viņam reiz sākās dzīves zibenīgākais piedzīvojums. Viņš bija ieaicināts lielās viesībās, un nebija pagājusi ne pusminūte, kopš viņš bija ienācis pa durvīm, kad viņa ceļu šķērsoja neparasti tīkama būtne, kurai viņš pēkšņā drosmes uzplūdā sveiciena vietā uzdeva pārdrošu jautājumu: "Vai jūs nevēlētos ar mani pārgulēt?" Viņa bija pārsteigta uz viņu paskatījusies un, ilgi nedomājot, piekritusi. Un jau pēc minūtes viņi bija atkal ārā aiz durvīm, un tikai nākamajā rītā viņš pajautāja viņas vārdu.
Sīkas mākoņu šķiedras peldēja priekšā mēness sirpim.
"Bija laiks," pēkšņi Judīte ierunājās, "kad es bez vilcināšanās gāju gultā ar katru vīrieti, kurš man iepatikās. Taču tas neko nedod. Ar to vien nepietiek."
Stefens ieklepojās. "Vai tas nozīmē, ka esam satikušies par vēlu?"
Viņa šķita viņu nedzirdam. "Es ilgojos pēc tādām attiecībām, kas kaut ko nozīmē. Kuras \r patiesas. Vai saproti?"
"Jā, skaidrs. Kā būtu, ja tu rit turpinātu meklēt?"
Judīte izklaidīgi pasmaidīja, maigi noskūpstīja viņa lūpas un atraisījās no viņa skavām. Viņš noskatījās, kā viņa dodas pāri uz savu telti, kas bija priekšpēdējā rindā starp tādām pašām citām teltīm, un gaidīja, kad viņa vēlreiz pagriezīsies, pamās viņam, dos zīmi viņai sekot vai kā līdzīgi. Taču viņa vairs pat neatskatījās, tikai lepna un neatvairāma gāja pa oļiem klāto mēness apspīdēto ceļu un beigās pazuda skatienam.
Stefens vēl juta viņas skūpsta sandalkoka smaržu, un viņa smadzenes rotēja kā tvaika turbīna. Varbūt viņa tikai gaidīja, ka viņš viņai sekos, viņš dzirdēja mazu velniņu sev pačukstam. Ka viņš izrādīs kaislību, kas tuvinās ārprātam. Varbūt, varbūt…
Tad viņam ienāca prātā, ka viņa dzīvo vienā teltī ar citu brīvprātīgo, kādu skandināvieti ap gadiem četrdesmit, ar vienmēr nopietnu skatienu. Viss ir galīgas muļķības. Viņš iegāja savā teltī, noģērbās un palīda zem segas. Un vispār viņš bija pavisam pārguris. Itin nemaz nebija gatavs seksuālai pirmizrādei. Un kur nu vēl, ja rīta agrumā viss atkal iet vaļā. Precīzāk, jau pēc pāris stundām. Pēdējais laiks mēģināt aizmigt…
Tad, īsi pirms jau laidās miegā, viņš to atkal atcerējās. Pareizi, tur taču bija vēl kaut kas. Viņš vēlreiz izslējās, sataustīja kabatas lukturīti un paspīdināja zem gultas.
Pelēkā, plakanā dzelzs kaste tur vēl stāvēja.
9
Pa šo laiku jau pierādīts, ka Jeruzalemē un tās apkārtnē Hēroda laikā bija spēcīgi attīstīta akmens trauku amatniecība. Tie gatavoti no kaļķakmens, kas tika iegūts Jeruzalemes austrumu apgabalā, turklāt izmantotas divas metodes: vai nu izvirpošana uz virpas, kas sastāvējusi no diviem cilindriski izkaltiem akmens bluķiem, vai arī izgatavošana ar kaltu.
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Pēters Eizcnharts pēkšņi pamodās, grozījās gultā ar trauksmaino sajūtu, ka neatrodas mājās, bet gan svešumā, svešā gultā, nepareizā gultā, redzēja sarkani gailošus digitālos ciparus, kas rādija astoņas minūtes pāri pieciem, un tad viņš saprata. Pareizi. Viņš bija Izraēlā, tuksnesī, lielā dzīvojamā vagonā, kas bija atvēlēts viņam vienam. Un blakus, gluži līdzīgā dzīvojamajā vagonā, gulēja multimiljonārs, kurš gaidīja, ka viņš atrisinās sasodīti sarežģītu mīklu. Un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā to izdarīt.
Rakstnieks apsēdās. Pēc pieredzes viņš zināja, ka nav nekādas jēgas mēģināt atkal aizmigt. Pirmo nakti svešā gultā viņš parasti pamodās piecos un vairs neaizmiga; šis untums viņam piemita jau no laika gala. Vēl būdams mazs bērns, kad viņi ciemojās pie krustmātes vai vecmāmiņas, viņš piecos no rīta jau bija augšā, lai slepus klaiņotu pa svešo dzīvokli, pavērotu zivtiņu kluso peldēšanu akvārijā vai paskatītos pa logu uz agrā rīta satiksmi ielās, dažreiz vēl ielas spuldžu gaismā, kas gaidīja rītausmu.
Turklāt šī gulta no viņa prasīja par daudz. Tā izskatījās grezna, un tās cena droši vien ari bija grezna, taču gulta bija neciešami mīksta: atlaižoties tajā, pārņēma sajūta, ka iegrimsti veselā vates kalnā, dziļā bedrē, kas bija domāta tam, lai sasprindzinātu muguras muskulatūru un deformētu mugurkaulu. Tāpēc viņš jutās kā salauzts.